Tuve Jansone - VASARAS GRAMATA

Viņi iegāja mājā, lai iedzertu pa glāzītei uz labām kai­miņattiecībām. "Ienāciet tēva namā," sacīja Tofe Malanders. "Afteryou." Lielā telpa piepildījās ar saules gaismu, kad slēģi cits pēc cita tika atvērti, tēvs paskaidroja, ka tas esot skatu logs, un lūdza viņas piemesties un justies ērti, kamēr viņš at­nes dzērienus.

Vecāmāte apsēdās pītajā krēslā, un Sofija karinājās pie atzveltnes un lūrēja pa matu cekula apakšu.

"Neizskaties dusmīga," vecāmāte čukstēja. "Tā ir savie­sīgā dzīve, un ar to jātiek galā."

Malanders ienāca, nesdams pudeles un glāzes, un nolika tās uz galda. "Konjaku. Viskiju?" viņš teica. "Bet jūs droši vien labāk gribēsiet citronu sulu."

"Man garšo konjaks," vecāmāte atbildēja. "Mazliet un bez ūdens, paldies. Sofij? Ko tu dzersi?"

"To otru!" Sofija čukstēja viņai ausī.

"Sofija dod priekšroku citronu sulai," vecāmāte paskaid­roja un nodomāja — mums jāmāca viņa uzvesties sabied­rībā. Mēs esam kļūdījušies, viņai jāsatiekas ar ļaudīm, kas viņai nepatīk, pirms ir par vēlu.

Viņi saskandināja, un Malanders jautāja: "Vai šogad ķeras zivis?"

Vecāmāte atbildēja, ka tikai ar tīkliem, mencas, asari un dažkārt kāda sīga, tās peld tuvu krastam. Direktors Malan­ders paskaidroja, ka patiesībā viņam nepatīkot zvejot, viņam patīkot neskartais un primitīvais, proti, neapdzīvotais un visā visumā vientulība, dēls samulsa un sabāza rokas savu šauro bikšu kabatās, cik dziļi vien spēja.

"Vientulība," vecāmāte sacīja, "jā gan, tā ir greznība."

"Tā attīsta," Malanders teica, "vai ne?"

Vecāmāte piekrita, bet piebilda, ka arī kopā ar citiem varot būt vientuļš, lai gan tas ir grūtāk.

"Kā tad, protams," Malanders uzmanīgi un mazliet ne­droši sacīja, un krietnu brīdi valdīja klusums.

"Cukuru!" Sofija čukstēja. "Sula ir skāba!"

"Mana mazmeita gribētu mazliet cukura savā dzērienā," vecāmāte sacīja. Sofijai viņa teica: "Nekutini man kaklu ar sa­viem matiem, apsēdies. Un nepūt man ausī."

Tofe Malanders paziņoja, ka viņam jāpamētā makšķere zemesragā, viņš paņēma no sienas makšķeri un aizgāja.

"Man arī patīk vientuļas salas," vecāmāte diezgan skaļi bilda.

"Viņam ir tikai sešpadsmit," Malanders sacīja. Vecāmāte pajautāja, cik daudz viņu esot, un direktors atbildēja, ka pieci, un vēl draugi, un mājkalpotāja, un no visa pa druskai, piepeši viņš izskatījās nomākts un ierosināja, ka vajadzētu iedzert vēl pa glāzītei.

"Nē, paldies," vecāmāte atteica, "domāju, ka mums laiks doties mājup. Tas bija ļoti labs konjaks." Promejot viņa ap­stājās, lai aplūkotu gliemežvākus uz palodzes, un Malanders teica: "Es tos salasīju bērniem."

"Es arī lasu gliemežvākus," vecāmāte atteica.

Suns stāvēja un gaidīja ārpusē, tas grasījās iekost kūjā. "Sofij," vecāmāte bilda, "pasvied sunim kaut ko." Bērns pa­svieda sprunguli, un suns tūdaļ aizskrēja tam pakaļ. "Labi, Dilaila!" Sofija teica, — ja ne ko citu, tad viņa varbūt varētu vismaz iemācīties atcerēties ļaužu vārdus, tā arī ir laba savie­sīga māka.

Laivu krastā Malanders stāstīja, ka tur pamazām tikšot uzbūvēti steķi, un vecāmāte deva viņam padomu ņemt truli un vinču, jo steķus aiznes ledus, vai arī velkoni un boju. Viņa nodomāja: nu es atkal biju uzmācīga. Vienmēr kļūstu stūr­galvīga, kad esmu nogurusi. Protams, ka viņš mēģinās uz­būvēt steķus, visi tā dara, arī mēs tā darījām. Airi laivā bija

sagriezušies aplam un sapinās tauvā, viņas atīrās zvalstīgi un nenopietni. Malanders gāja gar krastu, kamēr viņas atmugu­riski Irās garām, viņš izgāja līdz pat zemesragam un no tu­rienes māja viņām ar kabatlakatiņu.

Kad viņas bija gabaliņu pabraukušas, Sofija sacīja: "Ho-ho, jā, jā."

"Ko tu ar to domā — ho-ho, jā, jā?" vecāmāte jautāja. "Viņš vēlas mieru, bet to nezina." "Kā tā?"

"Un viņš noteikti uzbūvēs savus steķus."

"Kā tu zini?"

"Mīļo bērniņ," vecāmāte nepacietīgi teica, "katram cil­vēkam jākļūdās pašam." Viņa bija ļoti nogurusi un gribēja mājās, apciemojums bija izraisījis viņā nenosakāmas skum­jas. Malanderam bija kāda doma, un viņš centās to saprast, taču tas prasīs laiku. Lāgiem cilvēks apjēdz lietas, kad ir jau par vēlu un viņš nejaudā sākt no gala, vai ari viņš aizmirst savu domu pa ceļam un to pat neaptver. Airēdama mājup, vecāmāte skatījās uz lielo namu, kas pārtrauca apvārsni, un nodomāja, ka tas līdzinās navigācijas zīmei. Ja skatījās pie­miegtām acīm un domāja par ko citu, tā gandrīz varēja būt navigācijas zīme, lietišķa zīme, ka šeit jāmaina kurss.

Katru reizi, kad uznāca vētra, viņi atcerējās Malanderu un prātoja, kā izglābt viņa laivu. Viņš ne reizi neieradās at­bildes vizītē, un tāpēc viņa māja kļuva par pastāvīgu, aizrau­jošu orientieri prātojumiem un pārdomām.

Ritasvarki

Sofijas tētim bija rltasvārki, ko viņš mīlēja. Tie bija gari līdz potītēm un darināti no ļoti bieza un stingra flaneļa, kas bija kļuvis vēl stīvāks no sālsūdens, zemes un visa cita, kas nāk laika gaitā. Rītasvārki laikam bija cēlušies no Vācijas un reiz bijuši zaļi. Priekšpusē tiem atradās atliekas no sarežģītas auk­liņu sistēmas un pāris milzīgu pogu tumšā dzintara krāsā, kas vēl turējās savā vietā. Kad rītasvārkus izklāja, tie bija plati kā telts.

Sākumā, kad tētis bija jauns, viņš vētras laikā mēdza sē­dēt zemesragā savos rītasvārkos un vērot viļņus. Vēlāk tie labi noderēja, kad viņš strādāja, sala vai vispār gribēja paslēpties.

Rītasvārki bieži piedzīvoja draudu izpausmes dažādos vei­dos. Pietiek vien atcerēties to reizi, kad uz salu atbrauca jauki radinieki un nokopa visu, lai sagādātu viņam jauku pārstei­gumu. Viņi nokopa daudz mantu, kas ģimenei patika, bet visļaunākais bija tas, ka viņi nonesa rītasvārkus lejā uz jūru un ļāva tiem aizpeldēt. Vēlāk viņi apgalvoja, ka tie oduši. Protams, tā bija daļa no rītasvārku šarma. Smarža ir svarīga, tā atgādina par visu, kas piedzīvots, tā ir atmiņu un drošības apvalks. Rltasvārki oda ari pēc pludmales un dūmiem, bet varbūt viņi to nepaspēja sajust. Katrā ziņā rītasvārki atgriezās.

Vēji pūta un iegriezās no citas puses, un atkal pagriezās, viļņi sitās pret salu un kādā jaukā dienā atnesa rītasvārkus mājās. Tie oda pēc jūraszālēm, un tajā vasarā tētis gandrīz nevalkāja nekādas citas drēbes. Tad pienāca pavasaris, kad rītasvārkos bija mitinājusies peļu ģimene. Apkakle bija apmalota ar mīk­stu, spalvainu materiālu, peles bija to nograuzušas un izman­tojušas kā gultasveļu, papildinot to ar smalki sakošļātiem mutautiņiem. Un reiz rītasvārki apsvila, kad tētis gulēja pā­rāk tuvu ugunij.

Kad tētis kļuva vecāks, viņš nolika rītasvārkus bēniņos. Lāgiem viņš devās turp padomāt. Tad pārējie pieņēma, ka viņš to dara rītasvārkos. Tie parasti gulēja zem mazā dienvid­puses lodziņa, gari, tumši un neizdibināmi.

Tajā vasarā, kad Sofija piedzīvoja jaunu spītēšanās vecumu, bija lietains un vēss, un ļoti grūti būt nelaimīgam ārpus mājas. Tāpēc viņa uzmeklēja vientulību bēniņos. Viņa apsēdās kādā kartona kastē un vēroja rītasvārkus, viņa izrunāja šausmīgas un satriecošas lietas, un rītasvārkiem bija ļoti grūti iebilst.

Pa starpām viņa spēlēja kārtis ar vecomāti. Abas blēdījās vienlīdz bezkaunīgi, un kāršu spēles vakari katru reizi bei­dzās ar strīdu. Agrāk tā nekad nenotika. Vecāmāte centās at­cerēties pati savu spītēšanās vecumu, lai to izprastu, taču vienīgais, ko viņa atcerējās, bija neparasti lēnprātīgs bērns. Būdama gudra, viņa saprata, ka spītēšanās periods var būt atlikts līdz astoņdesmit piecu gadu vecumam, un nolēma uz­manīties. Visu laiku lija, un tētis strādāja no rīta līdz vaka­ram, uzgriezis istabai muguru. Viņas nekad nezināja, vai tētis viņas dzird vai ne.