Tuve Jansone - VASARAS GRAMATA

Sofija aiznesa uz telti savu gultasveļu. Saulrietā viņa aiz­vēra rotaļu namiņa durvis un pateica sveiki. Pavisam viena viņa devās uz ieplaku, kas šajā vakarā bija kļuvusi par ārkārtīgi attālu vietu, Dieva, ļaužu un skautu pamestu, neapdzīvotu ap­vidu, ar priekšā gaidāmu nakti. Sofija aizvilka rāvējslēdzēju un apgūlās taisni, uzvilkusi segu līdz zodam. Dzeltenā telts saulrietā kvēloja un piepeši kļuva ļoti draudzīga un maza. Ne­viens nevarēja ielūkoties iekšā, un neviens nevarēja palūko­ties ārā, Sofija gulēja noslēgtā gaismas un klusuma kūniņā. Brīdī, kad saule norietēja, telts kļuva sarkana un viņa iemiga.

Naktis jau bija izstiepušās garumā, un, kad Sofija pa­modās, viņa redzēja tikai tumsu. Kāds putns lidoja pār ieplaku un iekliedzās, vispirms tuvu un pēc tam vienu reizi tālumā. Tā bija mierīga nakts, tomēr Sofija dzirdēja jūru. Neviens ne­gāja caur ieplaku, tomēr smiltis kustējās gluži kā zem soļiem. Sargājošā telts bija pievilkusi nakti tikpat tuvu, it kā viņa gu­lētu uz lauka. Jauni putni kliedza neparastās balsīs, un tumsa bija pilna svešu kustību un skaņu, ko neviens nevar izskaid­rot vai noteikt, no kurienes tās nāk. To pat nevar aprakstīt.

"Ak, mīļo Dieviņ," Sofija sacīja, "neļauj man nobīties!" Un tūdaļ viņa sāka domāt, kā tas būtu — nobīties. "Ak, mīļo Dieviņ, liec lai viņi mani nenicina, ja es nobīšos."

Viņa ieklausījās pirmo reizi savā mūžā. Un, iznākusi no ieplakas, viņa pirmo reizi sajuta zemi sev zem pēdām un pirkstiem, aukstu, graudainu un satriecoši sarežģītu zemi, kas mainījās, kamēr viņa pa to gāja, smiltis un slapja zāle, un lieli, gludi akmeņi, lāgiem pie viņas kājām glaudās tik lieli augi kā krūmi. Zeme bija melna, bet debesīs un jūrā blāzmoja vāra, pelēcīga gaisma. Sala bija sarāvusies maza un dusēja jūrā kā dreifējoša lapa, bet viesu istabas logs bija gaišs. Sofija ļoti klusi pieklauvēja, jo visas skaņas bija kļuvušas pārāk lielas.

"Kā iet?" vecāmāte jautāja.

"Labi," Sofija atteica. Viņa apsēdās kājgalī un skatījās uz lampu, tīklu un lietusmēteļiem, kas karājās pie sienas, zobi mitējās klabēt, un viņa sacīja: "Nemaz nav vēja."

"Jā," vecāmāte teica. "Ir pavisam mierīgs."

Vecaimātei bija divas segas. Ja vienu noliktu uz paklājiņa un dabūtu spilvenu, tad tur iznāktu gulta. Tas nebija gluži tas pats, kas doties atpakaļ uz rotaļu namiņu, tas bija gandrīz kā gulēt ārā. Nē, tas tomēr bija iekšā. Turpretim, ja cilvēks teltī nebija viens, viņš tik un tā bija gulējis ārpus mājas.

"Tik daudz putnu šonakt," vecāmāte ieteicās.

Bija otra iespēja — paņemt vienu segu un gulēt verandā pavisam tuvu istabas sienai. Tad bija gan ārā, gan vienam pa­šam. Ak, mīļo Dieviņ!

Vecāmāte sacīja: "Es nevarēju aizmigt un tad sāku domāt par bēdīgām lietām." Viņa piecēlās gultā sēdus un pasniedzās pēc cigaretēm. Sofija aiz veca paraduma padeva viņai sērko­ciņus, taču viņas domas kavējās cituviet. "Tev taču ir divas segas?" viņa sacīja.

"Es domāju," teica vecāmāte, "ka lietas saraujas un aiz­slīd atpakaļ, un tas, kas reiz bija tik jautri, vairs neko neno­zīmē, un tas šķiet tik trūcīgi. Kaut kādā ziņā nepateicīgi. Par to tak varētu vismaz pastāstīt."

Sofijai atkal saka salt. Viņi bija ļāvuši Sofijai gulēt teltī, lai gan viņa bija tam par mazu. Neviens no viņiem nesaprata, kā tas ir, viņi vienkārši bija ļāvuši viņai vienai gulēt ieplakā. "Ak tā?" viņa dusmīgi bilda. "Ko tu ar to domā — nav jautri!"

"Eh," vecāmāte atteica, "es tikai sacīju — ja tev pienācis tāds vecums un ir milzum daudz lietu, kurās vairs nevari piedalīties…"

"Nemaz ne. Tu visu laiku piedalies. Mēs darām tieši vienu un to pašu!"

"Paga, paga!" vecāmāte iebilda, viņa bija ļoti satraukta. "Es neesmu beigusi! Es zinu, ka piedalos. Esmu varējusi piedalīties briesmīgi ilgi, esmu redzējusi un dzīvojusi, cik vien jaudas, un tas ir bijis neticami, es tev saku — neticami, taču tagad ir tā, it kā viss vienkārši aizslīdētu prom no manis, un es neatceros, un man neinteresē, tomēr tieši šobrīd pēc tā rodas vajadzība!"

"Ko īsti tu neatceries?" Sofija norūpējusies jautāja.

"Kā bija gulēt teltī!" vecāmāte iesaucās. Viņa nodzēsa ci­gareti, tad atlaidās un blenza griestos. "Manā zemē," viņa lēnām ierunājās, "meitenes nedrīkstēja gulēt telti. Es panācu to, ka viņas saņem atļauju, un tas nepavisam nebija viegli. Mums gāja brīnišķīgi, un tagad es pat nespēju pastāstīt, kā tas bija."

Putni atkal klaigāja, garām palidoja liels bars, nemitīgi klaigājot. Logs bija daudz tumšāks par nakti, jo dega lampa.

"Tad es tev pastāstīšu, kā tas ir," Sofija sacīja. "Visu dzird daudz skaidrāk, un telts ir tik maza." Viņa apdomājās un turpināja: "Ir tāda sajūta, it kā tu būtu pilnīgā drošībā. Un ir jauki, ka visu dzird."

"Jā," vecāmāte noteica, "dzird visu ārpusē."

Sofija sajuta, ka ir izsalkusi, un izvilka no gultapakšas ēdiena kasti. Viņas ēda sausmaizītes ar cukuru un sieru.

"Tagad man sāk nākt miegs," Sofija sacīja, "tāpēc laikam došos atpakaļ."

"Dari tā," vecāmāte teica. Viņa nodzēsa lampu, un pēc pirmā satumsuma viesu istaba kļuva atkal gaišāka, tā ka visu varēja saredzēt gluži skaidri. Sofija izgāja ārā un aizvēra durvis. Kad viņa bija prom, vecāmāte ietinās segā un centās atcerē­ties, kā tas bija. Tagad viņa atminējās labāk, patiesībā diezgan daudz. Atgriezās jaunas atmiņu ainas, aizvien vairāk un vai­rāk. Rītausmā bija auksts, taču viņa iemiga pati savā siltumā.

Kaimiņš

5

Kāds direktors uzbūvēja villu uz Zīriņu salas. Sākumā ne­viens par to nerunāja, viņiem ilgā laikposmā bija attīstījusies kāda īpašība, proti, klusēt par nepatīkamo, lai to mazinātu. Tomēr viņi ļoti apzinājās šīs villas klātbūtni.

Ikviens cilvēks, kas dzīvo uz salas, laiku pa laikam ļauj ska­tienam noslīdēt pār apvārsni. Viņš redz pazīstamo klinšaino pakalnu izliektās līnijas un navigācijas zīmes, kas vienmēr at­radušās tajā pašā vietā, un gūst apstiprinājumu savai rāmajai apziņai, ka skats ir skaidrs un viss ir tā, kā tam jābūt. Skats vairs nebija skaidrs. To pārtrauca liela, četrstūraina villa, jauns un draudīgs orientieris, dziļš robs novērotajā apvārsnī, kas tik ilgi piederējis viņiem. Anonīmais arhipelāgs, kas bija salas slieksnis uz jūru, bija ieguvis svešu vārdu un slēdzis savas lagūnas. Un visļaunākais — ģimene vairs nebija paši tālākie iemītnieki.

Starp viņiem un direktoru bija nepilnu jūras jūdzi liels attālums. Iespējams, viņš bija arī sabiedrisks, ļoti iespējams, viņam patīk saieties un viņam ir liela ģimene, kas nospārda sūnu no klints un klausās radio, un grib runāt. Tā notiek nemitīgi, it visur, aizvien tālāk un tālāk.

Kādā agrā rītā tika pienaglots skārda jumts, liels, nikns, vizuļojošs jumts klaigājošu kaiju un zīriņu mākonī. Villa tika pabeigta, un strādnieki aizbrauca, un tad atlika tikai gaidīt direktoru. Dienas gāja, taču viņš neieradās.

Nedēļas beigās vecāmāte un Sofija paņēma laivu un de­vās jūrā, lai izmestu nelielu līkumu. Nonākušas līdz Asaru sēklim, viņas nolēma doties tālāk līdz Puišu šērai, lai paskatī­tos uz jūraszālēm, un lagūnā zem Puišu šēras bija tikai pāris airu vēzienu līdz Zīriņu salai. Tur nebija piestātnes, tikai augsts grants uzbērums. Pašā uzbēruma vidū direktors bija novietojis lielu plakātu ar melniem burtiem: Privāta terito­rija. Izkāpšana aizliegta.

"Mēs kāpsim krastā," vecāmāte sacīja, viņa bija ļoti dus­mīga. Sofija izskatījās pārbijusies. "Pastāv liela atšķirība," vecāmāte paskaidroja. "Neviens labi audzināts cilvēks nekāpj krastā cita salā, kad tā ir tukša. Bet, ja viņi uzstāda plakātu, tad cilvēki to dara, jo tas ir izaicinājums."