Tuve Jansone - VASARAS GRAMATA

Vecāmāte prātoja, vai nevajadzēja saulgriežu vakarā ielūgt radus, taču neviens nedomāja, ka tas būtu labi, ne jau ar Ēriksonu, viņš ieradās viens un palika tik ilgi, līdz juta, ka laiks doties prom.

Rītā pirms saulgriežu nakts pūta stiprs ziemeļu vējš. Vē­lāk dienā sāka līt, un tētis pār zemesragā sakrauto ugunskuru izklāja brezentu. Brezentu iepūta jūrā, tā notika vienmēr. Tad viņš izņēma benzīna pudeli un novietoja to aiz pakšķa, tas ir negods, ja nespēj iekurināt ugunskuru. Diena vilkās lēni, un vējš nerimās. Tētis strādāja pie sava galda. Verandā stāvēja viņa palaišanas ierīce Ēriksona raķetēm, celiņi bija vērsti slīpi uz augšu.

Viņi uzklāja pusdienu galdu četriem. Ēriksonu vajadzēja pamielot ar siļķi, cūkgaļu, kartupeļiem un divu veidu dārze­ņiem. Pēc tam sekotu marinēti bumbieri.

"Viņš neēd saldo," Sofija nervozi bilda. "Un neēd arī dār­zeņus, viņš saka — tā esot zāle. Tu tak zini."

"Jā, jā," vecāmāte atteica. "Bet tie labi izskatās."

Degvīns stāvēja pagraba bedrē zem grīdas, un viņi bija atveduši pienu. Ēriksons nekad nedzēra vairāk par vienu vai diviem mēriņiem degvīna, taču viņam ļoti garšoja piens.

"Novāc salvetes," Sofija sacīja. "Tās ir muļķīgas."

Vecāmāte noņēma salvetes.

Visu dienu vējš pūta vienlīdz nikni, taču nepieņēmās spēkā. Lāgiem uznāca lietus gāzieni. Zemesragā kliedza zīriņi, un diena gāja uz vakaru.

Manā jaunībā, vecāmāte nodomāja, laiks saulgriežos bija pavisam citāds. Nevienas vēja pūsmiņas. Dārzs bija uzplau­cis, un mums bija saulgriežu kārts ar vainagiem līdz pašam vimpelim. Vienīgais apbēdinājums bija tas, ka vimpelis ne- plīvoja. Mums nebija ugunskuru. Kāpēc mums nebija uguns­kuru… Viņa gulēja gultā, skatījās augšup zaļajās bērzu lapās un pamazām iesnaudās.

Piepeši kāds iekliedzās un durvis atsprāga vaļā, istaba bija diezgan tumša, jo saulgriežu naktī nedrīkst iedegt lampu. Ve­cāmāte uztrūkās un saprata, ka ieradies Ēriksons. "Pasteidzies!" Sofija sauca. "Viņš negrib ēst! Mums tūlīt jāsāk. Mums jāuz­velk siltas drēbes un šausmīgi jāsteidzas!"

Vecāmāte uztrausās kājās un sameklēja savu svīteri, atrada siltās bikses un kūju un pēdējā mirklī iebāza kabatā Lupatro. Pārējie skraidīja šurpu turpu, un viņa dzirdēja, ka lejā, pie­stātnē, rūc Ēriksona motors. Uz klints bija gaišāk, vējš bija iegriezies no rietumiem, smidzināja smalks lietiņš, un piepeši vecāmāte pilnīgi pamodās. Viņa viena pati devās lejā uz krastu un iekāpa laivā. Ēriksons nesveicināja, tikai modri vēroja jūru, un, kad viņš atgāja no krasta, viņi nepārmija neviena vārda. Vecāmāte sēdēja uz grīdas. Laivai braucot, viņa īsos nogriežņos pār reliņiem redzēja viļņojošos jūru un manīja, kā gar krastu ziemeļpusē tiek iedegti pirmie ugunskuri. To nebija daudz, un lietus miglā tie bija tik tikko saskatāmi.

Ēriksons stūrēja tieši uz dienvidiem, uz Ārējo šēru, un kopā ar viņu šajā virzienā stūrēja daudzi citi, arvien vairāk un vairāk, viņi iznira no pustumsas kā ēnas. Pelēkajā jūrā zvalstījās koka kastes ar smagu skaistu, apaļu pudeļu balastu, tikai augšmala melni iezīmējās pret ūdens kustībām. Tikpat melni kā laivas, kas gāja ar motoru pilnā gaitā un samazinātu ātrumu, kamēr kastes cēla uz klāja, tad līkumoja atkal tālāk, un mantas glābšana bija izsvērti precīza kā deja. Krasta ap­sardze braukāja apkārt kuterī ar spēcīgo motoru un lasīja mantas savā pusē, nelikdamies citus redzot. Visi, kam piede­rēja kāda laiva, bija uz ūdens un grieza cits citam muguru. Ēriksons stūrēja, un Sofijas tētis liecās par reliņiem un cēla laivā, viņi palielināja tempu un taupīja katru kustību, lai ne­zaudētu ne sekundi, un beigās strādāja kopā ar braucošo laivu tik nevainojami, ka bija prieks redzēt. Vecāmāte ska­tījās, novērtēja un atcerējās. Un Jūhana nakts svētība aiz­vien lielākā skaitā līgojās Somu līcī. Tālumā virs cietzemes gaisā uzšāvās dažas vārgas raķetes, gaismas sapņu bultas pret pelēkajām saulgriežu debesīm. Sofija bija aizmigusi lai­vas dibenā.

Viss tika izglābts, vienalga, nonākdams īstajās vai neīsta­jās rokās, bet nekas negāja zudumā. Uz rīta pusi flote gandrīz vienlaikus izklīda, un katra laiva devās uz savu pusi, tālāk un tālāk. Rītausmā jūra bija pavisam tukša. Vējš pierima. Lietus mitējās. Skaidrs un skaists saulgriežu rīts kārtoja savas krāsas debesīs, un bija ļoti auksts. Kad Ēriksons piebrauca pie salas, zīriņi saka klaigāt, viņš neizslēdza motoru un devās prom, tiklīdz laiva bija brīva.

Brīdi tētis nodomāja, ka viņi taču būtu varējuši dalīties, bet tā bija nevilša doma, kas ātri pazuda. Viņš pagatavoja ik­vienam sviestmaizi un izvilka verandā Ēriksona kasti ar raķe­tēm. Viņš ievietoja raķetes starta paliktnī. Pirmā neaizdegās, otrā arī ne. Neaizdegās neviena, jo tās visas bija sabojājis

ūdens. Tikai pati pēdējā aizdegās un uzšāvās pret saulrietu zilu zvaigznīšu lietū, zīriņi atkal saka klaigāt, un saulgriežu nakts bija galā.

Ēriksons, drošs paliek drošs, bija aizbraucis atpakaļ uz dienvidpusi.

Telts

Sofijas vecāmāte jaunībā bija bijusi skautu vienības vadītāja, un patiesībā tas bija viņas nopelns, ka mazas meitenītes to­laik vispār drīkstēja kļūt par skautiem. Viņas nespēja aizmirst, cik jautri viņām bijis, un bieži rakstīja vecaimātei vēstules un atgādināja par kādu notikumu, un citēja fragmentu no dzies­mas, ko bija dziedājušas, skatīdamās nometnes ugunskurā. Vecāmāte uzskatīja, ka tas viss vairs nav aktuāls un ka šīs vecās meitenes ir maķenīt sentimentālas, tomēr veltīja meite­nēm brītiņu laipnu domu. Pēc tam viņa nosprieda, ka skautu kustība ir kļuvusi par lielu un vairs nav personiska, un visbei­dzot to visu aizmirsa. Vecāsmātes bērni nekad nebija kļuvuši par skautiem, nevienam tobrīd it kā nebija laika vai neviens par to neierunājās.

Kādu vasaru Sofijas tētis sagādāja telti un uzcēla to ieplakā, lai varētu tur paslēpties, ja sarodas pārāk daudz ļaužu. Telts bija tik maza, ka vajadzēja mesties rāpus, lai tajā ielīstu, un tur bija vieta diviem, ja gulēja cieši blakus. Bet sveces vai lampu tur nevarēja ienest.

"Vai tā ir skautu telts?" Sofija jautāja.

Vecāmāte nosprauslājās. "Mēs paši šuvām sev teltis," viņa sacīja un atcerējās, kā tās izskatījās, lielas, stingras un pelēkbrūnas, šī bija spēļmantiņa, gaišdzeltena spēļmantiņa ve­randā nakšņojošiem viesiem, nekas pieminēšanas vērts.

"Vai tā nav skautu telts?" Sofija noraizējusies atkārtoja.

Tad vecāmāte atbildēja, ka varētu jau būt, tikai tādā gadī­jumā ļoti moderna, un viņas ielīda teltī un apgūlās viena otrai blakus.

"Tagad tu nedrīksti aizmigt," Sofija teica. "Tev jāpastāsta, ko nozīmēja būt skautam un par visu, ko jūs darījāt."

Ļoti sen vecaimātei bija gribējies pastāstīt par visu, ko viņi darījuši, bet tobrīd neviens nebija papūlējies pajautāt. Un tagad vēlēšanās bija pārgājusi.

"Mums bija nometnes ugunskuri," viņa īsi atbildēja un piepeši sajuta grūtsirdību.

"Un vēl?"

"Baļķis, kas ilgi dega. Mēs sēdējām apkārt, un bija auksts. Mēs ēdām zupu."

Dīvaini, vecāmāte nodomāja, es vairs nespēju to aprak­stīt, nevaru atrast vārdus, vai varbūt es vienkārši pietiekami nepūlos. Tas bija tik sen. Nevienam gar to nav daļas. Ja es nestāstu aiz savas vēlēšanās, tas pārvēršas par kaut ko, kas nekad nav noticis, tas noslēdzas un iet zudumā. Viņa piecēlās sēdus un sacīja: "Daždien es tik precīzi neatceros. Bet reiz tev būtu jāpamēģina nogulēt teltī visu nakti."