Tuve Jansone - VASARAS GRAMATA

Veselu dienu Sofijas tētis staigāja apkārt un domāja, viņš aprēķināja un zīmēja, un devās uz veikalu piezvanīt. Salai uz- gūla lielais karstums, dienām ritot, tā kļuva gurdāka un gurdāka. Tētis aizbrauca uz veikalu un vēlreiz piezvanīja.

Beidzot viņš ar autobusu devās uz pilsētu, Sofija un vecāmāte saprata, ka situācija kļuvusi katastrofāla.

Kad tētis atgriezās, viņam līdzi bija lielā plastmasas desa. Desai bija tāda pati krāsa kā veciem apelsīniem, tā smagās ielocēs piepildīja puslaivu un bija īpaši konstruēta. Sapro­tams, ka nedrīkstēja zaudēt laiku, sūknis un šļūtenes tika ienestas laivā, un viņi tūlīt devās ceļā.

Jūra tveices dūmakā gulēja spoža un kūtra, un virs krasta stāvēja parastais nodevīgo mākoņu mūris. Kaijas tik tikko pacēlās gaisā, kad viņi brauca garām. Tā bija ļoti svarīga ekspedīcija. Kad viņai nonāca līdz Muklāja šērai, laiva bija tā uzkarsusi, ka darva tecēja un plastmasas desa briesmīgi oda. Tētis aiznesa sūkni uz slīkšņu, tas bija liels, dziļš muklājs ar grīšļiem un spilvēm. Viņš saskrūvēja šļūtenes, izmeta desu pie­krastes ūdeni un iedarbināja sūkni. Šļūtene piepildījās un iztaisnojās pār klinti, lēnām, lēnām lielā plastmasas desa sāka augt, viss notika saskaņā ar aprēķiniem un cerībām. Bet neviens neuzdrīkstējās izaicināt likteni ar runāšanu. Desa izauga par milzīgu, spīdīgu balonu, nospriegotu apel­sīnu krāsas lietus mākoni, kas savā vēderā glabāja tūkstošiem litru ūdens.

"Mīļo Dieviņ, neļauj tai pārplīst!" Sofija lūdzās.

Tā nepārplīsa. Tētis izslēdza sūkni un aiznesa to uz laivu. Viņš iecēla laivā šļūtenes. Viņš piesēja plastmasas desu ar stiprām virvēm un lika ģimenei apsēsties uz vidējā airsola, beidzot viņš iedarbināja motoru. Motors strādāja, un virves nostiepās, bet desa nekustējās. Tad tētis izkāpa krastā un mē­ģināja to pastumt, taču nekas nenotika.

"Mīļo Dieviņ debesīs," Sofija čukstēja. "Izdari tā, lai desa atsvabinās!"

Tētis mēģināja vēlreiz, bet nekas nenotika. Tad viņš ieskrē- jās un metās virsū plastmasas desai, un abi divi aizslīdēja pār glumajām aļģēm, viņi ilgā, grimstošā kustībā iebrauca jūrā, un Sofija sāka kliegt.

"Neliec nu vainu uz Dievu," vecāmāte sacīja, viņa bija ļoti ieinteresēta.

Sofijas tētis ierāpās laivā un ar rāvienu iedarbināja mo­toru, tas palēcās, un Sofija ar vecomāti reizē nolidoja laivas dibenā. Lielā plastmasas desa lēnām iegrima jūrā, nostiep­dama virves, tētis karājās pār laivas pakaļgalu un mēģināja saskatīt, ko tā dara. Tā līda caur jūraszālēm, un vietā, kur ūdens padziļinājās, tā pilnīgi pazuda un vilka motoru lejup jūrā, tā ka tas sprauslāja. Ģimene pārvietojās uz priekšu, un starp laivas malu un jūru bija tik tikko desmit centimetru.

"Es nedomāju lūgties viņu vēlreiz," Sofija dusmīgi teica.

"Viņš noteikti zina," sacīja vecāmāte, uz muguras gulē­dama priekšgalā. Viņa nodomāja — ar Dievu ir tā, ka viņš gan palīdz, bet tikai tad, kad cilvēks ir mazliet papūlējies.

Plastmasas desa lēnām kuģoja uz priekšu zaļajā dzīlē, ko jau skāra jūras dibena ēnas, liels dzīva ūdens burbulis. Visi cilvēki zina, ka lietusūdens ir vieglāks par sālsūdeni, taču šajā gadījumā sūknis bija iesūcis lielus daudzumus dūņu un smilšu. Laivā bija ļoti karsts un oda pēc benzīna, motors strādāja kā traks. Vecāmāte iemiga. Jūra bija tikpat spoža, un mākoņu sablīvējums bija pakāpies augstu pār krastu. Lielā plastmasas desa ērti brauca pār sēkli un nokrita otrā pusē, motors uz­ņēma ātrumu un traucās uz priekšu, atkal parāvās atpakaļ, un laiva pavisam veikli ielaida pakaļgalā ūdeni. Tad devās uz priekšu, taču ļoti lēnām. Vecāmāte sāka krākt. Stiprs, sauss pērkona dārds izvēlās cauri salām, un melnas vējbrāzmas izlēca uz ūdens un tikpat ātri pazuda. Kad viņi aplieca garo zemesragu, atskanēja nākamais rībiens, vienlaikus plastma­sas desa pāršļūca pār rifu un vecāmāte pamodās. Viņa redzēja, kā pār pakaļgalu pārvēlas īss, spožs vilnis, un sajuta, ka ir slapja. Vairs nebija tik karsts, apjukuši mākoņu kušķi brāzās pār debesīm, un ūdens laivā bija silts un patīkams. Ainava bija satumsusi, dzelteni spīdēja sēkļi, un smaržoja pēc lietus. Viņi lēnām tuvojās salai, kamēr negaiss vilka savu dziļo ēnu pār jūru, visi trīs sēdēja klusi un šīs nedrošības pārņemti, kam tik reti ir spraiguma vārds. Šeit bija seklāks, un katru reizi, kad plastmasas desa atsitās pret jūras dibenu, ūdens līmenis laivā pacēlās, beidzot jūra pavisam mierīgi plūda pār reli- ņiem, un reizē sākās negaiss.

Tētis apturēja sprauslājošo motoru un izbrida krastā, vi­ņam sekoja Sofija ar šļūteni. Vecāmāte ļoti piesardzīgi pārvē­lās pār reliņiem un sāka brist, lāgiem viņa mazliet papeldēja, lai atcerētos, kā tas bija. Pēc tam viņa apsēdās uz klints un izlēja ūdeni no kurpēm. Viss līcis bija pilns ar maziem, dus­mīgiem vilnīšiem, un sēklī uzskrējusi plastmasas desa spīdēja kā paradīzes apelsīns. Tētis vilka un stiepa, un tagad desa lē­nām pacēla savu oranžo vēderu, pavērsusi misiņa vītņu nabu pret debesīm, tika pievienotas šļūtenes, sākās sūknēšana, un gaisā uzlidoja liels duļķu un smilšu kunkulis! Un pēc tam pret klinti atsitās ūdens strūkla, tā ka sūnas pajuka. "Ūdens! Ūdens!" Sofija kliedza, cauri slapja un mazliet histēriska, viņa apkampa pulsējošo šļūteni un juta, ka tā pumpē ūdeni pār Clematis, Nelly Moser un Fresia, Fritillaria, Othello un madame Droutschki, Rhododendron un Forsythia Spectabilis. Viņa re­dzēja, kā spēcīgā strūkla lokā nolīst pār salu un ieplūst sau­sajā ūdensbedrē. "Ūdens!" Sofija brēca, viņa aizskrēja pie papeles un ieraudzīja, ko gaidījusi, zaļu saknes dzinumu. Un tajā pašā mirklī sākās lietus, silts un spēcīgs, un sala tapa div­kārt svētīta.

Vecāmāte visu mūžu bija bijusi spiesta taupīt, tāpēc viņas vājība bija izšķērdība. Viņa redzēja, ka dumbrājs, mucas un katra klinšu sprauga piepildās un pārplūst. Viņa vēroja vē- dināšanai izliktos matračus un traukus, kas mazgājās paši. Viņa nopūtās aiz laimes un, domās iegrimusi, no dzeramā ūdens kannas piepildīja kafijas tasīti un izlēja to pār kādu margrietiņu.

Biežu laiva

Kādā siltā un rāmā augusta nakti jūrā atskanēja dobjš, skaļš trompetes pūtiens, tas bija kā Pastardienas bazūnes. Divkār­tīgas gaismas virknes slīdēja salas virzienā lēnā lokā, milzīgā motorlaiva dūca tā, kā var dūkt tikai ļoti dārgas un ātras laivas, un lampiņas bija visās krāsās no koši zilas un asins- sarkanas līdz baltai. Visa jūra aizturēja elpu. Sofija un vecā­māte naktskreklos stāvēja uz klints un nolūkojās. Svešā laiva ar izslēgtu motoru slīdēja tuvāk un tuvāk, un lampiņu at­spulgi viļņos bija kā dejojošas uguns čūskas. Tad tā pazuda zem klints. Sofijas tētis bija uzvilcis bikses un aizskrēja lejā sagaidīt laivu. Ilgu laiku bija pavisam kluss, tad no piestātnes līdz viņām atplūda klusa mūzika.

"Viņi svin, tā ir ballīte," Sofija čukstēja. "Mēs ari iesim, mēs apģērbsimies un tūlīt dosimies turp!"

Taču vecāmāte teica: "Pagaidi. Pagaidi, līdz viņš atnāks mums pakaļ."

Gaidīdamas viņas apgūlās gultā un pavisam drīz iemiga. Un nākamajā rītā laiva bija prom, tā bija aizbraukusi.

Sofija nometās uz klints un raudāja. "Viņš būtu varējis atnākt mums pakaļ!" viņa sauca. "Viņš ļāva mums gulēt, lai gan tur bija ballīte, un es viņam nekad nepiedošu!"

"Viņš uzvedās ļoti slikti," vecāmāte stingri teica. "Un es viņam to pateikšu, kad viņš pamodīsies."