ŽILS VERNS - KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

«Dunkans» slīdēja gar šiem vientulīgajiem krastiem. Gaismas svīdā tas brauca pa šauru iežmaugu starp dižskābaržu, ošu un bērzu mežiem, virs kuriem pacēlās zaļi kupoli, ar akmeņozoliem apauguši pakalni un smailas virsotnes, pār kurām visaugstāk slējās Buklendas obelisks. Jahta pabrauca garām Sannikolasa līcim, kuru Bugenvils kādreiz bija nosaucis par Franču līci. Tālumā draiskojās roņu bari un milzīgas valzivis, par kuru apmēriem varēja spriest pēc izšļāktajām ūdensstrūklām, kas bija redzamas no četru jūdžu attāluma. Beidzot «Dunkans» apbrauca Frovarda zemesragu, kuru vēl klāja ziemas ledus. Šauruma otrā pusē, Ugunszemē, seši tūkstoši pēdu augstumā slējās Sarmiento kalns — gigantiska, mākoņu caurausta klinšu gūzma, kas debesu zilgmē, šķiet, veidoja gaisa arhipclāgu. Ar Frovarda ragu patiesībā arī beidzās Amerikas kontinents, jo Hornas rags ir tikai vientuļa klints, kas iemesta jūrā piecdesmit sestajā platuma grādā.

Aiz Frovarda raga jūras šauruma krasti vēl vairāk satuvinās starp Brunsvikas'pussalu un Izmisuma zemi — garu salu, kas- sīko saliņu vidū šķiet līdzīga milzīgai, akmeņiem nosētā sēklī izsviestai valzivij. Cik ļoti šis izrobītais Amerikas lejasgals atšķiras no Āfrikas, Austrālijas vai Indi­jas gludajiem viengabala galiem! Kāda neiedomājama kataklizma sašķai­dījusi šo milzīgo, starp diviem okeāniem iemesto zemesragu!

Tālāk auglīgos krastus nomainīja kailas un tuksnesīgas kalnaines, kuras šķēla neskaitāmas sarežģītā ūdens labirinta aizas.. «Dunkans» droši un nekļūdīgi lavēja pa kaprīzajiem līkločiem, jaukdams savu dūmu mutu­ļus ar miglu, kas klājās pār klintīm. Nesamazinot ātrumu, jahta pabrauca garam vairākām šais vientulīgajos krastos izkaisītajām spāņu faktorijām. Pie Tamara raga šaurums atkal kļuva platāks. Apliecis loku ap Narboro salas stāvajiem krastiem, «Dunkans» tuvojās dienvidu piekrastei. Beidzot pēc trīsdesmit sešām stundām kopš iebraukšanas Magelāna jūras šaurumā ceļinieki ieraudzīja Pilāras zemesraga klinti, kas pacēlās Izmisuma zemes galējā punktā. Skatienam pavērās neaptverams, mirgojošs jūras klajš, un 2aks Paganels, sveikdams to ar jūsmīgu žestu, jutās tikpat dziļi aizgrābts kā pats Fernāns Magelāns, kad viņa «Trinidadas» burās iegūla Klusā okeāna vējš.

Nedeļu pēc tam, kad ceļinieki bija atstājuši aiz muguras Pilājas ragu, «Dunkans» ar pilnu tvaiku iebrauca Talkavano līcī — lieliskā divpadsmit jūdžu garā un deviņas jūdzes platā limānā. Laiks pieturējās brīnišķīgs. Sai apvidū no novembra līdz martam pie debesīm nav redzams neviens mākonītis un visgarām Andu kalnu grēdas aizsargātajiem krastiem nemai­nīgi pūš dienvidu vējš. Izpildīdams lorda Glenervena norādījumu, Džons Mengls kuģoja cieši gar Cilojes arhipelāga krastiem un neskaitāmām ci­tām Amerikas kontinenta drumslām. Kāda vraka palieka, salauzts masts vai cilvēka rokas apstrādāts koka gabals varēja norādīt uz avārijas pēdām. Taču nekas nebija redzams, un jahta, turpinādama savu ceļu, izmeta enkuru Talkavano ostā pēc četrdesmit divām dienām, kopš bija atstājusi Klaidas līča miglainos ūdeņus.

Glenervens tūdaļ lika nolaist laivu un kopā ar Paganelu izkāpa krastā pie pāļu mola. Augsti mācītais ģeogrāfs, izmantodams gadījumu, gribēja likt lietā spāņu valodu, kuru bija tik uzcītīgi mācījies, taču iezemieši, viņam par lielu pārsteigumu, neko nesaprata.

— Vainīga droši vien mana sliktā izruna, — viņš noteica.

— Ejam uz muitnīcu, — Glenervens ierosināja.

Tur ar dažu angļu vārdu un izteiksmīgu žestu palīdzību viņiem pa­skaidroja, ka angļu konsuls dzīvo Konsepsjonā. Līdz turienei bija stundas brauciens. Glenervens viegli sameklēja divus labus zirgus, un drīz vien viņi abi ar Paganelu iejāja lielā pilsētā, par kuras eksistenci jāpateicas, brāļu Pizarro kompanjona drošsirdīgā Valdivijas uzņēmībai.

Cik ļoti nobālējis bija kādreizējais pilsētas spožums! Vairākkārt ieze­miešu izlaupīta, 1819. gadā nodedzināta, izpostīta un sagrauta, Konsep- sjona bija ļāvusi sevi apēnot kaimiņu pilsētai Talkavano, un ugunsgrēku nomelnējušos mūros mita vairs tikai kādi astoņi tūkstoši iedzīvotāju.. Laisko pilsētnieku reti mīdītās ielas pamazām pārvērtās par prērijām.. Nekādas tirdzniecības, nekādas rosības. Uz katra balkona skanēja man­dolīna. Caur logu žalūzijām gurdi plūda tvīksmīgas dziesmas. Kādreizējā vīru pilsēta bija pārvērtusies par sieviešu un bērnu ciematu.

Glenervens neizrādīja nekādu lielu vēlēšanos izdibināt šā pagrimuma cēloņus, lai gan 2akam Paganelam gribējās par to parunāt. Nezaudēdams ne mirkli, Glenervens devās pie Britanijas karaliskās augstības konsula 2. R. Bcntoka. Šis cienījamais kungs viņus uzņēma ļoti iaipni un, uzzinā­jis kapteiņa Granta bēdu stāstu, apsolījās ievākt ziņas visā piekrastē.

Nekas neliecināja par to, ka trīsdesmit septītās paralēles tuvumā pie Cīles Araukānijas krastiem būtu avarējis trīsmastu burinieks «Britānija». Nekādu ziņojumu par tamlīdzīgu atgadījumu nebija saņēmis nedz Ben- toks, nedz viņa kolēģi — citu valstu konsuli. Glenervens tomēr nezaudēja dūšu. Viņš atgriezās Talkavano un, netaupīdams nedz pūles, nedz naudu,, izsūtīja pa visu piekrasti aģentus. Visi meklējumi bija veltīgi. Pat visrūpī­gākā piekrastes iedzīvotāju aptauja nedeva nekādus rezultātus. Pēc «Bri­tānijas» katastrofas, šķiet, nebija palikušas nekādas pēdas.

Kad Glenervens pavēstīja saviem ceļabiedriem par neveiksmīgajiem meklējumiem, Mērija Granta un viņas brālis nejaudaja apslēpt savas bēdas. Bija pagājušas jau sešas dienas kopš «Dunkana» ierašanās Talka­vano. Pasažieri bija sapulcējušies kopkajītē. Lēdija Helēna nevis ar vār­diem — ko gan viņa varēja teikt? — bet ar glāstiem mierināja abus kapteiņa Granta bērnus. 2aks Paganels atkal bija sadabūjis dokumentu un pētīja to ar vislielāko rūpību, itin kā gribēdams izvilināt no tā jaunus, noslēpumus. Kad viņš tā bija darbojies jau veselu stundu, Glenervens. viņu pēkšņi uzrunāja:

— Paganel, es paļaujos uz jūsu aso prātu. Vai dokuments nav iztul­kots aplam? Vai rekonstruētie teikumi neskan neloģiski?

Paganels neko neatbildēja. Viņš domāja.

— Vai tiešām mūsu apsvērumi par katastrofas vietu būtu maldīgi? — Glenervens turpināja. — Vai tad vārds «Patagonija» neduras acīs pat vis­paviršākajam vērotājam ?

Paganels joprojām klusēja.

— Un beidzot, — Glenervens piebilda, — vai tad vārds «indiāņi» ne­liecina, ka mums ir taisnība?

— Protams, — Maknebs atsaucās.

— Vai tad nav pilnīgi skaidrs, ka avārijā cietušajiem tai brīdī, kad viņi rakstīja šīs rindas, draudēja briesmas nokļūt indiāņu gūstā?

— Atļausit jūs pārtraukt, dārgais lord, — Paganels beidzot ierunā­jās. — Pārējie jūsu secinājumi, iespējams, ir pareizi, taču pēdējais, manu­prāt, nav pamatots.

— Ko jūs gribat ar to sacīt? — lēdija Helēna jautāja ģeogrāfam, ku­ram bija pievērsti visu klātesošo skatieni.

— Es gribu sacīt, — Paganels uzsvēra katru vārdu, — ka patlaban kapteinis Grants atrodas indiāņu gūstā, un atļaujos piebilst, ka dokuments šai ziņā nerada nekādas šaubas.

— Paskaidrojiet, lūdzu, tuvāk, Paganela kungs, — mis Granta pa­lūdza.

— Nekas nav vieglāk izdarāms, mīļā Mērij. Nelasiet dokumentā sa­gūstīs, bet lasiet sagūstījuši, un viss kļūs skaidrs.

— Tas nav iespējams! — Glenervens iesaucās.