ŽILS VERNS - KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

Glenervens, kā jau cilvēks, kas daudz ceļojis un radis pielāgoties dažādu zemju paražām, bija iegādājies sev un pārējiem ekspedīcijas da­lībniekiem čīliešu apģērbu. Paganels un Roberts — viens liels, otrs mazs bērns — nevarēja vien rimties aiz sajūsmas, kad uzmauca galvā nacio­nālo pončo, platu vilnas seģeni ar caurumu vidū, bet kājās uzāva zābakus no kumeļa pakaļkāju ādas. Un cik grezni izskatījās viņu mūļi ar arābu laužņiem mutē, ar garām, pītām pavadām, kas vienlaikus noderēja par pātagām, un metāla kalumiem izrotātiem iemauktiem! Pie segliem karājās alforhas, koša audekla dubultmaisi, kuros glabājās pārtika vienai dienai. Kamēr mūžam izklaidīgais Paganels trausās seglos, izgreznotais lopiņš tik tikko neaplaimoja viņu ar trīs četriem spērieniem. Ar neiztrūkstošo tāl­skati pār plecu ticis beidzot seglos un ar kājām atspēries kāpšļos, zināt­nieks pilnīgi paļāvās uz sava lopiņa prāta spējām, un viņam tas nebija jānožēlo. Turpretī Roberts uzreiz parādīja izcilas jātnieka dotības.

Ekspedīcija devās ceļā. Laiks bija brīnišķīgs. Lai gan pie dzidrajām debesīm neredzēja neviena mākonīša, saules svelme nebija jūtama, jo pūta spirdzinošs jūras vējš. Karavāna straujā solī virzījās uz dienvidiem pa Talkavano līča līkumotajiem krastiem, lai pēc trīsdesmit jūdzēm sa­sniegtu trīsdesmit septīto paralēli. Pirmo dienu ceļinieki cītīgi jāja pa izžuvušiem niedrājiem, nepārmīdami gandrīz ne vārda. Pārāk dzīvi atmiņā tēlojās nesenā atvadīšanās. Pie apvāršņa vēl varēja saredzēt «Dunkana» gaistošos dūmus. Visi klusēja, vienīgi Paganels nerimās. Uzcītīgais ģeo­grāfs uzdeva jautājumus spāniski un pats sev atbildēja šai jaunapgūsta- majā valodā.

Arī katapass nebija diez cik runīgs, turklāt pļāpību neveicināja arī viņa profesija. Ar saviem palīgiem viņš tikai retumis pārmija kādu vārdu. Abi peoni bija sava amata meistari un lieliski zināja, kas viņiem darāms. Ja kāds no mūļiem apstājās, viņi to uzmudināja ar spalgiem uzsaucieniem, ja tas nelīdzēja, lopiņa stūrgalvību uzveica veiklas rokas mests akmens. Kad atgāja vaļā seglu josta vai noslīdēja iemaukti, peons novilka savu pončo un, apsedzis ar to mūļa galvu, ātri izlaboja vainu, pēc tam mūlis atkal soļoja tālāk.

Mūļu dzinēji raduši doties ceļā tūlīt pēc brokastīm, pulksten astoņos no rīta, un iet līdz pat pulksten četriem vakarā, kad jāpošas naktsguļai. Glenervens piemērojās šim paradumam. Kad, pēc katapasa ieskatiem, bija pienācis laiks uzmeklēt apmešanās vietu, ceļinieki, jādami gar viļņu apska­loto okeāna krastu, pašreiz tuvojās Arauko pilsētai, kas atradās līča dien­vidu malā. No šejienes līdz Karnero līcim, kur sākas trīsdesmit septītā paralēle, vēl bija jāiet apmēram divdesmit jūdzes rietumu virzienā. Gle­nervena aģenti jau bija pārmeklējuši šo piekrastes rajonu, neatrazdami nekādas katastrofas pēdas. Tāpēc tika nolemts tālākos meklējumus sākt ar Arauko pilsētu, no kurienes maršruts stiepās taisnā līnijā uz austrumiem.

Ceļinieku pulciņš iejāja pilsētā un nolēma pārlaist nakti kādas iebrau­camās vietas pagalmā, jo telpās tāpat nebija nekādu ērtību.

Arauko ir Araukānijas galvaspilsēta. Sīs valsts teritorija stiepjas ap­mēram simt piecdesmit Ijē garumā un trīsdesmit ljē platumā. To apdzīvo moluči — dzejnieka Ercilas apdziedātie vecākās čīliešu cilts dēli. Lepnā un spēcīgā moluču cilts ir vienīgā cilts abās Amerikās, kura nekad nav pakļāvusies svešzemnieku kundzībai. Tiesa, Arauko kādreiz bija piederē­jusi spāņiem, taču tauta viņiem nav pakļāvusies. Tā pretojās iebrucējiem tikpat spīvi, kā patlaban pretojas Čīles tīkojumiem, un Araukānijas neat­karības karogs — balta zvaigzne debeszilā laukā — joprojām plīvo pār pilsētu virs cietokšņa vaļņiem.

Kamēr tika gatavotas vakariņas, Glenervens, Paganels un katapass pa­staigājās Arauko ielās starp salmiem apjumtām mājām. Pilsētā ievērības cienīgas bija vienīgi baznīca un franciskāņu klostera drupas. Glenervens velti pūlējās kaut ko uzzināt par avārijā cietušajiem kuģiniekiem. Paga­nels krita vai izmisumā, nevarēdams nekādi saprasties ar vietējiem iedzī­votājiem, bet, tā kā araukāniski — mātes valodā — runāja visā piekrastē līdz pat Magelāna jūras šaurumam, tad Paganela spāņu valoda šeit varēja noderēt tikpat labi, cik senebreju valoda. Nevarēdams izmantot ausis, Pa­ganels lika lietā acis un galu galā izbaudīja patiesu pētnieka prieku, vē­rodams ielās dažādus moluču tipus. Vīrieši bija gara auguma, plakanu vara krāsas seju, izplūkātu bārdu, neuzticīgu skatienu, lielu galvu un melnām matu pinkām. Viņi, šķiet, nīka savdabīgā bezdarbībā, kā daždien ■karavīri, kas miera laikā nezina, ko sadarīt. Viņu varonīgās nabaga sie­vietes bez nogurdinošā mājas soļa vēl sukāja zirgus, spodrināja ieročus, apstrādāja zemi, gāja savu pavēlnieku vietā medībās un atrada vēl laiku, lai izgatavotu tirkīzzilus pončo, pie tam katrs pončo prasa divu gadu darbu un maksā vismaz simt dolāru.

Visumā moluči ir samērā neinteresanta tauta ar diezgan mežonīgām ieražām. Viņiem piemīt vai visi cilvēku netikumi, kurus atsver viens vie­nīgs tikums — brīvības mīlestība.

— īsti spartieši, — pārnācis no pastaigas, Paganels nerimās daudzināt pie vakariņu galda.

Cienījamais zinātnieks, protams, pārspīlēja, taču vēl lieku neizpratni radīja viņa piebilde, ka Arauko ielās viņa francūža sirds satraukti pukstē­jusi. Kad majors viņam noprasīja, kas gan izraisījis tik negaidītu «pukstē­šanu», Paganels atbildēja, ka viņa saviļņojums bijis gluži dabisks, jo Araukānijas tronī vēl ne tik sen sēdējis kāds viņa tautietis. Majors izteica vēlēšanos uzzināt šā monarha vārdu. Zaks Paganels lepni minēja de To- nēna kungu, brīnum jauku cilvēku, kādreizējo Perigē advokātu, pārlieku kuplas bārdas īpašnieku, kuram Araukānijā diemžēl bijis jāizbauda tas, ko troni zaudējuši karaļi labprāt mēdz saukt par «pavalstnieku nepatei­cību». Tā kā majorā stāsts par kādreizējo advokātu, kas ticis padzīts no troņa, izraisīja smīnu, Paganels ļoti nopietni aizrādīja, ka drīzāk no advo­kāta var iznākt labs karalis nekā no karaļa labs advokāts. Par šo piezīmi visi sirsnīgi smējās un iedzēra dažus malkus čičas [11] uz Araukānijas eks- karaļa Aurēlija Antona I veselību. Pēc kāda brīža, ietinušies savos pončo, ceļinieki jau gulēja dziļā miegā.

Nākamajā dienā pulksten astoņos no rīta ceļinieku pulciņš ar madrinu priekšgalā un peoniem aizmugurē devās pa trīsdesmit septīto paralēli uz

Tubalas brasls.

austrumiem. Ceļš veda pa Araukānijas auglīgajiem apgabaliem ar plašiem vīnogu dārziem un lieliem ganāmpulkiem. Taču pamazām apkārtne kļuva aizvien vientulīgāka. Tikai retumis pa ceļam gadījās visā Amerikā slaveno zirgu iejājēju — rastreadoru būdiņas vai arī kāda pamesta zirgu pasta stacija, kas tagad noderēja par pajumti līdzenumā klaiņojošiem indiāņiem. Sai dienā ceļu aizšķērsoja divas upes: Rakija un Tubala. Katapass ikreiz uzmeklēja braslu, un ceļinieki laimīgi pārkļuva otrā krastā. Pie apvāršņa

stiepās Andu kalnu grēda, augdama augumā un sliedama pret debesīm aizvien vairāk virsotņu ziemeļu virzienā. Taču tie bija tikai apakšējie skriemeļi milzīgajā mugurkaulājā, kas balsta Jaunās pasaules karkasu.

Pulksten četros vakarā, nogājuši trīsdesmit piecas jūdzes, ceļinieki apmetās līdzenumā zem milzīgām mirtēm. Mūļus nosegloja un palaida ganīties kuplajā prērijas zālē. No alforhām izņēma kaltētu gaļu un rīsus. Uz zemes izklātie pelioni noderēja par segām un spilveniem, un ceļinieki, ieritinājušies šais paštaisītajās gultās, ieslīga spirdzinošā miegā, kamēr peoni un katapass stāvēja pēc kārtas sardzē.