ŽILS VERNS - KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

Apkārtne no šī brīža pilnīgi pārmainījās. Visapkārt slējās milzīgi, vie­tumis zilgani mirdzoši ledus blāķi, atspoguļodami pirmos uzlecošās sau­les starus. Kāpšana kalnā tagad kļuva vēl bīstamāka. Vairs nevarēja spert ne soli, iepriekš rūpīgi neiztaustot, vai zem sniega nav plaisu. Pulciņa priekšgalā gāja Vilsons, pārbaudīdams ar kāju ledāju. Viņa ceļabiedri so­ļoja tieši viņa pēdās un vairījās skaļi runāt, jo niecīgākais troksnis, satri­cinādams gaisu, varēja nogāzt lejā sniega masas, kas karājās septiņsimt astoņsimt pēdu augstumā virs viņu galvām.

Tā ceļinieki sasniedza krūmu joslu, kas tūkstoš pieci simti pēdu aug­stāk atdeva vietu stiebrzālēm un kaktusiem. Vienpadsmit tūkstošu pēdu augstumā izzuda arī šie augi un neauglīgajā zemē vairs nebija saskatā­mas nekādas veģetācijas pazīmes. Ceļinieki pa visu šo laiku apstājās tikai vienu reizi — pulksten astoņos no rīta —, lai iebaudītu uz ātru roku bro­kastis. Ar pārcilvēcisku drosmi viņi joprojām kāpa kalnup, nicinādami aiz­vien pieaugošās briesmas. Viņiem vajadzēja rāpties pāri asām klinšu ko­rēm un iet pāri bezdibeņiem, kuros bija bail pat ielūkoties. Daudzās vietās ceļu iezīmēja koka krusti, kas liecināja par šeit notikušajām traģēdijām. Ap pulksten diviem pēcpusdienā starp kailām kalnu smailēm skatienam pavērās milzīga, tuksnesim līdzīga plakankalne bez kādām veģetācijas iezīmēm. Gaiss šeit bija sauss un debess koši zila. Sādā augstumā lietu nepazīst: iztvaikojumi šeit pārvēršas sniegā vai krusā. Šur un tur, gluži kā skeleta kauli no balta līķauta, spraucās laukā porfīra un bazalta radzes. Reižu reizēm novēlās vējā sadeldēti kvarca vai gneisa gabali, kuru kri­tiena troksnis retinātajā atmosfērā tikpat kā nebija dzirdams.

Lai arī kalnā kāpēju apņēmība bija liela, viņu spēki tomēr sāka izsīkt. Glenervens, redzēdams, cik ļoti pārguruši viņa biedri, nožēloja, ka atvedis viņus tik augstu kalnos. Roberts pašaizliedzīgi cīnījās ar nogurumu, taču nekur tālu aiziet vairs nejaudāja. Pulksten trijos Glenervens apstājās.

— Vajadzētu mazliet atpūsties, — viņš ierosināja, saprazdams, ka ne­viens cits šādu priekšlikumu neizteiks.

— Atpūsties? — Paganels pārjautāja. — Te taču nav nekādas pa­jumtes.

— Un tomēr tas ir jādara, kaut vai Roberta dēļ.

— Nekādā gadījumā, milord, — dūšīgais zēns atbildēja. — Es vēl varu iet… Neapstājieties …

— Mēs tevi nesīsim, draudziņ, — Paganels sacīja, — bet austrumu nogāze mums jāsasniedz par katru cenu. Tur, iespējams, mēs uziesim kādu būdu, kur patverties. Mums jāiet vēl divas stundas.

— Vai visi tam piekrīt? — Glenervens noprasīja.

— Jā, — ceļabiedri atbildēja.

Milredijs vēl piemetināja:

— Es apņemos nest zēnu.

Un gājiens uz austrumiem atsākās. Vēl veselas divas stundas turpinā­jās šī briesmīgā kalnā kāpšana. Vajadzēja sasniegt kalnu grēdas virsotnes. Retinātais gaiss izraisīja sāpīgu elpas trūkumu, kas pazīstams ar vārdu «puna». Zemā gaisa spiediena vai aso sniega kristāliņu dēļ asiņoja sma­ganas un lūpas, vai arī vainojams bija sniegs, kas lielā augstumā acīm­redzot sagandē atmosfēru. Lai retinātajā atmosfērā piegādātu asinīm ne­pieciešamo skābekļa daudzumu, vajadzēja paātrināti elpot, un tas nogur­dināja ne mazāk par saulstaru mirgu uz sniega virsmas. Lai cik liels bija šo drosmīgo cilvēku gribasspēks, beidzot pienāca brīdis, kad pagura pat visvaronīgākie un galvas reibonis, šis kalnā kāpēju lāsts, laupīja viņiem ne vien fiziskos, bet arī morālos spēkus. Cilvēks tiek sodīts, ja neievēro šādu pārgurumu. Ceļinieki cits pēc cita nogāzās zemē un, nespēdami vairs piecelties, vilkās uz priekšu rāpus.

Bija skaidrs, ka pārlieku ieilgusī kalnā kāpšana vairs nevarēs turpinā­ties, un Glenervens pārlaida bažīgu skatienu bezgalīgajam sniega klai- dam, šai saltumā sastingušajai posta vietai, grūtsirdīgajām virsotnēm, kas tinās jau vakara krēslā, meklēdams neesošo naktsmītni, kad majors pēkšņi apstājās un sacīja rāmā balsī:

— Būda.

Ikviens cits Makneba vietā būtu simtreiz pagājis šai būdai garām, apgājis tai apkārt vai pārgājis pāri, pat nenojautiš, ka tāda vispār eksistē. Ieputināta sniegā, tā gandrīz neatšķīrās no apkārtējām klintīm. Sniegs bija jānorok nost. Pusstundu krietni pastrādājuši, Vilsons un Milredijs atbrīvoja kasučas ieeju, un ceļinieku pulciņš patvērās būdā.

Šo kasuču indiāņi bija uzcēluši bazalta klints virsotnē no saulē dedzi­nātiem ķieģeļiem, tā saucamajiem adoviem. Būdai bija kubveida forma ar divpadsmit pēdas garām skaldnēm. Uz būdas ieeju veda akmens kāp­nes. Lai arī cik šaura bija vienīgā sprauga, tomēr reizēs, kad kalnos plo­sījās temporāles, vējam, sniegam un krusai izdevās iespraukties būdas iekšienē.

Būdā varēja brīvi apmesties desmit cilvēki. Ja arī būdas sienas lietus periodā nebija visai drošs patvērums, toties šai gadalaikā, kad termometrs rādīja desmit grādus zem nulles, tās gluži labi pasargāja pret spelgoņu. Turklāt būdā atradās kaut kas līdzīgs pavardam ar ķieģeļu skursteni: pa­vardā varēja iekurt uguni un sekmīgi cīnīties pret salto āra gaisu.

— Lūk, naktsmītne, lai arī nav sevišķi ērta, tomēr gluži ciešama, — Glenervens sacīja. — Liktenis mūs atvedis šurp, un mēs varam tam vie­nīgi pateikties.

— Tā jau ir īsta pils! — Paganels iesaucās. — Trūkst vienīgi sardzes un galminieku. Mēs šeit jutīsimies brīnišķīgi.

— It īpaši, kad pavardā sprēgās uguns, — Toms Ostins piemetināja*

— jo, liekas, mēs esam ne vien izsalkuši, bet arī pamatīgi nosaluši.. Krietna žagaru nasta man pašreiz sagādātu daudz lielāku prieku nekā ce­peša gabals.

— Lai notiek, Tom, — Paganels atsaucās, — pacentīsimies sadabūt kurināmo!

— Kurināmo Kordiljeru virsotnēs?! — Milredijs neticīgi nošūpoja galvu.

— Ja kasučā ierīkots pavards, — majors piebilda, — tuvumā acīm­redzot jābūt kaut kam tādam, kas deg.

— Mūsu draugam Maknebam pilnīga taisnība, — Glenervens sacīja.

— Sagatavojiet visu vakariņām, bet es došos uz mežu pēc malkas.

— Mēs ar Vilsonu iesim jums līdz, — Paganels pieteicās.

— Ja varu būt jums noderīgs… — Roberts pieceldamies sacīja.

— Nē, mazais drosminiek, labāk atpūties, — Glenervens atbildēja..

— Tu jau tāpat kļūsi īsts vīrs, kad citi tavā vecumā vēl būs tikai bērni.. Glenervens, Paganels un Vilsons izgāja no kasučas. Bija pulksten seši

vakarā. Par spīti bezvējam, sala adatiņas durstīt durstīja. Koši zilā de­bess sāka jau tumst, un rietošās saules pēdējie stari apmirdzēja vairs tikai Andu augstākās smailes. Ielūkojies līdzpaņemtajā barometrā, Paganels konstatēja, ka dzīvsudraba stabiņš apstājies pie 495 milimetriem. Tātad, viņi atradās vienpadsmit tūkstoši septiņi simti pēdu augstumā. Šis Kordil­jeru rajons bija tikai deviņi simti desmit metru zemāks par Monblānu. Ja šajos kalnos gadītos tādas pašas grūtības, kādas ik uz soļa sagādā Šveices milzenis, ja šeit būtu plosījušās vētras un sniegputeņi, neviens no ceļinie­kiem nebūtu ticis pāri Jaunās pasaules varenajai kalnu grēdai.

Uzkāpuši kādā porfīra radzē, Glenervens un Paganels pārlaida ska­tienu apvārsnim. Viņi atradās uz Kordiljeru sniegotās grēdas skausta, no kura varēja pārredzēt četrdesmit kvadrātjūdžu plašu apkārtni. Austrumu Nokalnes bija lēzenākas un daudz pieejamākas. Peoni bija pat iemanīju­šies slīdēt simtiem tuāžu lejup pa nogāzēm. Tālumā rēgojās milzīgas mo- rēnu strēmeles, kuras veidoja šļūdoņa sanestie akmeņi un klinšu bluķi. Saulei laižoties aizvien zemāk, Kolorado ieleja jau slīga kalnu ēnā. Saul­staru apmirdzētais reljefs, klintis, radzes un smailes cita pēc citas apdzisa, un tumsa pamazām pārņēma visu Andu austrumu nokalni. Turpretī rie­tumu stāvā nokare ar visiem tās atzarojumiem vēl bija apgaismota. Dienas spīdekļa spozmē mirdzošās klintis un ledāji izskatījās neparasti krāšņi. Ziemeļu pusē kalnu virsotnes viegli trīsuļoja un nemanāmi saplūda kopā cita ar citu, veidodamas it kā nedrošas rokas vilktu, tālumā gaistošu līniju. Toties uz dienvidiem pavērās sevišķi iespaidīgs skats, kas, naktij satum­stot, kļuva aizvien grandiozāks. Lejā pletās mežonīgā Torvido ieleja, pār kuru divu jūdžu attālumā pacēlās Antuko vulkāna vaļējais krāteris. Vul­kāns rēca kā milzīgs nezvērs, gluži kā Leviatāns no Vecās derības, pūz­dams laukā karstus dūmus un kvēpainas liesmu strūklas. Visi apkārtējie kalni šķita liesmojam. Nokaitētu akmeņu krusa, sarkanīgu tvaiku mutuļi un lavas šaltis saplūda žilbīgos kūļos. Kamēr saule, pamazām zaudēdama spožumu, kā dziestošs spīdeklis grima apvāršņa tumsā, vulkāna milzīgais blāzmojums auga augumā, mezdams šaudīgus atspulgus neaptveramajos plašumos.