ŽILS VERNS - KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

— Tātad «Dunkanam» vajadzēs kreisēt starp Korientes un Sanantonio zemesragiem? — Džons Mengls vaicāja.

— Tieši tā.

— Kādam, pēc jūsu domām, vajadzētu būt ekspedīcijas personālsastā­vam? — Glenervens pajautāja.

— Pēc iespējas mazākam. Mūsu uzdevums ir tikai noskaidrot kapteiņa Granta atrašanās vietu, nevis ielaisties kaujā ar indiāņiem. Manuprāt, ekspedīcijas sastāvā varētu ietilpt mūsu vadītājs lords Glenervens, tad vēl majors, kas nevienam negribēs atdot savu vietu, jūsu padevīgais kalps Zaks Paganels …

— Un es! — jaunais Grants iesaucās.

— Robert! Robert! — Mērija viņu aprāja.

— Kāpēc gan ne? — Paganels atbalstīja Robertu. — Ceļojumi jau­natni izglīto un norūda. Tātad mēs četri un trīs «Dunkana» matroži …

— Kā tad tā, — Džons Mengls pievērsās lordam Glenervenam. — Vai jūsu augstība nevēlas mani ieskaitīt ekspedīcijas sastāvā?

Toms Ostins, Vilsons un Milredijs.

— Dārgais Džon, — Glenervens atbildēja, — mēs taču atstājam uz jahtas pasažieres, tas ir, mūsu lielāko dārgumu. Kurš gan cits rūpēsies par viņām, ja ne uzticamais «Dunkana» kapteinis?

— Tātad mēs nevarēsim doties kopā ar jums? — lēdija Helēna vaicāja, un viņas acis aizplīvuroja skumjas.

— Mīļā Helēna, — Glenervens atbildēja, — mūsu ceļojuma temps būs ārkārtīgi straujš. Mēs nešķirsimies uz ilgu laiku un …

— Jā, draugs, es saprotu, — lēdija Helēna sacīja. — Dodieties ceļā, un lai jums labi veicas!

— Turklāt tas nav nekāds ceļojums, — Paganels pavēstīja.

— Kas tad? — lēdija Helēna noprasīja.

— Tikai pārgājiens, nekas vairāk. Mēs iziesim cauri šai zemei, kā krietni ļaudis nostaigā savu ceļu šai pasaulē, darīdami iespējami vairāk laba. Transire benefaciendo — tāda ir mūsu devīze.

Ar šiem vārdiem Paganels beidza diskusiju, ja vien par diskusiju var nosaukt pārrunas, kurās visi dalībnieki ir vienis prātis. Gatavošanās eks­pedīcijai sākās tai pašā dienā. Viss tika darīts stingrā slepenībā, lai nepie­saistītu indiāņu uzmanību.

Izbraukšana bija nolikta uz 14. oktobri. Kad pienāca brīdis izraudzīties ekspedīcijai matrožus, savus pakalpojumus piedāvāja itin visi un Glener­venam atlika vienīgi izvēlēties. Lai neapbēdinātu nevienu no šiem braša­jiem puišiem, viņš nolēma ķerties pie lozēšanas. Laimīgās lozes krita kap­teiņa palīgam Tomam Ostinam, spēkavīram Vilsonam un Milredijam, kas varētu mēroties boksā ar pašu Tomu Saijersu [9] !

Glenervens rosīgi piedalījās sagatavošanas darbos. Viņš gribēja, lai noliktajā dienā viss būtu gatavs, un panāca to. Tikpat enerģiski rīkojās arī Džons Mengls, papildinādams ogļu krājumus, lai nekavējoties varētu atkal iziet jūrā. Viņš cerēja nokļūt Argentīnas piekrastē pirms sauszemes ceļotājiem. Tādējādi starp Glenervenu un jauno kapteini norisa īsta sacen­sība, kas nāca par labu kopējam pasākumam.

Un tiešām — 14. oktobrī paredzētajā laikā visi bija sagatavojušies ceļam. Tuvojoties šķiršanās brīdim, jahtas pasažieri sapulcējās kopkajītē. «Dunkans» kuru katru mirkli grasījās pacelt enkuru, un kuģa skrūve jau kūla Talkavano līča dzidros ūdeņus. Glenervens, Paganels, Maknebs, Ro­berts Grants, Toms Ostins, Vilsons un Milredijs, bruņojušies ar karabīnēm un koltiem, posās atstāt jahtu. Pavadoņi un mūļi viņus gaidīja pie pāļu mola.

— Ir laiks, — lords Edvards beidzot sacīja.

— Dodies ceļā, mīļais! — lēdija Helēna atbildēja, apvaldīdama sa­traukumu.

Lords Glenervens piekļāva viņu pie krūtīm, bet Roberts metās ap kaklu Mērijai Grantai.

— Bet tagad, dārgie draugi, — 2aks Paganels sacīja, — pēdējo reizi

paspiedīsim cits citam roku tik cieši, lai sajustu šo spiedienu līdz pat Atlantijas okeāna krastiem!

Paganels prasīja pārāk daudz. Un tomēr apskāvieni bija tik dedzīgi, ka cienījamā zinātnieka vēlējums, šķiet, varēja arī piepildīties.

Visi uzkāpa uz klāja, un septiņi ekspedīcijas dalībnieki atstāja «Dun­kanu». Kad viņi jau atradās uz mola, jahta manevrēdama pievirzījās kras­tam tuvāk par pusi kabeļtauvas.

Lēdija Helēna no klāja augstumiem pēdējo reizi sauca:

— Lai dievs jums palīdz, mīļie draugi!

— Viņš palīdzēs mums, kundze, — Zaks Paganels atsaucās, — varat ■man ticēt, jo mēs palīdzēsim paši sev!

— Pilnu tvaiku! — Džons Mengls uzsauca mehāniķim.

— Aiziet! — lords Glenervens atsaucās.

Tai pašā brīdī, kad sauszemes ceļinieki, pievilkuši pavadas, aizauļoja īpa piekrastes ceļu, «Dunkans», spēcīgās skrūves dzīts, pilnā gaitā izgāja atklātā okeānā.

Par ekspedīcijas pavadoņiem Glenervens bija nolīdzis četrus iezemie­šus — trīs vīriešus un vienu zēnu. Mūļu īpašnieks bija kāds anglis, kas dzīvoja šai zeinē jau divdesmit gadus. Viņš iznomāja mūļus un vadīja ce­ļiniekus pāri Kordiljeru pārejām. Pēc tam viņš uzticēja ceļotājus kādam bakeano, argentīniešu pavadonim, kas labi pazina ceļus pampās. Sis an­glis mūļu un indiāņu sabiedrībā vēl nebija tik ļoti aizmirsis mātes valodu, lai nevarētu saprasties ar ceļiniekiem. Glenervens tagad varēja vieglāk izteikt savus vēlējumus un pārbaudīt rīkojumu izpildi. Šo iespēju viņš nekavējās izmantot, jo Zaķu Paganelu, lai kā viņš centās, vēl aizvien ne­saprata.

Mūļu īpašniekam, šejienes čīliešu izloksnē — katapasam, palīgos bija divi iezemiešu peoni un divpadsmit gadus vecs zēns. Peoni uzraudzīja ar ekspedīcijas bagāžu apkrautos mūļus, bet zēns veda pavadā madrinu, ar zvārgulīšiem un zvaniņiem apkārtu ķēvīti, kas gāja pa priekšu un itin kā vilka sev līdz desmit mūļus. Uz septiņiem no tiem jāja mūsu ceļinieki, uz astotā n— katapass. Pārējie divi nesa pārtikas krājumus un dažus audumu baķus, kas bija paredzēti līdzenuma virsaišu — kaciku labvēlības «iemantošanai. Peoni, kā parasti, gāja kājām. Ceļojumam cauri Dienvidamerikai, šķiet, vajadzēja noritēt vislabvēlīgākajos apstākļos tiklab drošī­bas, kā arī ātruma ziņā.

Pārkļūt pāri Andu kalnu grēdai nav nemaz tik vienkārši. Šādā ceļo­jumā labāk nemaz nedoties bez izturīgiem mūļiem, no kuriem vērtīgākie nāk no Argentīnas. Šie lieliskie dzīvnieki šai zemē ieguvuši īpašības, kā­das sākotnējai sugai nemaz nepiemita. Viņi ir ļoti pieticīgi barības ziņā. Dzer tikai vienreiz dienā, gluži viegli noiet desmit Ijē astoņās stundās un nekurnēdami panes četrpadsmit arobu [10] smagu nastu.

Visā ceļā no viena okeāna līdz otram nav nevienas iebraucamās vie­tas. Ceļinieku parastā pārtika ir kaltēta gaļa, rīsi ar papriku un medījumi, ja pa ceļam laimējas ko nošaut. Kalnos dzeramo ūdeni ņem no tecēm, bet līdzenumā no strautiem un urgām, piepilinot ūdenim klāt dažas lāses ruma, kurš ikvienam ceļiniekam glabājas vērša ragā, ko sauc par čiflu. Starp citu, alkoholiskie dzērieni šais apgabalos jālieto ļoti mazās devās, jo cilvēku nervu sistēma jau tāpat atrodas uzbudinātā stāvoklī. Labu labā guļvieta ir vietējie segli — rekado. Šos seglus, kas pagatavoti no pelioniem — aunādām, kurām viena puse ir ģērēta, bet otra — ar vilnu klāta, nostiprina uz mūļa muguras ar divām platām, krāšņi izšūtām jos­tām. Ietinies šais siltajās segās, ceļinieks guļ saldu miegu, par spīti mik­lajām un vēsajām naktīm.