ŽILS VERNS - KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

— Un tomēr ir, dārgais Paganel, — Glenervens iebilda.

— Kas tad?

— Tas, ko mēs darām!

«Dunkans» tikmēr ar apbrīnojamu ātrumu traucās pa Vespuči un Ma­gelāna ceļu. 15. septembrī tas šķērsoja Mežāža tropu un uzņēma kursu uz daudzināto jūras šaurumu. Vairākas reizes kā tikko manāma līnija apvār­šņa malā parādījās Patagonijas zemie krasti. Līdz tiem bija vairāk nekā desmit jūdžu, un pat slavenais Paganela tālskatis sniedza savam īpašnie­kam tikai neskaidru priekšstatu par Amerikas piekrasti.

25. septembrī «Dunkans» jau atradās pie Magelāna jūras šauruma un droši iebrauca tā ūdeņos. So ceļu parasti izraugās tvaikoņi, kas dodas uz Kluso okeānu. Šaurums ir tieši trīssimt septiņdesmit sešas jūdzes garš. Tas ir pietiekami dziļš, lai pa to varētu izbraukt vislielākie kuģi, pat turo­ties pie pašiem krastiem. Šauruma dibens piemērots enkura izmešanai. Abos krastos daudz saldūdens avotu, upēs milzums zivju, meži bagāti ar medījumiem. Kādās divdesmit vietās var droši un ērti piestāt pie krasta. Vārdu sakot, šeit ir tūkstošiem priekšrocību, kādu nav nedz Lemēra jūras šaurumā, nedz pie Hornas raga draudīgajām klintīm, kur nemitīgi plosās viesuļi un vētras.

Pirmajās brauciena stundās, apmēram sešdesmit, astoņdesmit jūdžu garā posmā līdz Gregorija ragam, jūras šauruma krasti bija lēzeni un smilšaini. Zaks Paganels negribēja palaist garām nevienu ainavu, nevienu piekrastes sīkumu. Braucienam pa šaurumu nevajadzēja ilgt vairāk par trīsdesmit sešām stundām, un garām slīdošā, dienvidu saules apmirdzētā abu krastu panorāma, protams, bija tā vērta, lai ievērojamais zinātnieks to apbrīnotu. Ziemeļu krastā neredzēja neviena cilvēka. Vienīgi Uguns- .zemes kailajā klintājā klimta daži nožēlojami iezemieši. Neredzēdams ne­viena patagoņa, Paganels jutās gaužām sarūgtināts un nevarēja vien beigt šķendēties par lielu uzjautrinājumu saviem ceļabiedriem.

— Patagonija bez patagoņiem nav nekāda Patagonija, — viņš sacija.

— Pacietieties, cienījamo ģeogrāf, gan redzēsim arī patagoņus, — lords Glenervens atsaucās.

— Diez vai.

— Bet viņi taču eksistē, — lēdija Helēna iebilda.

— Ļoti šaubos, kundze, jo es nevienu neredzu.

— Galu galā vārds «patagoņi», kas spāniski nozīmē «lielkāji», diez vai tiktu dots iedomātām būtnēm.

— Vārds vēl neko nenozīmē, — Paganels pastāvēja pie savām domām, lai saasinātu strīdu. — Turklāt nemaz nav zināms, kā viņi paši sevi sauc.

— Kas to būtu domājis! — Glenervens brīnījās. — Vai jūs, major, to zinājāt?

— Nē, — Maknebs attrauca, — un es nedotu nevienu skotu mārciņu, lai to uzzinātu.

— Un jums tomēr tas būs jāuzzina, vienaldzīgais cilvēk! — Paganels paziņoja. — Tiesa, Magelāns šejienes iezemiešus nosauca par patagoņiem, bet ugunszemieši viņus dēvē par tiremeņiem, čīlieši — par koukalviem, Karmenas kolonisti — par tehvelčiem, araukāņi — par uiličiem. Bugen- vils nosauca viņus par čauhiem, Falkners — par teveletiern. Viņi paši sevi dēvē par inakiein. Sakiet, lūdzu, — kā lai cilvēks tiek gudrs šai jūklī ur* vai vispār tauta ar tik daudziem vārdiem var eksistēt?

— Ir nu gan pierādījums! — lēdija Helēna iesaucās.

— Pieņemsim, ka tas tā ir, — Glenervens noteica, — taču, manuprāt,, mūsu draugam Paganelam jāatzīst: ja arī pastāv domstarpības par pata- goņu nosaukumu, tad vismaz viņu izskats neizraisa nekādas šaubas.

— Nekas mani nepiespiedīs atzīt tamlīdzīgas aplamības, — Paganels attrauca.

— Viņi ir liela auguma, — Glenervens sacīja.

— Man tas nav zināms.

— Vai tad viņi būtu maza auguma? — lēdija Helēna vaicāja.

— Neviens to nevar apgalvot.

— Tatad vidēja auguma? — Maknebs samierinoši sacīja.

— Arī tas man nav zināms.

— Tas jau ir par daudz! — Glenervens iesaucās. — Ceļotāji, kas viņus, redzējuši .. .

— Ceļotāji, kas viņus redzējuši, — ģeogrāfs pārtrauca, — nebūt nav vienis prātis. Magelāns stāsta, ka viņa galva tik tikko sniegusies patago­ņiem līdz jostasvietai.

— Redziet nu!

— Toties Dreiks apgalvo, ka jebkurš anglis esot garāks par visgarāko' patagoni.

— Ko nu angļi! — majors nicīgi noteica. — Tie droši vien būs bijuši: skoti.

— Kavendišs liecina, ka patagoņi esot lieli un spēcīgi, — Paganels turpināja. — Hokinss viņus sauc par milžiem. Lemērs un Shoutens uz­skata, ka viņi ir apmēram vienpadsmit pēdu gari.

— Šie godavīri pelna uzticību, — Glenervens piemetināja.

— Protams, gluži tāpat kā Vuds, Narboro un Falkners, pēc kuru do­mām, patagoņi ir vidēja auguma. Tiesa, Bairons, 2irodē, Bugenvils, Voliss. un Karterē apgalvo, ka patagoņi esot sešas pēdas un sešas collas gari, turpretī zinātnieks d'Orbiņī, kurš vislabāk pazīst šo zemi, uzskata, ka pa- tagoņu vidējais augums ir piecas pēdas un četras collas.

— Bet kāda tādā gadījumā ir patiesība? — lēdija Helēna vaicāja,.

— Patiesība, kundze, ir šāda: patagoņiem ir īsas kājas un garš rumpis. To pašu var izteikt arī joka veidā: šie cilvēki ir sešas pēdas gari, kad sēž, un tikai piecas pēdas gari, kad stāv kājās.

— Bravo, cienījamais zinātniek! — Glenervens iesaucās. — Vareni sacīts!

«Dunkana» rajas skāra dižskābaržu zarus.

— Turklāt, — Paganels turpināja, — ja patagoņi neeksistē, tad tais­nība tikpat labi var būt visiem. Un beigu beigās, dārgie draugi, man jā­saka jums par apmierinājumu, ka Magelāna jūras šaurums ir lielisks arī bez patagoņiem.

Sai brīdī «Dunkans» brauca garām Brunsvikas pussalai, abpus kuģa pavērās brīnišķīgas ainavas. Septiņdesmit jūdžu attālumā no Gregorija raga aiz labā borta palika Puntaarenasas pārmācības nams. Starp kokiem pavīdēja Ciles karogs un baznīcas zvanu tornis. Tad šauruma ūdeņi ap­skaloja varenus granīta milzeņus. Kalnu pakājes sedza nepārredzami meži, bet mūžīgā sniega klātās,virsotnes sniedzās mākoņos. Dienvidrietu­mos seši tūkstoši pieci simti pēdu augstumā slējās Tarna kalns. Pēc ilga mijkrēšļa satumsa nakts. Apkārtne nemanot ietinās glāsainās ēnās. Pie debesīm iedegās spožas zvaigznes, un Dienvidu Krusts norādīja kuģotā­jiem dienvidpola atrašanās vietu. Šai luminiscējošajā tumsā, mirgojot zvaigznēm, kuras šeit aizstāj civilizēto krastu bākugunis, jahta droši tur­pināja ceļu, neizmezdama enkuru nevienā no daudzajiem ērtajiem līcīšiem. Jahtas rājas bieži skāra dižskābaržu zarus, kas slīga pār viļņiem. Kuģa skrūve bieži sabangoja ūdeņus lielu upju grīvās, iztraucēdama meža zosis, pīles, purva slokas, prīkšķes un citus spārnotos šo purvaino vietu iemītnie­kus. Drīz no tumsas iznira drupas, kurām nakts piešķīra drūmu diženumu. Tā bija sen pamesta kolonija, kuras vārds mūžam liks apšaubīt šās zemes auglību un medījumu bagātību. «Dunkans» brauca garām Bada ostai.

Šai vietā 1581. gadā uz dzīvi apmetās spānietis Sarmiento ar četri simti emigrantiem. Viņš nodibināja šeit Sanfilipas pilsētu. Ārkārtīgi bargais sals izretināja kolonistu rindas, trūkums un bads pieveica tos, kurus ziema bija saudzējusi, un 1587. gadā korsārs Kavendišs atrada pēdējo no šiem četri simti nelaimīgajiem, kas bija miruši badā sagruvušajā pilsētā, kura savas pastāvēšanas sešos gados, šķiet, bija pārdzīvojusi sešus gad­simtus.