ŽILS VERNS - KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

— Vai tādā gadījumā jūs nevēlētos piebiedroties mūsu ekspedīcijai? — lēdija Helēna vaicāja.

— Tas nav iespējams, kundze, man jāpilda uzticētais uzdevums. Es izkāpšu pirmajā ostā, kur jūs piestāsit. ..

— Tātad Madeirā, — Džons Mengls piebilda.

— Lai notiek, Madeirā. Tur es atradīšos tikai simt astoņdesmit jūdžu no Lisabonas un varēšu sagaidīt kādu transporta līdzekli.

— Kā vēlaties, Paganela kungs, — lords Glenervens sacīja. — Es sa­vukārt jūtos laimīgs par iespēju kaut dažas dienas uzņemt jūs kā mīļu Tieši uz sava kuģa. Cerēsim, ka mūsu sabiedrība jūs pārlieku negarlaikos.

— O, milord! — zinātnieks iesaucās. — Tā tiešām ir laime, ka esmu tik patīkami kļūdījies! Un tomēr ir ļoti smieklīgi, ja cilvēks, kas iekāpis kuģī, lai dotos uz Indiju, brauc uz Ameriku!

Par spīti šai skumīgajai atziņai, Paganels samierinājās ar aizkavēša­nos, kuru novērst nebija viņa spēkos. Viņš bija visai patīkams, jautrs un, protams, ļoti izklaidīgs cilvēks. Dāmas viņš apbūra ar savu mūžam labo garastāvokli. Jau pirmās dienas pievakarē Paganels bija draugos ar visiem pasažieriem. Viņam parādīja arī slaveno dokumentu. Viņš pētīja to ilgi un rūpīgi. Jebkurš cits tulkojums viņam šķita neiespējams. Pret Mēriju Grantu un viņas brāli Paganels izturējās ar iejūtīgu interesi un centās iedvest viņiem jaunas cerības. Zinātnieks tik optimistiski raudzījās uz visu notiekošo un bija tik pārliecināts par «Dunkana» ekspedīcijas panākumiem, ka meitene neviļus pasmaidīja. Ja viņam nebūtu pašam savs uzdevums, viņš noteikti dotos meklēt kapteini Grantu.

Un, kad vēl Paganels uzzināja, ka lēdija Helēna ir Viljama Tafnela meita, viņa sajūsmai nebija gala. Viņš pazinis viņas tēvu. Kāds drosmīgs zinātnieks! Cik rosīgi viņi sarakstījušies, kad Viljams Tafnels bija biedrī­bas korespondētājloceklis! Un tieši viņš, Paganels, kopā ar Maltbrīna kungu ieteicis Tafnelu par īsteno locekli!. Kāda pārsteidzoša sastapšanās un kāda laime ceļot kopā ar Viljama Tafnela meitu!

Beigās zinātnieks lūdza lēdijai Helēnai atļauju viņu noskūpstīt. Lēdija Glenervena atļāva sevi noskūpstīt, lai gan, iespējams, tas bija mazliet «nepiedienīgi».

Nokļuvusi izdevīgajās Ziemeļāfrikas piekrastes straumēs, jahta ātri traucās pretī ekvatoram. 30. augustā pie apvāršņa parādījās Madeiras salu grupa. Turēdams doto vārdu, Glenervens piedāvāja savam jaunajam viesim iebraukt ostā, lai viņš varētu izkāpt krastā.

— Dārgais lord, — Paganels atbildēja, — runāsim atklātu valodu, bez kādiem aplinkiem. Sakiet — vai pirms manas parādīšanās uz kuģa jums bija nodoms iebraukt Madeirā?

— Nē, — Glenervens atteica.

— Tādā gadījumā atļaujiet man izmantot pēc saviem ieskatiem manas kļūmīgās izklaidības sekas. Madeira ir pārāk izpētīta sala. Ģeogrāfā tā vairs nevar modināt nekādu interesi. Par šo salu jau viss pateikts un uz­rakstīts. Turklāt vīnkopība tur pašlaik galīgi panīkusi. Varat iedomāties — Madeirā vairs nav vīna dārzu! Vīna raža, kas 1813. gadā sasniedza div­desmit divus tūkstošus pipu [8] , 1845. gadā saruka līdz divi tūkstoši seši simti sešdesmit deviņām pipām. Pašlaik tā nepārsniedz ne pieci simti pipu! Bēdīgi! Tātad, ja jums būtu vienalga, vai piestāt šeit vai Kanāriju salās…

— Labi, piestāsim Kanāriju salās, — Glenervens piekrita. — Tās mums pa ceļam.

— To es zinu, dārgais lord. Kanārijās pētnieka interesi var saistīt trīs salu grupas, nemaz jau nerunājot par Tenerifa virsotni, kuru allaž esmu ilgojies ieraudzīt. Tagad šāda iespēja radusies. To es izmantošu, un, gai­dīdams kuģi, kas aizvedīs mani atpakaļ uz Eiropu, es uzkāpšu šai slave­najā kalnā.

— Kā vēlaties, dārgais Paganel, — lords Glenervens atbildēja, neva­rēdams apvaldīt smaidu.

Un viņam bija iemesls smaidīt.

Kanāriju salas neatrodas tālu no Madeiras. Sīs divas salu grupas šķir tikai divi simti piecdesmit jūdžu, kas tik ātram kuģim kā «Dunkans» ir visai niecīgs attālums.

31. augustā pulksten divos pēc pusdienas Džons Mengls un Paganels pastaigājās pa klāju. Francūzis apbēra savu sarunu biedru ar jautājumiem par Cīli. Pēkšņi kapteinis viņu pārtrauca, norādīdams uz kādu punktu apvāršņa dienvidu malā.

— Paganela kungs! — viņš sacīja.

— Jā, dārgais kapteini, — zinātnieks atsaucās.

— Vai jūs neparaudzītos uz šo pusi? Vai neko neredzat?

— Nē, neko.

— Jūs neskatāties, kur vajag. Jāskatās virs apvāršņa, mākoņos.

— Mākoņos? Lai kā es cenšos …

— Raugieties pāri bugsprita ārgalim.

— Itin neko neredzu.

— Jūs nemaz negribat redzēt. Bet ticiet man, lai gan mēs atrodamies četrdesmit jūdžu no Tenerifa kalna, tā virsotne gluži skaidri saskatāma virs apvāršņa.

Gribēja vai negribēja Paganels saskatīt šo kalnu, pēc dažām stundām viņam tomēr vajadzēja piekrist kapteinim kaut vai tāpēc, lai nebūtu jāat­zīst sevi par aklu.

— Vai beidzot jūs to redzat? — Džons Mengls noprasīja.

— Jā, jā, pilnīgi skaidri, — Paganels atbildēja. — LIn tā ir daudzinātā Tenerifa smaile? — viņš nicīgi piebilda.

— Tā pati.

— Izskatās gauži zema.

— Un tomēr kalns paceļas vienpadsmit tukstošu pcdu virs juras līmeņa.

— Monblāns tas tomēr nav.

— Iespējams, taču, kad būs jārāpjas augšā, jūs pārliecināsities, ka tas ir pietiekami augsts.

— Rāpties! Rāpties Tenerifā! Sakiet, lūdzami, dārgais kapteini, — kā­dēļ man tas būtu jādara? Pēc Humbolta un Bonplāna! Ģeniālais Humbolts uzkāpa šai kalnā un aprakstīja to tik pamatīgi, ka nekādi papildinājumi vairs nav vajadzīgi. Viņš atklāja tur piecas joslas: vīnogulāju joslu, lauru joslu, priežu joslu, Alpu viršu joslu un, beidzot, neauglīgo joslu. Zināt­nieks uzlika kāju uz pašas smailes, kur nebija iespējams pat apsēsties. No kalna virsotnes skatienam pavērās plašumi, kas līdzinājās ceturtajai daļai no Spānijas teritorijas. Pēc tam viņš nokāpa izdzisušajā vulkānā līdz pat krātera dibenam. Sakiet — ko lai es daru šai kalnā, kad tur jau bijis tik dižens zinātnieks?

— Patiešām tur jums vairs nav ko meklēt, — Džons Mengls piekrita.

— Tikai žēl, ka Tenerifas ostā jums būs briesmīgi jāgarlaikojas, kamēr sagaidīsit kādu kuģi. Izredzes izklaidēties tur ir visai niecīgas.

— Mani izklaidēs mana izklaidība, — Paganels smiedamies atbildēja.

— Bet sakiet, mīļais Mengl, — vai Zaļā Raga salās ir lielas ostas?

— Protams, ir. Viljaprajā jūs bez pūlēm atradīsit piemērotu kuģi.

— Nemaz jau nerunājot par tādu vērā ņemamu priekšrocību, — Pa­ganels piebilda, — ka Zaļā Raga salas neatrodas tālu no Senegalas, kur sastapšu savus tautiešus. Protams, es skaidri zinu, ka šī salu grupa nav sevišķi interesanta, daba tur mežonīga un klimats neveselīgs. Taču ģeo­grāfu interesē itin viss. Prast redzēt ir liela māksla. Cilvēki, kas neprot redzēt, ceļo apkārt kā gliemeži savā čaulā. Varat ticēt, ka es nepiederu pie šās sugas.

— Kā jums labpatīk, Paganela kungs, — Džons Mengls atbildēja.

— Esmu pārliecināts, ka jūsu uzturēšanās Zaļā Raga salās būs ieguldī­jums ģeogrāfijas zinātnē. Tā kā tieši tur esam nodomājuši papildināt ogļu krājumus, jūs itin nemaz mūs neaizkavēsit.

To pateicis, kapteinis lika uzņemt kursu uz Kanāriju salu rietumu piekrasti. Slavenā virsotne palika aiz kreisā borta, un «Dunkans», jopro­jām traukdamies tikpat ātri, 2. septembrī pulksten piecos no rīta šķērsoja Vēža tropu. Laika apstākļi tūdaļ mainījās. Gaiss kļuva mitrs un spie­dīgs — kā parasti lietus sezonā, ko spāņi sauc par «ūdens laiku». Ceļotā­jiem šī sezona nav patīkama, toties gaidīta Āfrikas salās, kur nav mežu un tātad trūkst arī ūdens. Bangainā jūra neļāva pasažieriem uzturēties uz klāja, taču arī kopkajītē sarunas sprēgāt sprēgāja.