ŽILS VERNS - KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

Jahtas pasažieri klusā aizgrābtībā vēroja starojošā spīdekļa parādī­šanos.

— Kāds burvīgs skats! — lēdija Helēna beidzot ierunājās. — Saullēkts sola jauku dienu. Ka tikai vējš neiegrieztos pretī un nekavētu «Dunkanu» skrējienā!

— Grūti pat iedomāties labāku ceļavēju, dārgā Helēna, — Glenervens atsaucās. — Par ceļojuma sākumu mēs nevaram sūdzēties.

— Un cik ilgi mums būs jābrauc, dārgais Edvard?

— To pateikt mums varēs vienīgi kapteinis Džons, — Glenervens sa­cīja. — Kā mēs braucam, Džon? Vai esat apmierināts ar savu kuģi?

— Pat ļoti apmierināts, jūsu augstība, — Džons atbildēja. — Tas ir lielisks kuģis, un jūrniekam to patīkami sajust zem kājām. Starp korpusu un mašīnu pastāv vislabākā saskaņa: paskatieties, cik līdzena ir ķīļūdens svītra un cik viegli jahta tiek pāri vilnim! Mēs braucam septiņpadsmit jūdzes stundā. Ja šāds ātrums saglabāsies, pēc desmit dienām mēs šķērso­sim ekvatoru, bet pēc nepilnām piecām nedēļām apbrauksim Hornas ragu.

— Vai dzirdēji, Mērij, — lēdija Helēna iesaucās, — pēc nepilnām piecām nedēļām!

— Jā, kundze, es dzirdēju, — meitene atbildēja, — un kapteiņa vārdi lika straujāk iepukstēties manai sirdij.

— Kā jūs panesat braucienu ar kuģi, mis Mērij? — lords Glenervens apvaicājās.

— Samērā labi, milord, bez sevišķām grūtībām. Drīz apradīšu pavisam.

— Un mūsu jaunais cilvēks Roberts?

— Ko nu par Robertu! — Džons Mengls atsaucās. — Ja viņa nav mašīntelpā, tad'droši vien viņš uzrāpies jau mastā. Šis zēns, kā redzams, smejas par jūras slimību. Skatieties! Vai redzat, kur viņš ir?

Sekojot kapteiņa žestam, visu skatieni pievērsās fokmastam, kur simt pēdu augstumā bramstengas vantīs karājās Roberts. Mērija neviļus no­drebēja.

— Nomierinieties, mis! — Džons Mengls sacīja. — Es galvoju par viņu un apsolu jums visā drīzumā iepazīstināt kapteini Grantu ar veiklu zelli, jo nav nekādu šaubu, ka mēs atradīsim šo cienījamo kapteini.

— Lai debesis jūs uzklausa, mister Džon! — jaunā meitene atbildēja.

— Mīļais bērns, — lords Glenervens ierunājās, — visos šais notikumos saskatāms likteņa vēlējums, kas paver mums vislielākās cerības. Mēs ne­braucam, bet tiekam sūtīti. Mēs nemeklējam, bet tiekam vadīti. Un parau- gieties uz šiem brašajiem vīriem, kas svēti apņēmušies izpildīt savu cil­deno pienākumu! Mēs noteikti gūsim panākumus un turklāt bez īpašām grūtībām. Es apsolīju lēdijai Helēnai izpriecas ceļojumu un esmu cieši pārliecināts, ka savu vārdu turēšu.

— Edvard, jūs esat labākais cilvēks pasaulē! — lēdija Glenervena iesaucās.

— Itin nemaz, toties man ir labākā komanda pasaulē un labākais ku­ģis pasaulē. Vai mūsu «Dunkans» nav apbrīnas vērts, mis Mērija?

— Protams, milord, es to apbrīnoju, — jaunā meitene atteica, — un apbrīnoju kā lietpratēja.

— Tiešām?

— Būdama vēl maza meitenīte, es rotaļājos uz tēva kuģiem. Viņš būtu izskolojis mani par īstu jūrnieku, taču nepieciešamības gadījumā es arī tagad varētu rēvēt buras vai novīt līnīti.

— Ko jūs sakāt, mis! — Džons Mengls iesaucās.

— Ja tas ir tā, — lords Glenervens piebilda, — jūs kļūsit lieli draugi ar kapteini Džonu, jo, pēc viņa domām, nav labākas nodarbošanās pasaulē par drosmīgo jūrnieka amatu. Neko citu viņš neatzīst pat sievietēm! Vai nav tiesa, Džon?

— Bez šaubām, jūsu augstība, — jaunais kapteinis atbildēja, — taču man jāteic, ka es labprātāk redzētu mis Grantu uzturamies kajītē nekā

šim garajam un kalsnajam cilvēkam varēja būt ap četrdesmit gadu.

uzvelkam bramburu. Tomēr man bija ļoti patīkami dzirdēt viņu tā ru­nājam.

— It īpaši, kad viņa apjūsmoja «Dunkanu»… — Glenervens sacīja.

— … kas to patiesi pelnījis, — Džons piemetināja.

— Jūs tik ļoti lepojaties ar savu jahtu, — lēdija Helēna ierunājās, — ka man uznāca vēlēšanās izstaigāt kuģi līdz pat kravas telpām un pa­raudzīties, kā mūsu krietnie matroži iekārtojušies starpklājā.

— Lieliski iekārtojušies, — Džons atbildēja, — viņi tur jūtas kā mājās.

— Viņi tiešām ir savās mājās, dārgā Helēna, — lords Glenervens sa­cīja. — Sī jahta ir daļa mūsu senās Kaledonijas! Tas ir peldošs Dambār­tonas grāfistes gabaliņš, un mēs brīnumainā kārtā nemaz neesam atstā­juši savu dzimteni. «Dunkans» ir Malkolmas pils, un okeāns ir Lomonda ezers.

— Tādā gadījumā, dārgais Edvard, izrādiet mums savu pili, — lēdija Helēna pajokoja.

— Esmu jūsu rīcībā, kundze, — Glenervens atbildēja, — taču vispirms, atļaujiet man brīdināt Olbinetu.

Jahtas stjuarts bija lielisks saimniecības vadītājs, pēc tautības skots, taču pēc miesas apmēriem varētu būt arī francūzis. Savus pienākumus viņš veica uzcītīgi un prasmīgi. Saņēmis lorda pavēli, viņš nekavējoties ieradās.

— Olbinet, pirms brokastīm mēs dosimies nelielā pastaigā, — Glener­vens sacīja, it kā runa būtu par pastaigu līdz Tarbetai vai Katrīnas eze­ram. — Ceru, ka līdz mūsu pārnākšanai galds būs klāts.

Olbinets cienīgi palocījās.

— Vai jūs, major, nāksit mums līdzi? — lēdija Helēna vaicāja.

— Kā pavēlēsit, — Maknebs atbildēja.

— O, majors tik cieši ietinies sava cigāra dūmos, — lords Glenervens iejaucās, — ka būtu nežēlīgi izraut viņu no tiem laukā. Viņš, mis Mērij, ir nerimtīgs smēķētājs. Viņš smēķē vienmēr, pat miegā.

Majors piekrītoši pamāja, un lorda Glenervena viesi nokāpa starpklajā.

Palicis viens, Maknebs sāka tērzēt pats ar sevi un saskaņā ar iera­dumu, kuram nekad nepretojās, ietinās aizvien biezākos dūmu mākoņos. Viņš stāvēja nekustēdamies un raudzījās jahtas ķīļūdens sliedē. Veltījis dažas minūtes klusai pašapcerei, majors pagriezās un ieraudzīja savā priekšā nepazīstamu cilvēku. Ja majoru vispār varētu kaut kas pārsteigt, tad šī tikšanās viņu noteikti pārsteigtu, jo pasažieris viņam bija gluži svešs.

Šim garajam un kalsnajam cilvēkam varēja būt ap četrdesmit gadu. Viņš šķita līdzīgs tievai naglai ar lielu galvu. Galva viņam tiešām bija apaļa un pamatīga, piere augsta, deguns garš, mute plata un zods ass. Viņa acis slēpās zem milzīgiem, apaļiem briļļu stikliem un nedrošais ska­tiens, šķiet, liecināja par niktalopiju [7] . seja pauda gudrību un jautrību.

Viņa vaibstos nebija ne miņas no tās netīkamās noslēgtības, kāda daždien piemīt svarīgiem vīriem, kas principā nekad nesmejas un savu niecību paslēpj zem nopietnības maskas. Gluži otrādi. Svešinieka sirsnīgā un ne­piespiestā izturēšanās skaidri rādīja, ka viņš cilvēkos un lietās radis sa­skatīt vispirms labās īpašības. Lai gan pagaidām svešinieks nebija bildis ne vārda, tomēr varēja redzēt, ka viņš labprāt mēdz runāt, turklāt ir ļoti izklaidīgs, tāds, kas neredz to, uz ko skatās, un nedzird to, ko klausās. Galvā svešiniekam bija ceļojuma cepure, kājās vienkārši, dzelteni puszā­baki un ādas getras, viņš bija tērpies brūnas samta biksēs un tādas pašas drānas žaketē ar neskaitāmām kabatām, kas bija piestūķētas dažnedažā­dām piezīmju grāmatiņām, bloknotiem, naudasmakiem, kabatas portfeļiem' un veselu lērumu citu nevajadzīgu, apgrūtinošu priekšmetu, bez tam vēl siksnā pār plecu karājās garš tālskatis.

Svešinieka kustīgums visai dīvaini kontrastēja ar majora lēnību. Viņš riņķoja ap Maknebu, pētīja viņu, meta jautājošus skatienus, taču majors pat nedomāja painteresēties, no kurienes radies šis cilvēks, kurp viņš. brauc un kāpēc atrodas uz «Dunkana».