ŽILS VERNS - KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

Kad noslēpumainais pasažieris redzēja, ka visas viņa pūles iedragāt majora vienaldzību ir gluži veltīgas, viņš satvēra tālskati, kas, izvilkts līdz galam, sasniedza četru pēdu garumu, un, kājas iepletis, nekustīgs kā lielceļa stabs pavērsa savu instrumentu pret apvāršņa līniju, kur debes­jums saplūda kopā ar ūdens klaidu. Kādas piecas minūtes vērojis, viņš nolaida tālskati zemē un atbalstījās uz tā gluži kā .uz spieķa, taču skatāmā stobra posmi tūdaļ sagāja cits citā, un nepazīstamais pasažieris, pēkšņi zaudējis līdzsvaru, tik tikko nenostiepās visā garumā blakus grotmastam.

Jebkurš cits, to redzēdams, būtu vismaz pasmaidījis, taču majors pat aci nepamirkšķināja. Tad svešinieks nolēma rīkoties.

— Stjuarti — viņš iesaucās ar skaidri samanāmu ārzemnieka akcentu.

Mirkli svešinieks pagaidīja. Neviens nenāca.

— Stjuarti — viņš uzsauca jau skaļāk.

Tobrīd misters Olbinets devās uz kambīzi, kas atradās kuģa priekšgalā zem baka. Nav grūti iedomāties, cik pārsteigts viņš jutās, dzirdēdams, ka viņu tik uzstājīgi sauc kaut kāds nepazīstams garstilbis.

«Kur tāds te uzradies?» viņš sev jautāja. «Lorda Glenervena draugs? Nevar būt.»

Misters Olbinets tomēr uzkāpa uz pakaļējā klāja un piegāja pie sve­šinieka.

— Vai jūs esat kuģa stjuarts? — svešinieks noprasīja.

— Jā, kungs, — Olbinets atbildēja, — bet man nav gods . ..

— Es esmu sestās kajītes pasažieris.

— Sestās kajītes? — stjuarts pārjautāja.

— Protams. Un kā jūs sauc?

— Olbinets.

— Tad klausieties, mīļais Olbinet, — svešinieks no sestās kajītes sa­cīja, — man vajadzētu ieturēt brokastis, turklāt nekavējoties. Trīsdesmit sešas stundas neesmu neko baudījis vai, pareizāk sakot, pavadījis trīsdes­mit sešas stundas miegā, un tas pilnīgi piedodams' ceļiniekam, kas taisnā ceļā atjoņojis no Parīzes uz Glazgovu. Sakiet, lūdzu, — cikos jūs ēdat brokastis?

— Pulksten deviņos, — Olbinets nedomādams atbildēja.

Svešinieks gribēja ielūkoties pulkstenī, taču tas nebija tik ātri izda­rāms, jo pulkstenis atradās tikai devītajā kabatā.

— Bet tagad vēl nav ne astoņi! — viņš sacīja. — Labi, Olbinet, at­nesiet pirms brokastīm galēti un glāzi šerija, jo aiz vārguma es neturos uz kājām.

Olbinets klausījās, neko nesaprazdams, bet svešinieks runāja vienā laidā, apbrīnojami veikli pārlēkdams no viena temata uz otru.

— Kur ir kapteinis? Vēl nav piecēlies! Un kapteiņa palīgs? Ko viņš dara? Vai arī guļ? Laiks, par laimi, ir jauks, pieturas ceļavējš, un kuģis brauc pats …

Tieši tobrīd, kad svešinieks to sacīja, uz pakaļējā klāja kāpnēm parā­dījās Džons Mengls.

— Tepat ir arī kapteinis, — Olbinets pavēstīja.

— Ā, ļoti priecājos, — svešinieks iesaucās, — ļoti priecājos iepazīties ar jums, kapteini Bērton!

Džons Mengls vai apstulba aiz pārsteiguma, izdzirdis, ka viņu nosauc par kapteini Bērtonu, un vēl jo vairāk tāpēc, ka sastapis uz sava kuģa svešu cilvēku.

Bet svešinieks tikai trieca tādā pašā garā tālāk:

— Atļaujiet paspiest jūsu roku. Ja es to neizdarīju aizvakarvakarā, tad vienīgi tāpēc, ka aizbraukšanas brīdī neklājas nevienu traucēt. Toties šodien, kapteini, esmu patiesi laimīgs ar jums tuvāk iepazīties.

Džons Mengls plati ieplestām acīm uzlūkoja brīžam Olbinctu, brīžam nepazīstamo pasažieri.

— Nu mēs esam iepazinušies, mīļais kapteini, — svešinieks turpināja, — un uzskatīsim, ka esam veci draugi, un brītiņu patērzēsim. Sakiet — vai esat apmierināts ar «Skotiju»?

— Par kādu «Skotiju» jūs runājat? — Džons Mengls beidzot pavaicāja.

— Par to pašu «Skotiju», uz kuras mēs atrodamies, — par šo lielisko kuģi, kura fiziskās īpašības pelnījušas tikpat daudz cildinošu vārdu kā viņa komandiera — krietnā kapteiņa Bērtona morālās īpašības. Vai slave­nais Āfrikas apceļotājs Bērtons, šis drosmīgais vīrs, nav jūsu radinieks? Jau iepriekš izsaku jums savu atzinību!

— Cienītais kungs, — Džons Mengls attrauca, — es neesmu ne ceļo­tāja Bērtona radinieks, ne arī kapteinis Bērtons.

— Ā! — svešinieks novilka. — Tātad es runāju ar «Skotijas» kapteiņa palīgu misteru Bērdnesu?

— Misteru Bērdnesu? — Džons Mengls pārjautāja, sākdams atskārst patiesību. Vēl tikai nebija skaidrs, ar ko viņam darīšana: ar prātā jukušu cilvēku vai savādnieku. Kapteinis jau grasījās šo jautājumu noskaidrot bez kādiem aplinkiem, kad uz klāja uznāca lords Glenervens, viņa sieva un mis Granta. Ieraudzījis viņus, svešinieks iesaucās:

— Ā! Pasažieri! Pasažieri! Brīnišķīgi! Es ceru, mister Bērdnes, ka jūs mani iepazīstināsit.. .

Un, negaidīdams Džona Mengla starpniecību, viņš nepiespiesti pagāja dažus soļus pretī.

— Misis, — viņš teica mis Grantai. — Mis… — viņš teica lēdiļai He­lēnai. — Ser . .. — viņš piemetināja, pagriezdamies pret lordu Glener­venu.

— Lords Glenervens, — Džons Mengls paskaidroja.

— Milord, — svešinieks turpināja, — lūdzu, atvainojiet, ka pats stādos jums priekšā, taču uz jūras ir piedodamas mazas atkāpes no etiķetes. Ceru, ka mēs ātri iepazīsim cits citu un jaukajā dāmu sabiedrībā ceļojums ar «Skotiju» mums šķitīs ne tikai īss, bet arī patīkams.

Lēdija Helēna un mis Granta neattapās, ko atbildēt. Viņas nekādi ne­varēja aptvert, kā šis nelūgtais viesis varēja gadīties uz «Dunkana» klāja.

— Cienītais kungs, — lords Glenervens pievērsās svešiniekam, — ar ko man ir gods runāt?

— Ar Zaku Eliasenu Fransuā Mariju Paganelu, Parīzes Ģeogrāfijas biedrības sekretāru, Berlīnes, Bombejas, Darmštates, Leipcigas, Londonas, Pēterburgas, Vīnes, Ņujorkas ģeogrāfijas biedrību korespondētājlocekli, Austrumindijas Karaliskā Ģeogrāfijas un etnogrāfijas institūta goda- biedru, kurš pēc divdesmit gadiem, kas pavadīti, nodarbojoties ar ģeogrā­fiju kabinetā, beidzot nolēmis veltīt sevi praktiskajai zinātnei un patlaban dodas uz Indiju, lai apkopotu dižo ceļotāju atklājumus.

Ģeogrāfijas biedrības sekretārs acīmredzot bija patīkams cilvēks, jo visu to viņš pateica bez kādas dižošanās. Lords Glenervens tagad lieliski zināja, ar ko viņam darīšana: Zaķa Paganela vārds un nopelni bija plaši pazīstami. Viņa darbi ģeogrāfijā, ziņojumi par jaunākajiem atklājumiem biedrības biļetenos un viņa sarakste turpat ar visām pasaules malām — tas padarīja Paganelu par vienu no izcilākajiem Francijas zinātniekiem. Tāpēc Glenervens sirsnīgi paspieda roku negaidītajam viesim.

— Bet tagad, kad esam iepazinušies, — viņš piebilda, — atļaujiet man, Paganela kungs, uzdot jums vienu jautājumu.

— Kaut vai divdesmit, milord, — Zaks Paganels atbildēja. — Saruna ar jums man allaž sagādās prieku.

— Vai jus uzkāpāt uz šī kuģa aizvakarvakarā?

— Jā, milord, aizvakarvakarā, pulksten astoņos. No Kaledonijas vil­ciena es ielēcu ormaņa ratos, bet no ormaņa ratiem uzkāpu uz «Skotijas», uz kuras jau Parīzē biju pasūtījis sesto kajīti. Nakts bija tumša. Uz klāja neviena nemanīju. Tā kā pēc trīsdesmit ceļā pavadītajām stundām jutos noguris un zināju, ka labākais līdzeklis, kā izvairīties no jūras slimības, ir likties gulēt tūlīt pēc ierašanās uz kuģa un pirmajās dienās necelties augšā no kojas, es tūdaļ devos pie miera un, varat man ticēt, cītīgi nogu­lēju trīsdesmit sešas stundas.