ŽILS VERNS - KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

Lai jahtas pasažieru saraksts būtu pilnīgs, vēl jāpiemin majors Mak­nebs. Majors bija apmēram piecdesmit gadus vecs, rāmu, pareizi veidotu seju un lādzīgu raksturu. Vienkāršs, kluss, miermīlīgs un labsirdīgs — Maknebs allaž gāja tur, kur viņu sūtīja, allaž visiem un visam piekrita un nekad nestrīdējās, nekad nezaudēja savaldīšanos. Viņš devās augšā pa kāpnēm savā guļamistabā tikpat mierīgi, kā rāpās bumbu saārdītā cietok­šņa valnī, nekas pasaulē nespēja viņu satraukt un izsist no līdzsvara, pat lielgabala lode ne, un droši vien viņš arī nomirs, neradis izdevību aizsvil- ties dusmās. Majoram Maknebam visaugstākā mērā piemita ne vien pa­rastā kaujas lauka drošsirdība, fiziskā drosme, kas raksturīgas ar lielu muskuļu spēku apveltītiem cilvēkiem, bet vēl jo vairāk morālā drosme, tā dēvētais garīgais spēks. Ja viņam var ko pārmest, tad vienīgi to, ka viņš bija skots no galvas līdz kājām, zvērināts kaledonietis, kas stūrgalvīgi turas pie savas zemes senajiem tikumiem. Tālab Maknebs nekad nebija kalpojis Anglijai un majora dienesta pakāpi bija ieguvis melnās kalniešu gvardes 42. pulkā, kurā visi virsnieki bija skotu muižnieki. Kā Glenervena brālēns Maknebs dzīvoja Malkolmas pilī, bet kā majors uzskatīja par savu dabisku pienākumu doties līdzi ceļojumā ar «Dunkanu».

Tāds bija jahtas personālsastāvs, kuram neparedzētu apstākļu dēļ bija lemts veikt vienu no mūsu laikos vispārsteidzošākajiem ceļojumiem. Kopš ierašanās Glazgovas tvaikoņu piestātnē «Dunkans» piesaistīja vispārēju publikas uzmanību. Katru dienu to apbrīnoja lieli ļaužu pūļi. Visi intere­sējās vairs tikai par «Dunkanu», runāja vairs tikai par «Dunkanu», un tas, protams, ne visai patika citu ostā stāvošo kuģu kapteiņiem, arī kap­teinim Bērtonam, kura lieliskais stīmers «Skotija» bija pietauvojies blakus «Dunkanam» un gatavojās doties uz Kalkutu.

Milzīgā «Skotija» no saviem augstumiem ar pilnām tiesībām varēja noraudzīties uz «Dunkanu» kā uz parastu piekrastes kuģeli. Un tomēr visi interesējās vienīgi par lorda Glenervena jahtu, un šī interese ar katru dienu auga augumā.

Aizbraukšanas brīdis nāca aizvien tuvāk. Džons Mengls rīkojās pras­mīgi un izdarīgi. Jau mēnesi pēc izmēģinājuma brauciena Klaidas jūras līcī «Dunkans», apgādāts ar kurināmo un proviantu un sakārtots tālajam' ceļojumam, varēja iziet jūrā. Izbraukšanas diena bija nolikta uz 25. augustu, lai dienvidu platuma grādus jahta sasniegtu, turienes pava­sarim sākoties.

Kad lorda Glenervena nodoms kļuva zināms sabiedrībai, viņam vaja­dzēja uzklausīt ne vienu vien brīdinājumu par to, cik nogurdinošs un bīstams būšot šāds ceļojums. Taču Glenervens tam nepievērsa ne visma­zāko uzmanību un mierīgi gatavojās atstāt Malkolmas pili. Turklāt dau­dzi Glenervena paļātāji klusībā viņu apbrīnoja. Galu galā sabiedrības doma atklāti nostājās skotu lorda pusē un visi laikraksti vienprātīgi noso­dīja admiralitātes ierēdņu rīcību, tikai valdības oficiozi to nedarīja. Starp citu, lords Glenervens bija vienlīdz nejūtīgs kā pret nopēlumiem, tā slavi­nājumiem: viņš darīja to, ko prasīja pienākums, un nelikās par pārējo ne zinis.

24. augustā Glenervens, lēdija Helēna, majors Maknebs, Mērija un Roberts Granti, jahtas stjuarts misters Olbinets un viņa sieva — lēdijas Glenervenas apteksne misis Olbineta, sirsnīgi atvadījušies no kalpotājiem, atstāja Malkolmas pili. Pēc dažām stundām ceļotāji jau atradās uz «Dun­kana». Glazgovas iedzīvotāji ar patiesu sajūsmu sveica lēdiju Helēnu, šo jauno, drosmīgo sievieti, kura, atsacījusies no bezrūpīgās, greznās dzī­ves priekiem, steidzās palīgā avarējušajiem kuģiniekiem.

Lorda Glenervena un viņa sievas apartamenti atradās jahtas pūpē: tur bija divas guļamistabas, salons un divas tualetes telpas. Bez tam vēl bija koptelpa un tai apkārt sešas kajītes, no kurām piecās iekārtajās Mērija un Roberts Granti, misters un misis Olbineti un majors Maknebs. Džona Mengla un Toma Ostina kajītes atradās jahtas priekšpusē, un tām bija izeja uz augšējo klāju. Komanda bija izvietota starpklājā, turklāt visai ērti, jo jahta neveda nekādu citu kravu kā vienīgi akmeņogles, proviantu un ieročus. Vārdu sakot, Džona Mengla rīcībā bija pietiekami daudz telpu kuģa iekšienē, un viņš tās prasmīgi izmantoja.

«Dunkanam» vajadzēja iziet jūrā 25. augustā pulksten trijos no rīta, •tiklīdz sāksies bēgums. Taču jau iepriekšējā vakarā glāzgovieši bija lieci­nieki aizkustinošai ceremonijai. Pulksten astoņos lords Glenervens, viņa viesi un visa komanda, sākot ar kapteini un beidzot ar kurinātājiem, — visi, kas piedalījās šai pašaizliedzīgajā ceļojumā, atstāja jahtu un devās uz Sanmango katedrāli. Šis senais Glazgovas dievnams, kas reformācijas postījumu laikā palika neskarts un ko tik brīnum jauki aprakstījis Valters .Skots, uzņēma zem savām masīvajām velvēm «Dunkana» pasažierus un jūrniekus. Viņus pavadīja milzīgs ļaužu pūlis. Plašajā baznīcas jomā, kas -bija pilns ar kapakmeņiem, viņa eminence Mortons izlūdzās debesu svē­tību un dieva aizgādību ekspedīcijas dalībniekiem. Brīdi senajā katedrālē ieskanējās Mērijas Grantas balss. Jaunā meitene lūdza dievu par saviem labdariem un lēja karstas pateicības asaras. Pēc tam sapulcējušies, dziļu jūtu pārņemti, atstāja dievnamu. Pulksten vienpadsmitos visi atkal bija uz kuģa. Džons Mengls un komanda veica pēdējos sagatavošanas darbus, pirms devās ceļā.

Pusnaktī iekvēlojās kurtuves. Kapteinis pavēlēja straujāk piemest og­les, un drīz vien melni dūmu mutuļi sajaucās ar nakts miglu. Lai pasar­gātu «Dunkana» buras no kvēpiem, tās tika rūpīgi ietītas audekla pārval­kos, jo vējš pūta no dienvidrietumiem un to nevarēja izmantot kuģa gaitas paātrināšanai.

Pulksten divos naktī «Dunkana» korpusu sadrebināja tvaika katlu trī­sas. Manometrs rādīja četras atmosfēras lielu spiedienu. Pārkarsētais tvaiks šņākdams lauzās ārā caur vārstuļiem. Paisums bija sasniedzis aug­stāko līmeni, un rītausmā jau varēja saskatīt Klaidas kuģu ceļu ar bojām un bakeniem, kuru signālugunis pamazām balēja. Ilgāk kavēties vairs nedrīkstēja. Bija laiks doties ceļā.

Džons Mengls lika paziņot par to lordam Glenervenam, kurš nekavē­joties uzkāpa uz klāja.

Drīz vien sākās bēgums. Gaisu satricināja sirēnas pūtiens, «Dunkans» atdeva galus un atvirzījās no pārējiem kuģiem. Skrūve sāka strādāt, un jahta ieslīdēja upes kuģu ceļā. Džons iztika bez loča, jo pats lieliski pazina Klaidas kuģu ceļu un neviens cits neprastu kuģi labāk izvadīt. Jahta paklausīgi pakļāvās viņa gribai: mierīgi un droši viņš vadīja mašīnu ar labo roku, bet stūri — ar kreiso. Drīz vien pēdējās fabrikas nomainīja vasarnīcas, kas zvilnēja šur tur piekrastes pakalnos. Pilsētas troksnis aprima tālumā.

Pčc stundas «Dunkans» pabrauca garām Dambārtonas klintīm, un vēl pēc divām stundām tas jau bija Klaidas jūras līcī. Pulksten sešos no rīta jahta apbrauca Kentairas zemesragu, izslīdēja no Ziemeļu kanāla ūdeņiem un sāka šķelt okeāna viļņus.

Ceļojuma pirmajā dienā jūra bija diezgan nemierīga, pievakarē vējš vēl pieņēmās. «Dunkans» tika krietni šūpots. Dāmas uz klāja nerādījās. Viņas palika guļam savās kajītēs, un tas bija prātīgi darīts.

Nākamajā dienā vējš mainīja virzienu. Kapteinis Džons pavēlēja uz­vilkt fokburu, bezānburu un mazo marsburu. Tagad «Dunkans» stabilāk turējās viļņos un šūpošanās vairs nebija tik ļoti jūtama. Lēdija Helēna un Mērija Granta rītausmā iznāca uz klāja, kur jau atradās lords Glenervens, majors un kapteinis. Saullēkts bija brīnišķīgs. Dienas spīdeklis iznira no okeāna gluži kā apzeltīts metāla disks no milzīgas galvanizācijas vannas. «Dunkans» slīdēja spožā gaismas plūsmā, un šķita, ka burās iegūlis nevis vējš, bet saulstari.