ŽILS VERNS - KAPTEIŅA GRANTA BĒRNI

3. septembrī, posdamies kāpt krastā, Paganels kravāja savas mantas. «Dunkans» manevrēja starp Zaļā Raga salām. Pabrauca garām Sāls salai, neauglīgai un grūtsirdīgai kā kapu smiltājs. Pēc tam slīdēja gar plašiem koraļļu rifiem, atstādams sāņus Svētā Jēkaba salu, kuru virzienā no zie­meļiem uz dienvidiem šķērsoja bazalta kalnu grēda ar divām drūmām virsotnēm. Tad Džons Mengls iebrauca Viljaprajas līcī un izmeta enkuru astoņu asu dziļumā iepretim pilsētai. Laiks bija šaušalīgs, un bangas ne­ganti triecās pret krastu, lai gan līcis bija aizsargāts no jūras vējiem. Lie­tus gāza kā ar spaiņiem, un pilsētu pat nevarēja lāgā saskatīt. Tā atradās uz terasveida līdzenuma, kuru ieskāva trīssimt pēdu augstas vulkānisku klinšu atradzes. Caur biezo lietus priekškaru sala izskatījās satriecoši skumīga.

Lēdijai Helēnai vajadzēja atteikties no iecerētā pilsētas apmeklējuma. Ogles varēja uzņemt tikai ar lielām grūtībām. Kamēr jūra un debesis jauca kopā savus ūdeņus, «Dunkana» pasažieriem neatlika nekas cits kā sēdēt kopkajītē. Gluži dabiski, galvenais sarunu temats bija nelāgais laiks. Ikviens bilda šai sakarā kādu vārdu, vienīgi majors klusēja, un viņa rāmo mieru, šķiet, nespētu satricināt pat pasaules plūdi. Paganels staigāja šurpu turpu, galvu šūpodams.

— Viss notiek kā par spīti, — viņš sodījās.

— Patiesi, dabas spēki sazvērējušies pret jums, — Glenervens at­saucās.

— Un tomēr es gūšu pār tiem virsroku.

— Jūs taču nevarat doties šādā lietū, — lēdija Helēna ieteicās.

— Man pašam, kundze, tas nav bīstami. Esmu nobažījies vienīgi par savu bagāžu un instrumentiem. Tie visi būs pagalam.

— Bīstama tikai pati izcelšanas krastā, — Glenervens piebilda. — To­ties Viljaprajā jūs varēsit iekārtoties gluži ciešami. Tiesa, šai pilsētā jums būs jādzīvo kopā ar pērtiķiem un cūkām, kuru sabiedrība ne vienmēr ir patīkama. Taču ceļotājs nedrīkst.būt pārlieku izvēlīgs. Turklāt jums ir ce­rības, ka pēc septiņiem astoņiem mēnešiem sagaidīsit kuģi, kas dosies uz Eiropu.

— 1 Pēc septiņiem astoņiem mēnešiem! — Paganels iesaucās.

— Un varat uzskatīt, ka jums laimējies. Lietus sezona kuģi Zaļā Raga salās pārāk bieži neiegriežas. Toties laiku jūs varēsit izmantot lietderīgi. Šis arhipelāgs pagaidām maz izpētīts. Topogrāfijas, klimatoloģijas, etno­grāfijas un hipsometrijas laukā te vēl daudz kas darāms.

— Jūs varēsit pētīt upes, — lēdija Helēna ieminējās.

— Tādas šeit nav atrodamas, kundze, — Paganels atbildēja.

— Un strauti?

— Arī tādu šeit nav.

— Kaut kādām.ūdens straumītēm taču jābūt?

— Nav itin nekādu.

— Tādā gadījumā jūs varēsit pievērsties mežiem, — majors ierosināja.

— Lai būtu meži, ir vajadzīgi koki, bet koku šeit nav.

— Cik brīnišķīga zeme! — majors secināja.

— Neskumstiet, dārgais Paganel, — Glenervens sacīja, — jums taču paliek vēl kalni.

— Ak, milord, šie kalni nav nedz augsti, nedz interesanti. Turklāt tie jau izpētīti.

— Izpētīti? — Glenervens pārjautāja.

— Jā, man, kā vienmēr, nelaimējas. Tur, Kanāriju salās, visu bija padarījis Humbolts, bet šeit aizsteidzies priekšā ģeologs Šarls Senklērs- Devils!

— Vai tas var būt?

— Diemžēl tā tas ir, — Paganels skumīgi atbildēja. — šis zinātnieks, atradās uz franču korvetes «Drosmīgā», kad tā stāvēja pie Zaļā Raga salam. Viņš uzkāpa visinteresantākajā šīs salu grupas virsotnē — Fogu salas vulkānā. Ko lai es sadaru pēc viņa?

— Skumji, — lēdija Helēna sacīja. — Ko jūs domājat tagad iesākt,. Paganela kungs?

Paganels brīdi klusēja.

— Patiesi, — Glenervens ierunājās, — būtu bijis prātīgāk izkāpt Madeirā, lai arī tur vairs nav vīna.

Ģeogrāfijas biedrības zinātniskais sekretārs joprojām klusēja.

— Jūsu vietā es nogaidītu, — majors sacīja tādā balsī, itin kā teiktu: «Jūsu vietā es negaidītu.»

— Dārgais Glenerven, — Paganels beidzot atsāka, — kur paredzēta jūsu nākamā pietura?

— Tagad tikai Konsepsjonā..

— Sasodīts! Jūs aizvilināt mani arvien tālāk no Indijas.

— Gluži otrādi: tiklīdz mēs apbrauksim apkārt Hornas ragam, jūs sāksit tai tuvoties.

— Par to es šaubos.

— Turklāt, — Glenervens nopietni turpināja, — vai nav vienalga, kādā Indija jūs nokļūsit — Austrumindijā vai Rietumindijā?

— Vienalga! 1

— Tiklab Patagonijas pampu indiāņi, kā Pendžabas indieši patiesībā Indijas iedzīvotāji vien ir.

— Pie joda, milord, — Paganels iesaucās, — šāds arguments man nekad nebūtu ienācis prātā!

— Bet zelta medaļu, dārgais Paganel, var nopelnīt kurā katrā zemē. Nodarboties ar pētniecību un izdarīt atklājumus var tiklab Kordiljeros, kā Tibetas kalnos.

— Bet Jarudžangboču?

— Tā nav nekāda problēma, aizstājiet to ar Riokolorado! Arī šī lielā upe vēl maz izpētīta, un kartēs tās tecējums pārlieku atkarīgs no ģeogrāfu fantāzijas.

— To es zinu, dārgais lord, kartēs sastopamas kļūdas par vairākiem grādiem. Es nemaz nešaubos, ka Ģeogrāfijas biedrība, ja būtu to lūdzis, tikpat labprāt sūtītu mani uz Patagoniju, kā uz Indiju. Taču tas man neienāca prātā.

— Kā parasti, izklaidības dēļ.

— Tātad, Paganela kungs, jūs brauksit mums līdzi? — lēdija Helēna mīļi ievaicājās.

— Bet kas izpildīs man uzticēto uzdevumu, kundze?

— Neaizmirstiet, ka mēs brauksim caur Magelāna jūras šaurumu, — Glenervens piemetināja.

— Milord, jūs esat īsts kārdinātājs!

— Atļaujiet vēl piebilst, ka mēs iegriezīsimies Bada ostā.

— Bada osta! — francūzis aizgrābts iesaucās. — Ar šo vārdu ģeogrā­fisko atklājumu hronikā saistās visspožākās lappuses!

— Neaizmirstiet arī to, Paganela kungs, — lēdija Helēna turpināja, — ka jūsu līdzdalība šai ekspedīcijā blakus Skotijas vārdam padarīs sla­venu arī Francijas vārdu.

— Jā, protams!

— Ģeogrāfs mūsu ekspedīcijai būtu ļoti noderīgs, un kas var būt cildenāks par zinātni, kura kalpo cilvēcības ideāliem!

— Tie ir zelta vārdi, kundze!

— Ticiet man. Paklausiet likteņa gribai. Sekojiet mūsu piemēram. Liktenis atsūtīja mums dokumentu, un mēs devāmies ceļā. Liktenis atveda jūs uz «Dunkana», un jums šeit jāpaliek.

— Vai gribat, mīļie draugi, lai pasaku jums patiesību? — Paganels ierunājās. — Tad klausieties: jūs visi ļoti vēlaties, lai es palieku!

— Un jūs, Paganel, — jūs beidzaties vai nost aiz vēlēšanās palikt, — Glenervens attrauca.

— Sasodīts! — zinātnieks iesaucās. — Un es tik ļoti baidījos kļūt uzbāzīgs!

Paganela lēmumu visi uzņēma ar patiesu prieku. Roberts tik brāzmaini metās viņam ap kaklu, ka cienījamais zinātniskais sekretārs tik tikko noturējās kājās.

— Dūšīgs puisis, — Paganels sacīja. — Es mācīšu viņam ģeogrāfiju.

Tā kā Džons Mengls solījās padarīt Robertu par jūrnieku, Glener­vens — par drosmīgu vīru, majors — par aukstasinīgu zelli, lēdija He­lēna — par krietnu un augstsirdīgu cilvēku, bet Mērija Granta teicās iedvest viņam pateicību pret šiem skolotājiem, tad jaunajam Grantam acīmredzot bija lemts kļūt par ideālu džentlmeni.

Ātri uzņēmis ogles, «Dunkans» atstāja šos nemīlīgos krastus. Turēdams kursu uz rietumiem, tas iekļuva Brazīlijas piekrastes straumē un 7. sep­tembrī, spirgtam ziemeļvējam pūšot, šķērsoja ekvatoru un iebrauca Dien­vidu puslodē.