NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Un patiesi, Tentetņikovs ne pa jokam ņēmās saimniekot un rīkot. Viņš uz vietas redzēja, ka pārvaldnieks bija īsta bāba un muļķis ar visām pārvaldnieka ļaunajām īpašībām, tas ir, akurati skaitīja vistas un olas, dzijas un audeklus, ko nesa sievas, bet ne ā, ne bē nejēdza labības novākšanā tin sējumos, un turklāt turēja visus zemniekus aiz­domās, ka tie tīko pec viņa dzīvības. Muļķi pārvaldnieku viņš aizdzina, viņa vietā ielika citu, veiklu; atstāja sīkumus, pievērsa uzmanību gal­venajam, pazemināja klaušas, samazināja dienas muižas darbos, pie­lika zemniekam laiku viņu darbā un domāja, ka tagad lietas ies vis­spožākā kārtā. Pats visur iedziļinājās, sāka iet uz lauku, riju, šķūni, dzirnavam, piestātni, pie liellaivu iekraušanas un plūdināšanas.

«Palūk vien, cik veiklām kājām!» sāka runāt zemnieki un pat kasīt pakaušus, tāpēc ka no ilgās sieviešu valdīšanas viņi bija kļuvuši lieli sliņķi. Eet tas ilgi neturpinājās.

Dažreiz cilvēkam gadās kaut ko līdzīgu ieraudzīt sapnī, un no tā laika viņš visu savu mūžu sapņo šo sapni (īstenību viņš pazaudē uz visiem laikiem), — un viņš galīgi nekam nav derīgs. Viņu sauca Uliņ- ka. Viņa bija ta dīvaini audzināta. Viņu audzinaja guvernante ang- liete, kura nezināja ne vārda krieviski. Māti viņa bija pazaudējusi bēr­nībā. Tēvam nebija laika. Kaut gan, mīlēdams meitu līdz ārprātam, viņš varēja viņu tikai izlutināt. Ārkārtīgi grūti attēlot viņas portre­tu. Viņa bija tik dzīva kā pati dzīve. Viņa bija jaukāka nekā skais­tule^ labāka nekā Drāts; slaidāka, gaisīgāka nekā klasiskā sieviete. Neka nevarētu pateikt, kāda zeme viņai uzlikusi savu zīmogu, tāpēc ka līdzīga profila un sejas veida grūti būtu kur atrast, varbūt tikai antikās kamejās. Kā bērns, kurš audzis savvaļā, viņa bija ietiepīga. Ja kāds redzētu, ka piepešas dusmas ievelk viņas skaistajā pierē stingras grumbas un cik viņa kvēli strīdas ar savu tēvu, tas domātu, ka viņa ir viskaprisākā būte. Bet dusmīga viņa bija tikai tad, kad dzirdēja par kādu netaisnību vai cietsirdīgu izturēšanos vienalga attiecībā uz ko. Bet cik pēkšņi pazustu šīs dusmas, ja viņa redzētu to pašu, uz kuru dusmojas, nelaimē! Kā viņa pēkšņi atsviestu viņam sa­vu maciņu, nedomādama, vai tas gudri vai muļķīgi, uin saplēstu savu apģērbu saitēm, ja tas būtu ievainots!

«Nu, nē, jūsu ekselence,» teica Čičikovs Uliņkai, viegli galvu palo­cīdams, ar patīkamu smaidu: «Pēc kristietības taisni tādi mums jā­mīl.» Un turpat, pievērsdamies ģenerālim, teica ar mazliet viltīgu smaidu: «Vai jūsu ekselencei ir Īabpatici9 kādreiz dzirdēt par to, kas ir — iriiliet mūs melnus, bet baltus mūs katrs iemīlēs

«Nē, neesmu dzirdējis.»

«Bet tas ir interesants anekdots,» teica čičikovs ar viltīgu smaidu Muižā, jūsu ekselence, pie kņaza Gukzovska, kuru, bez šaubām, jūsu ekselencei labpatīk pazīt…»

«Nepazīstu.»

«Bija vācietis_ pārvaldnieks, jūsu ekselence, jauns cilvēks. Sakarā ar rekrūšu piegādi un citu viņam bija vajadzība braukt uz pilsētu un,

protams, smērēt tiesas vīrus. Kaut gan viņi arī iemīlēja, pacienāja. Reiz kādā pusdienā viņš saka: «Nu, kungi kādreiz atbrauciet arī pie manis, uz muižu pie kņaza.» Atbild: «Atbrauksim.» Drīz pēc tam tiesai gadījās izbraukt izmeklēt lietu, kas bija notikusi muižā pie grafa Trechmetjeva, kuru, jūsu ekselence, bez šaubām, arī pazīst.»

«Nepazīstu.»

«Izmeklēšanu viņi neizdarīja, bet visā tiesas sastāvā iegriezās saim­niecības eka pie vecā, pie grafa ekonoma, un trīs dienas un trīs nak­tis bez apstājas spēlēja kārtis. Patvāris un punšs, protams, no galda netiek noņemts. Vecim viņi jau bija apnikuši. Lai kaut kā varētu tikt no viņiem vaļā, viņš saka: «Jūs, kungi, būtu iebraukuši pie kņaza pārvaldnieka vācieša: viņš no šejienes nav tālu.» — «Jā, patiesi gan,» atbild un pusē piedzērušies, nenoskuvušies un samiegojušies, kā bija, ratos iekšā un pie vācieša… Bet vācietis, jūsu ekselence, jāzina, ka ap to laiku bija tikko kā apprecējies; bija apprecējis jauniņu institū­ta audzēkni, subtilu (Čičikovs savā sejā attēloja subtilitati). Sēž viņi divatā pie tējas, ne par ko nedomādami, kad pēkšņi atveras durvis — un iegāžas bars.»

«Varu iedomāties, cik jauki 1» teica ģenerālis smiedamies.

«Pārvaldnieks tā ir apstulba; saka: «Ko jūs vēlaties?» — «A!» saka, «tad, lūk, kā tu!» Un piepeši ar šiem vārdiem personu un fiziogno- miju pārvērtība… «Darīšanās! Cik degvīna muižā tiek iztecināts? Parādiet grāmatas!» Tas uz vienu, uz otru pusi. «Ei, lieciniekus!» Sa­grāba, sasēja, uz pilsētu projām, tā pusotra gada vācietis arī nosēdēja cietumā.»

«Te nu bija!» teioa ģenerālis.

Uliņka sasita rokas.

«Sieva — rūpēties!» turpināja čičikovs. «Nu, bet ko tad spēj kaut kāda nepieredzējusi jauna sieviete? Paldies, ka gadījās labi ļaudis, kuri ieteica izlīgt. Tika vaļā ar diviem tūkstošiem un pacienāšanu ar pusdienu. Pusdienā, kad visi jau bija kļuvuši jautri un viņš arī, šie tad viņam arī saka: «Un kā tev nav kauna tā ar mums apieties? Tu vienmēr gribētu mūs redzēt uzpostus un noskūtus, frakās. Nē, tu iemīli mūs melnus, bet baitus mūs ikviens iemīlēs.»

Ģenerālis sāka smieties; Uliņka slimīgi ievaidējās.

«Es nesaprotu, papa, kā tu vari smieties!» viņa ātri teica. Dusmas apēnoja viņas skaisto pieri… «Visnegodīgākā rīcība, par kuru, es nezinu, uz kurieni viņus visus vajadzētu aizsūtīt…»

«Mans draugs, es viņus nebūt neattaisnoju,» teica ģenerālis: «bet ko lai dara, ja nāk smiekli? Kā tas bija «iemīli mūs baltus?…»

«Melnus, jūsu ekselence,» atņēma čičikovs.

«Iemīli mūs melnus, bet baltus mūs katrs mīlēs. Ha, ha, ha,ha!» Un ģenerālā ķermenis sāka līgoties no smiekliem. Pleci, kas kādreiz bija valkājuši biezus uzplečus, drebēja tāpat, it kā ari tagad valkātu biezus uzplečus.

Čičikovs ari izplūda smieklu interjekcijā, bet aiz cieņas pret ģene­rāli laida to uz burta e: he, nc, he, he, ne! Un viņa rumpis arī sāka smieklos līgoties, kaut gan pleci nedrebēja, jo nenēsāja biezus uz­plečus.

«Varu iedomāties, cik glīta izskatījas neskūtā tiesa!» runaja ģene­rālis, turpinādams smieties.

«Jā, jūsu ekselence, lai kā bijis, bet trīs dienu ilgā spēle bez ap­stājas — tas pats gavēnis: bija novājējuši, novājējuši!» runāja Čiči­kovs, turpinadams smieties.

«Nu, es arī tādas celtnes neceļu; man nav namu ar kolonām un frontoniem. Meistarus es no ārzemēm neizrakstu, bet zemniekus no lauku darbiem neparko neatraušu; fabrikās man strādā tikai bada gadā, visi atnācēji, maizes rieciena dēļ. Tādu fabriku man, brāl, sa­lasīsies daudz. Paraugies tikai stingrāk savā saimniecībā, tu redzēsi — katra lupata lieti der, katrs mēsls dos ienākumu, tā ka vēlāk tikai atgrud un saki: nevajag!»

«Tas ir apbrīnojami,» teica čičikovs ar līdzdalību: «apbrīnojami! apbrīnojami! Visapbrīnojamākais tas, ka katrs mēsls dod ienākumu.»

«Hm! un ne tikvien tas…» Runu Skudronžoglo nepabeidza: viņā atmodās žults, un viņam gribējās izbārt kaimiņu muižniekus. «Raug, atkal viens gudrinieks — ko jūs domājat, sev ierīkojis? — Nespēj­nieku patversmi, uzcēlis akmens celtni sādžā. Kristīgs darbs!… Ja gribi palīdzēt, tad tu palīdzi ikvienam zemniekam izpildīt pienākumu, bet neatrauj viņu no kristīgā pienākuma. Palīdzi dēlam gādāt par sli­mo tēvu un neļauj viņam nokratīt viņu no saviem pleciem. Dod viņam labāk iespēju pie sevis mājā pieturēt tuvāko un brāli, dod viņam naudu šim nolūkam, palīdzi ar visiem spēkiem, bet nevis atstum vinu: viņš pavisam atradīs no jebkādiem kristīgiem pienākumiem. īsti Don-Kichoti visādā nozīmē!… Divsimt rubļu gadā iziet par cilvēku nespejnieku patversmē!… Es par to naudu sādžā pie sevis uzturēšu desmit cilvēku!» Skudronžoglo sadusmojās un nospļāvās.