NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Kņazs kļuva domīgs. Tai brīdī ienāca jauns ierēdnis un godbijīgi apstājās ar portfeli rokā. Viņa jaunajā un vēl svai­gajā sejā redzēja rūpju un pūļu iezīmi. Varēja noskārst, ka ne velti viņš dienēja sevišķiem uzdevumiem. Tas bija viens no tiem nedaudzajiem, kuri nodarbojās ar darbvedību con amore. Ne godkāres, ne peļņas alkas mākts, ne citiem pakaļ- darīdams, viņš strādāja tikai tāpēc, ka bija pārliecināts, ka viņam jābūt še, bet ne kādā citā vietā, ka tam viņam dota dzīve. Sekot, izskatīt pa daļām, un, visus sarežģītās lietas ga­lus rokās sadabūjot, to noskaidrot, noskaidrot pa daļām — tas bija viņa uzdevums. Un pūles, un cenšanās, un bezmiega nak­tis viņam bagātīgi atmaksājās, ja lieta beidzot sāka noskaid­roties, apslēptie cēloņi atklāties, un viņš sajuta, ka var to ziņot nedaudz vārdos, noteikti un skaidri tā, kā ikvienam viss re­dzams un saprotams. Var sacīt, ka skolnieka prieks nebūs tik liels, kad viņam atklājas kāda visgrūtākā frāze un top skaid­ra liela rakstnieka domas īstā jēga, kā priecājās viņš, kad tam atrisinājās vissarežģītākā lieta. Par to .. . [9]

«… ar maizi tajās vietās, kur bads: šīs lielas es pārzinu la­bāk nekā ierēdņi: pats pārliecināšos, kas kam vajadzīgs. Ja jūsu spožība atļauj, es vēl parunāšu arī ar raskoļņikiem. Ar mūsu. ļaudīm, vienkāršiem cilvēkiem, viņi izrunāsies vaļsir- dīgāk, un tā, diezin, varbūt palīdzēšu miera ceļā ar viņiem nokārtoties. Bet ierēdņi netiks galā: sāksies šai lietā sarak­stīšanās, pie tam viņi jau tā sapinušies papīros, ka aiz tiem neredz vairs pašu lietu. Naudas no jums es neņemšu, tāpēc ka, nudien, tādā laikā kauns domāt par savu peļņu, kad ļau­dis mirst badā. Man ir krājumā gatava maize, vēl nule sūtīju uz Sibiriju, un uz nākošo vasaru no jauna atvedīs.»

«Par tādu dienestu, Afanasij Vasiljevič, vienīgi dievs spēj jūs atalgot. Bet es jums neteikšu ne vārda, tāpēc ka, — pats jūs to varat sajust, — katrs vārds te bezspēcīgs. Bet at­ļaujiet man attiecībā uz to lūgumu teikt vienu. Sakiet pats: vai man ir tiesības pamest šo lietu bez ievērības un vai būs taisnīgi, godīgi no manas puses piedot neliešiem?»

«Jūsu spožība, nudien, tā nevar tos nosaukt, jo vairāk tā­pēc, ka viņu starpā ir daudzi Joti cienījami. Grūts ir cilvēka stāvoklis, jūsu spožība, ļoti ļoti grūts. Gadās tā, ka liekas, cil­vēks pilnīgi vainīgs; bet, kad iedziļināsies — izrādās, tas ne­maz nav viņš.»

«Bet ko viņi paši teiks, ja atstāšu? Ir taču starp tiem tādi, kuri pēc tam vēl augstāk slies degunu un pat sacīs, ka viņi iebiedējuši. Viņi pirmie neizrādīs cieņu…»

«Jūsu spožība, atļaujiet man jums pateikt savas domas: sa- sauciet viņus visus, paziņojiet, ka jums viss ir zināms, un attēlojiet tiem jūsu paša stāvokli gluži tādā pašā veidā, kā jums nule labpatikās to attēlot man, un prasiet viņu pado­mu: ko ikviens no viņiem darītu jūsu vietā?»

«Tātad jūs domājat, ka viņi būs pieejamāki cēlām sajūtām nekā intrigām un ieraušanai? Ticiet, viņi smiesies par mani.»

«Es to nedomāju, jūsu spožība. Cilvēkam, pat tam, kas sliktāks par citiem, ir tomēr taisnības sajūta. Varbūt kāds žīds, bet ne krievs … Nē, jūsu spožība, jums nav jāslēpjas. Sakiet tikpat skaidri, kā jums labpatikās teikt manā priekšā. Jo viņi jūs peļ kā godkārīgu, lepnu cilvēku, kurš nekā negrib dzirdēt, kurš ir pārāk pašpārliecināts, — lai tad redz, kā tas ir patiesībā. Kas tad jums? Jūsu lieta "taču taisna. Runājiet uz viņiem tā, it kā nevis viņu priekšā, bet paša dieva priekšā teiktu savu grēksūdzi.»

«Afanasij Vasiljevič,» kņazs teica domīgi. «Es par to pa­domāšu, bet pagaidām ļoti jums pateicos par padomu.»

«Bet Čičikovu, jūsu spožība, vai pavēlēsiet atlaist?»

«Sakiet šim Cičikovam, lai viņš vācas projām no šejienes pēc iespējas ātrāk, un jo tālāk, jo labāk. Viņam gan es nekad nepiedotu.»

Murazovs paklanījās un devās tieši no kņaza pie Cičikova. Čičikovu viņš atrada jau labā garastāvoklī, mierīgā prātā rī­kojamies ap diezgan pieklājīgām pusdienām, kas tam bija at­nestas fajansa traukos no ļoti pieklājīgas virtuves. Jau no pirmajām sarunas frāzēm vecais ievēroja, ka Čičikovs pa­spējis sarunāties ar kādu no āķīgajiem ierēdņiem. Viņš arī saprata, ka te iejaukusies lietpratēja juriskonsulta neredzamā līdzdalība.

«Paklausieties, Pāvel Ivanovič,» viņš sacīja: «es jums atne­sīšu brīvību ar to noteikumu, lai šai pašā stundā jūs vairs neatrastos pilsētā. Savāciet visas savas mantas — un ar die­vu, ne brīdi nekavējoties, tāpēc ka lieta kļuvusi vēl ļaunāka. Es zinu, viens cilvēks jūs kūda; tad uzticu jums kā noslēpu­mu, ka gatavojas vēl viena tāda lieta, ka to vairs nekāda va­ra neglābs. Viņš, protams, labprāt citus gremdētu līdzi, lai nebūtu garlaicīgi un lai izrēķinātos. Es jūs atstāju labā gara­stāvoklī, — labākā nekā patlaban. Ne pa jokam dodu jums padomu. Jā, jā, galvenais nav šī manta, ap kuru ļaudis ķīvē­jas un viens otru nogalina, it kā šai dzīvē varētu labi iekār­toties, nepadomājot par citu dzīvi. Ticiet, Pāvel Ivanovič, ka neatmetot visu, kādēļ zemes virsū cits citu plēš un ēd, un nedomājot par dvēseles mantas labklājību, nevar nodibinā­ties arī zemes mantas labklājība. Pienāks bada un nabadzī­bas laiki kā visā tautā, tā arī katram atsevišķi… Tas ir skaidrs. Lai saka, ko grib, tomēr miesa ir atkarīga no dvēse­les. Kā var gribēt, lai viss ietu kā pienākas! Domājiet ne par mirušām dvēselēm, bet par savu dzīvo dvēseli, un ar dieva palīgu uz citiem ceļiem! Es arī rītdien braucu projām. Pa- ste. dzie1J.es! Citādi — bez manis slikti būs.»

To teicis, vecais izgāja. Čičikovs iegrima domās. Atkal dzīves nozīme rādījās svarīga. «Murazovam taisnība,» viņš teica: «laiks pagriezties uz cita ceļa!» Ar šiem vārdiem viņš izgāja no cietuma. Sargkareivis stiepa tam pakaļ lādīti………

Kunga atsvabināšana 1 iepriecēja Selifanu un Petrušku kā diezin kas.

«Nu, mīļie,» Čičikovs teica, žēlīgi pie viņiem griezdamies: «jāsakravājas un jābrauc.»

«Laidīsim, Pāvel Ivanovič,» Selifans sacīja. «Ceļš, rādās, būs iestājies labs: pietiekoši sasnidzis. Patiesi, laiks tikt laukā no pilsētas. Tā apnikusi, ka netīk uz to pat paskatīties.»

«Ej pie ratnieka, lai karietei pieliek slieces,» Čičikovs teica, bet pats gāja uz pilsētu, tomēr negribēja ne pie viena iegriezties ar atvadīšanās vizitēm. Bija arī neērti pēc visa šā notikuma, — jo vairāk tāpēc, ka pilsētā klīda apkārt bezgala visnepatīkamākās tenkas. Viņš izvairījās visas tikšanās un vienīgi paslepus iegāja pie tā tirgotāja, no kura bija pircis Navarinas dūmu un liesmas krāsas vadmalu, paņēma atkal četras aršinas frakai un biksēm un nogāja pats pie tā paša drēbnieka. Par divkāršu cenu meistars apņēmās pastiprināt centību un nosēdināja visu savu skrodera saimi pie svecēm cauras nakts darbā ar adatām, gludekļiem, zobiem, un otrā dienā, kaut gan mazliet pavēlāk, fraka bija gatava. Zirgi stā­vēja iejūgti. Fraku Čičikovs tomēr uzlaikoja. Tā bija laba, uz mata kā agrākā. Bet ak vai! viņš pamanī ja, ka galvas vidū jau balēja kaut kas gluds, un skumji piebilda: «Kādēļ gan vajadzēja nodoties tik gaužām bēdām? Un matus plēst jau ne pavisam nevajadzēja.» Norēķinājies ai drēbnieku, viņš beidzot izbrauca no pilsētas kaut kādā dīvainā stāvoklī. — Tas nebija agrākais Čičikovs; tās bija kaut kādas agrākā Ci­čikova drupas. Viņa iekšējo dvēseles stāvokli varētu salīdzi­nāt ar nojauktu celtni, kas izārdīta ar to nolūku, lai no tās pašas celtu jaunu, bet jaunceltne vēl nav sākusies, tāpēc ka architekts vēl nav atsūtījis noteiktu plānu un strādnieki pa­likuši neziņā. Stundu pirms viņa devās ceļā Murazovs, mašu segtā kulbā, kopā ar Potapiču, bet stundu pēc Cičikova aiz­braukšanas iznāca pavēle, ka kņazs, aizceļodams uz Pēter­burgu, vēlas redzēt visus ierēdņus, līdz pēdējam.