NIKOLAJS GOGOLIS: MIRUŠĀS DVĒSELES

MIRUŠĀS DVĒSELES

POĒMA

.

Pa NN guberņas pilsētas viesnīcas vārtiem iebrauca diezgan glīta, neliela atsperu puskariete, kādā mēdz braukāt neprecē­jušies cilvēki: atvaļināti apakšpulkveži, štabskapteiņi, muiž­nieki, kam pieder ap simt zemnieku dvēseļu, vārdu sakot, visi tie, kurus sauc par kungiem ar vidēju rocību. Puskarietē sēdēja kungs, ne skaistulis, bet ne arī neglīts no vaiga, ne visai resns, kaut gan arī ne gluži tievs; nevar sacīt, ka vecs, tomēr arī ne visai jauns. Viņa iebraukšana pilsētā nesacēla nekādu troksni un nebija ne ar ko sevišķu saistīta; tikai divi krievu zemnieki, kuri stāvēja viesnīcai pretī, pie kroga durvīm, taisīja dažādas piezīmes, kas gan attiecās vairāk uz ekipāžu nekā uz tanī sēdošo. «Vai re,» viens sacīja otram: «palūk, kāds ritenis! kā tu domā, vai ar tādu riteni, ja gadītos, varētu līdz Maskavai nobraukt vai ne?» — «Varētu gan,» otrs atbil­dēja. «Bet līdz Kazaņai, es domāju, nevarētu nobraukt?» — «Līdz Kazaņai nu gan ne,» atbildēja otrs. Ar to saruna arī beidzās. Tad vēl, kad puskariete piebrauca pie viesnīcas, tai gāja garām kāds jauns cilvēks baltās, bet ļoti šaurās, īsās kanifasa biksēs un frakā, kas bija mēģināta šūt pēc modes; zem frakas bija redzama krūteža, ko rotāja Tulas adata ar bronzas galvu pistoles veidā. Jaunais cilvēks apgriezās, ap­lūkoja ekipāžu, pieturēja ar roku cepuri, ko vējš tikko neno­pūta, un aizgāja savu ceļu.

Kad ekipāžā iebrauca sētā, kungu sagaidīja traktiera sulainis jeb «polovoj», kā viņus sauc krievu traktieros, kas bija tik dzīvs un kustīgs, ka pat nebija iespējams ievērot viņa seju. Viņš izskrēja žigli ar servjeti rokā, pats garš un garos demikotona svārkos, kuru taļļa sniedzās gandrīz līdz pakausim, sapurināja matus un veikli veda kungu augšā pa koka gaiteni ierādīt viņam dieva doto istabu. — Istaba bija iekārtota pēc zināma veida, jo arī viesnīca piederēja pie zinā­mas šķiras viesnīcām, tas ir, taisni tāda, kādas mēdz būt viesnīcas guberņu pilsētās, kur par divi rubļiem diennaktī ceļinieki dabū mierīgu istabu ar tarakaniem, kas kā melnas plūmes lūkojas no visiem kaktiem, un ar kumodi aizkrautām durvīm uz blakus telpu, kur ierīkojies kaimiņš, kluss un mie­rīgs, bet ļoti ziņkārīgs cilvēks, kas vēlas izzināt visus sīku­mus par ceļinieku. — Viesnīcas ārpuse atbilda tās iekšpusei: tā bija ļoti gara, divos stāvos; apakšstāvs nebija apmests, bet rēgojās tumši sarkaniem, netīriem ķieģeļiem, kas bija vēl vairāk nomelnējuši no straujajām laika pārmaiņām; augš­stāvs bija nokrāsots mūžīgi dzeltenajā krāsā; apakšā bija bodītes ar sakām, virvēm un barankām. Stūra bodītē jeb, labāk sakot, logā sēdēja medus dzēriena pārdevējs blakus sar­kanam vara patvārim, viņa seja bija tikpat sarkana kā pat­vāris, tā ka no tālienes izlikās, it kā logā stāvētu divi patvāri, ja vienam patvārim nebūtu bijusi tik melna bārda kā piķis.

Kamēr atbraukušais kungs aplūkoja savu istabu, tika ienestas viņa lietas: vispirms jau labi novazāta baltas ādas soma, kas liecināja, ka tā nav pirmo reizi ceļā: somu ienesa kučieris Selifans, zems, kažociņā ģērbies vīrelis, un sulainis Petruška, puisis gadu trīsdesmit, ar mazliet dusmīgu seju, ļoti lielām lūpām un lielu degunu; mugurā viņam bija lieli, jau apvalkāti svārki, kas agrāk, kā redzams, bija kalpojuši kungam. Pēc somas tika ienesta neliela sarkankoka lādīte, izrotāta ar Karelijas bērza plāksnītēm, kurpnieka liestes un zilā papīrā ietīta cepta vista. Kad tas viss bija ienests, kučie­ris Selifans aizgāja uz stalli apkopt zirgus, bet sulainis Pet­ruška sāka ierīkoties mazajā priekšistabā, ļoti tumšā kam­barītī, kur jau bija paguvis ienest savu šineli un līdz ar to savu sevišķu smaku, kas piemita arī maisam ar dažādām sulaiņa lietām, ko pēc tam ienesa. Sajā kambarītī viņš pielika pie sienas šauru triskāju gultu, ielika tanī no viesnīcas saim­nieka izlūgtu kaut ko līdzīgu matracei, nomīcītu un plakanu kā bļina, un varbūt tikpat notaukotu kā bļina.

Kamēr kalpi rīkojās un pūlējās, kungs iegāja kopējā zālē. Kādas ir šīs kopējās zāles, to katrs ceļinieks it labi zina: tās pašas ar eļļas krāsu krāsotās sienas, augšā tabakas dūmiem nokvēpušas un apakšā ceļinieku un vēl vairāk vietējo tirgotāju muguru noberztas, jo tirgotāji še nāca pa tirgus dienām, pa seši septiņi barā, izdzert parastās pāris glāzes tējas; tie paši nokvēpušie griesti; tā pati nokūpējusī lustra ar daudzajiem stikla karuļiem, kas kustējās un skanēja katru reizi, kad viesnīcas sulainis skrēja pa izmītiem paklājiem, sparīgi šūpo­dams paplāti, uz kuras bija tikpat daudz tējas tasu kā putnu jūras krastā; tās pašas eļļas krāsas bildes visā sienas lielumā, ar vārdu, viss tas pats, kas visur; tikai ar to starpību, ka uz vienas bildes bija attēlota nimfa ar tik milzīgām krūtīm, kādas lasītājs laikam nekad gan nebūs redzējis. Tamlīdzīgus dabas untumus sastopam gan arī dažādās vēsturiskās bildēs, kas nezin kad, no kā un no kurienes ievestas pie mums Krievijā; dažreiz pat mūsu lielmaņi, mākslas mīļotāji, pirkuši tās Itālijā pēc savu vedēju kurjeru ieteikumiem. Kungs no­ņēma cepuri un attina varavīksnes krāsas vilnas kakla laka­tiņu, kādu precētiem ļaudīm pašrocīgi darina viņu laulātās draudzenes, pieklājīgi pamācīdamas, kā ievīstīties, bet ne­precētiem — patiesi nezinu pasacīt, dievs zina, kas viņiem par to gādā: es nekad tādus lakatiņus neesmu nēsājis. Kakla lakatu attinis, kungs lika pasniegt sev pusdienu. Kamēr viņam pasniedza dažādus traktieros parastus ēdienus, kā: kāpostus ar gaļas pīrāgiem, kas bija vairāk nedēļu taupīti ceļiniekiem, smadzenes ar zirņiem, desiņas ar kāpostiem, treknas vistas cepeti, sālītus gurķus un mūžīgos saldos sviesta pīrāgus, ko vari katru brīdi dabūt; kamēr viss tas tika vai nu sasildīts, vai arī pasniegts viņam nesildīts, viņš lika viesnīcas sulainim stāstīt visādus niekus par to, kam agrāk piederējis traktieris un kam tas tagad pieder, vai daudz tas ienes un vai saimnieks ir liels blēdis, uz ko sulainis pēc ieraduma atbildēja: ak kungs, liels blēdis. Kā izglītotā Eiropā, tā arī izglītotā Krievijā ir daudz tādu godājamu vīru, kas nevar traktierī paēst, neparunājuši ar sulaini vai dažu reizi krietni nepiejokojuši to. Mūsu ceļinieks gan netaujāja par tukšiem niekiem vien; viņš ļoti smalki izprasīja, kas pil­sētā ir gubernators, kas palatas priekšsēdētājs, kas prokurors — ar vārdu, nelaida garām neviena ievērojama ierēdņa, bet vēl sīkāk, ja ne pat ar līdzdalību, apjautājās par visiem ievē­rojamākiem muižniekiem, cik katram pieder zemnieku dvē­seļu, cik tālu dzīvo no pilsētas, pat kāds katram raksturs un cik bieži brauc uz pilsētu; uzmanīgi iztaujāja par novada stāvokli: vai viņu guberņā nav bijušas kādas slimības, karstumguļas, ļauni drudži, bakas vai tamlīdzīgs, un par visu viņš gribēja zināt tik smalki, ka varēja vērot kaut ko vairāk par vienkāršu ziņkārību. Kungs izturējās ļoti solidi un ar lielu troksni šņauca degunu. Nav zināms, kā viņš to darīja, bet viņa deguns skanēja kā taure. Ar šo, kā liekas, gluži nevainīgo īpašību viņš tomēr ieguva daudz cienības no viesnīcas sulaiņa, tā ka tas, šo skaņu izdzirdis, katru reizi sapurināja matus, nostāiās godbijīgāk un, pieliecis no aug­stienes savu galvu, jautāja: vai nav kaut kas vajadzīgs? Pēc­pusdienas kungs iebaudīja tasi kaiijas un apsēdās uz uīvana, palicis aiz muguras spilvenu, ko krievu viesnīcās elastīgās vilnas vietā pilda ar kaut ko līdzīgu ķieģeļiem un ielas ak­meņiem.