NIKOLAJS GOGOLIS: MIRUŠĀS DVĒSELES

Otrā dienā Čičikovs devās pusdienot un uz vakaru pie poli cij meistara, kur pulksten trijos pēc pusdienas piesēdās pie vista un spēlēja līdz diviem naktī. Starp citu, še viņš iepazinās arī ar muižnieku Nozdrevu, vīru, gadus trīsdesmit vecu, veiklu cilvēku, kas pēc trim četriem vārdiem uzrunāja viņu ar tu. Ar policijmeistaru un prokuroru Nozdrevs ari bija uz tu un apgājās ar tiem pa draugam; bet, kad sākās augsta spēle, policijmeistars un prokurors uzmanīgi aplū­koja katru viņa metienu un uzmanīja gandrīz katru kārti, ko viņš izspēlēja. Nākošajā dienā Čičikovs pavadīja vakaru pie palatas priekšsēdētāja, kas drusku nosmulētā chalatā saņēma savus viesus, un to starpā arī kādas divas dāmas. Pēc tam viņš viesojās pie vicegubernatora, bija uz lielām pusdienām pie akciznieka, uz nelielām pusdienām pie pro­kurora, kas gan bija lielo vērtas; pēc pusdienas dievkal­pojuma pie pilsētas galvas iekost, kas arī bija pusdienu vērtas. Vārdu sakot, viņam nebija laika ne stundas palikt mājās, un uz viesnīcu viņš brauca tikai, lai nosnaustos. At­braucējs visur bija it kā mājās un prata izrādīt sevi par pieredzes bagātu augstākas sabiedrības cilvēku. Lai par ko runāja, viņš visur varēja runāt līdzi: ja runa bija par ķēvnīcu — viņš runāja par ķēvnīcu; ja runāja par labiem suņiem, •viņš arī par to piezīmēja kaut ko ļoti prātīgu; ja sprieda par kroņa palatas izmeklēšanām, — viņš parādīja, ka arī tiesas darīšanas viņam nav svešas; ja aplūkoja biljarda spēli — arī biljarda spēlē viņš nevīlās; ja runāja par labda­rību — arī par labdarību viņš sprieda ļoti labi, pat ar asarām acīs; par karstvīna pagatavošanu — par karstvīnu viņam arī bija jēga; par muitas ierēdņiem un uzraugiem — viņš arī par tiem sprieda tā, it kā pats būtu bijis gan ierēd­nis, gan uzraugs. Bet brīnišķīgi, ka viņš visu to prata ietērpt tādā kā cienīgumā, prata labi izturēties. Viņš nerunāja ne dikti, ne klusi, bet gluži tā, kā pienākas. Ar vārdu, no visām pusēm bija ļoti kārtīgs cilvēks. Visi ierēdņi bija apmierināti ar jaunās personas ierašanos. Gubernators par viņu atsau­cās, ka viņš esot godājams cilvēks; prokurors, ka viņš lie­tišķs cilvēks; žandarmērijas pulkvedis sacīja, ka viņš esot mācīts cilvēks; palatas priekšsēdētājs, ka viņš esot izglītots un cienījams cilvēks; policijmeistars viņu nosauca par cienī­jamu un laipnu cilvēku; policijmeistara sieva, ka viņš vis­laipnākais un vispieklājīgākais cilvēks. Pat Sobakevičs, kas reti kad par otru kādu teica labu vārdu, no pilsētas pār­braucis diezgan pavēlu un izģērbies, savai pavājajai sievai blakus piegūlies, teica viņai: «Es, sirsniņ, biju pie guberna­tora uz balli un pie policijmeistara uz pusdienu, iepazinos ar kolēģiju padomnieku Pāvelu Ivanoviču Čičikovu: ļoti patī­kams cilvēks!» Uz to sieva atbildēja: «Hm!» un pagrūda viņu ar kāju.

Tādas visai glaimojošas domas par sevi viesis atstāja pil­sētā, un tās turējās līdz tam laikam, kamēr kāda viņa dīvaina īpašība un kāds pasākums vai, kā provincēs saka, pasaža sacēla visā pilsētā pilnīgu nesaprašanu, par ko lasītājs drīz dabūs zināt.

Jau vairāk nekā nedēju iebraucējs kungs bija nodzīvojis pilsētā, braukādams uz ballēm un viesībām un, kā mēdz sacīt, tā pavadot ļoti patīkami laiku. Beidzot viņš apņēmās arī ārpus pilsētas paviesoties, apciemot muižnieku Maņilovu un Sobakeviču, kā to bija solījies. Varbūt viņu uz to pamu­dināja svarīgāks iemesls, nopietnākas sirdij tuvu stāvošas darīšanas … Bet par visu to lasītājs dabūs zināt pamazīti- ņām un savā laikā, ja tikai viņam būs pacietība izlasīt šo piedāvājamo stāstu, ļoti garu, kurš, tuvojoties visa vainago­jošām beigām, izplešas plašumā. Kučierim Selifanam bija pavēlēts agri no rīta iejūgt zirgus jau pazīstamajā pus­karietē; Petruškam bija pavēlēts palikt mājā, uzskatīt istabu un somu. Lasītājam nebūs lieki iepazīties ar šiem mūsu varoņa diviem dzimtļaudīm. Kaut gan, zināms, viņi nav tik ievērojamas personas, bet pieder pie tā sauktās otrās vai pat trešās šķiras, lai gan poēmas galvenie notikumi un atsperes nebalstās uz viņiem un varbūt tikai vietu vietām tos viegli aizķer, -— tomēr autors ļoti mīl visās lietās būt pamatīgs un šai ziņā, neskatoties uz to, ka pats ir krievu cilvēks, grib būt tik akurats kā vācietis. Tas, starp citu, ne­aizņems daudz laika un telpas tāpēc ka maz kas piezīmē­jams pie tā, ko lasītājs jau zina, tas ir, ka Petruškam bija paplati, brūni, kunga jau apvalkāti svārki un viņa kārtas ļaudīm piemēroti liels deguns un lūpas. Pēc rakstura viņš bija vairāk kluss nekā runīgs, viņam pat piemita cēla tieksme pēc izglītības, proti, mīlēja lasīt grāmatas, ar kuru saturu neapgrūtināja sevi: viņam bija vienalga, vai mīlestī­bas romāns vai ābece, vai lūgšanas grāmata: — visu viņš lasīja ar vienādu uzmanību; ja viņam kāds būtu iedevis ķimiju, viņš arī no tās neatteiktos. Viņam patika nevis tas. par ko lasīja, bet vairāk pati lasīšana vai, labāk sakot, pati lasīšanas gaita, proti, ka no burtiem mūžīgi iznāk kaut kāds vārds, kurš dažreiz velns zina ko īsti nozīmē. Sī lasīšana

notika vairāk guļus, priekšistabā, gultā uz matraces, kāpēc tā arī bija kļuvusi cieta un plāna kā plācenis. Bez kaislības uz lasīšanu viņam vēl biia divas paražas, kas arī jāpieskaita pie viņa rakstura īpašībām: viņš mēdza gulēt neizģērbies, tā, kā stāv, tajos pašos svārkos un pastāvīgi nēsāt sev līdzi savu īpatu gaisu, savu paša smaku, kas mazliet atgādināja dzīvojamu istabu, tāpēc viņam tikai vajadzēja kaut kur no­vietot savu gultu, kaut arī līdz tam neapdzīvotā istabā, un ienest tur savu šineli un lietas, un jau izlikās, it kā tanī istabā ļaudis būtu dzīvojuši mazākais desmit gadu. Čičikovs, būdams ļoti jūtelīgs cilvēks un dažos gadījumos pat untu­mains, rītos ar svaigu degunu ievelkot gaisu, tikai viebās un kratīja galvu, runādams: «tu, brāl, velns tevi zina, vai svīsti vai. Būtu kaut aizgājis uz pirti.» Petruška uz to nekā neatbildēja un tūliņ centām iesākt kaut kādu darbu: vai nu oiegāja ar suku kunga frakai, kas turpat karājās, vai tāpat kaut ko kārtoja. Ko viņš i.ai briaī domaja, kad cieta klusu? varbūt viņš pie sevis runāja: «un tu arī esi labs, tev nav apnicis četrdesmit reižu vienu un to pašu atkārtot» — dievs lai zina, grūti izzināt, ko domā kalps dzimtcilvēks tai brīdī, kad kungs viņam izsaka pamācības. Un tā, lūk, pagaidām viss, ko varējām sacīt par Petrušku. Kučieris Selifans bija gluži citāds cilvēks … Bet autors kautrējas kavēt tik ilgi lasītājus pie zemas šķiras ļaudīm, jo viņš pēc piedzīvojumiem zina, cik nelabprāt tie iepazīstas ar zemākiem slāņiem. Tāds jau ir krievu, cilvēks: viņam piemīt stipra kaislība iepazīties ar to, kas kaut činu par viņu augstāks, un pat attāla pazīšanās ar grafu vai kņazu viņam daudz tīkamāka par ikkatru vis­tuvāko, draudzīgāko satiksmi. Autoram pat uznāk bažas par savu varoni, kas ir tikai kolēģijas padomnieks. Galma pa­domnieki ar viņu, varbūt, vēl iepazīsies, bet tie, kas jau tikuši līdz ģeneraļa činām, tie, dievs zina, varbūt pat pame­tīs vienu no tiem nicīgiem skatieniem, kādus lepni met cilvēks uz visu, kas vien ložņā pie viņa kājām, vai, kas vēl ļaunāk un autoram vēl nepaciešamāk, tie aizies vienaldzīgi garām. Lai cik bēdīgi būtu viens kā otrs, tomēr vajag atgriezties pie varoņa. Tātad, nodevis vajadzīgās pavēles jau vakarā, viņš, piecēlies rītā ļoti agri, nomazgājies, noberzējies no galvas līdz kājām ar slapju sūkli, ko darīja tikai svētdienas rītos, un tai dienā bija gadījusies svētdiena, noskuvies, tā ka vaigi kļuva tīri kā atlass, ja runā par gludumu un spožumu, apvilcis fraku brūkleņu krāsā un lielu lāčādas kažoku, viņš nokāpa pa trepēm, te vienā, te otrā pusē no traktiera sulaiņa pie­turēts, un iesēdās puskarietē. Ar troksni puskariete izbrauca pa viesnīcas vārtiem uz ielu. Pops, kas gāja garām, noņēma cepuri, vairāk zēnu netīros kreklos pastiepa rokas, sacīdami: «kungs, atmet ko bārenītim!» Ievērojis, ka viens no viņiem bija liels meistars uzmesties uz pakaļkāpšļa, kučieris uzcirta tam ar pātagu, un puskariete lēkāja tālāk pa akmeņiem. Ne bez prieka tālumā saskatīja svītroto šķērsi, kas liecināja, ka bruģim līdz ar visām citām mokām drīz beigas; un, vēl da­žas reizes ar galvu pret karietes griestiem diezgan stipri atsities, Čičikovs beidzot aizbrauca pa mīkstu zemi. Tiklīdz pilsēta bija aiz muguras, kā gar abām ceļa malām sākās mums pazīstamais skats: ciņi, egliene, zemas, panīkušas, jaunas priedītes, veco apdegušie stumbri, viršu lauki un tamlīdzīgas blēņas. Vietām arī bija redzamas kā ar šņori novilktas sādžas, kuru ēkas līdzinājās vecām malkas grē­dām, pelēkiem jumtiem ar kokā grebtiem rotājumiem, kas karājās zem tiem kā izšūti dvieļi. Daži zemnieki aitādas ka- žoķeļiem mugurā pa ieradumam dēdēja vārtu priekšā uz soliem. Pa augšas logiem skatījās sievas apaļām sejām un pārsietām krūtīm; bet apakšā teļš bija izbāzis savu galvu vai cūka stulbo snuķi. Vārdu sakot, pazīstamas ainavas. Kad piecpadsmit verstis bija nobrauktas, viņš atcerējās, ka šeit pēc Maņilova vārdiem vajag būt viņa sādžai, bet arī sešpadsmitā versts aizsteidzās garām, bet sādža arvien vēl nebija redzama, un, ja pretim nepagadītos divi zemnieki, diezin vai nebūtu nomaldījušies. Uz jautājumu, vai tālu līdz Zamaņilovkai, zemnieki noņēma cepures, un viens no viņiem, kas bija gudrāks un nēsāja ķīļa veidīgu bārdu, atbildēja: «varbūt Maņilovka, bet ne Zamaņilovka?»