NIKOLAJS GOGOLIS: MIRUŠĀS DVĒSELES

«Pēterburga,» atbildēja Temistokluss.

«Bet vēl?»

«Maskava,» atbildēja Temistokluss.

«Kāds gudrinieks!» Teica Čičikovs. «Sakiet tomēr…» viņš turpināja griezdamies it kā izbrīnījies pie Maņilova. «Man jums jāsaka, ka šim bērnam būs lielas gara spējas.»

«O, jūs viņu vēl nepazīstat!» Maņilovs atbildēja: «viņš ir ļoti asprātīgs. Lūk, mazais Alkids, tas nav tik veikls, bet šim, kādu vabolīti vai tārpiņu ieraugot, tūliņ acis zib; viņš uz pēdām tiem pakaļ un tūliņ aplūko. Es domāju viņu par diplomātu izskolot. Temistoklus!» viņš turpināja, no jauna pievērsies dēlam, «vai gribi būt par sūtni?»

«Gribu,» Temistokluss atbildēja, maizi ēzdams un galvu uz vienu un otru pusi šūpodams.

Tanī brīdī sulainis, kas stāvēja aiz muguras, noslaucīja sūtnim degunu un tas bija ļoti prātīgi darīts, jo citādi liels nevajadzīgs piliens būtu iekritis virā. Pie galda sāka runāt par mierīgas dzīves patīkamām pusēm, pie kam namamāte reižu reizēm to pārtrauca ar piezīmēm par pilsētas teātri un aktieriem. Skolotājs ļoti uzmanīgi skatījās uz runātājiem un, tikko ievēroja, ka tie gatavi nosmīnēt, tūliņ atvēra muti un sāka no sirds smieties. Viņš laikam bija atzinīgs cilvēks un ar to gribēja saimniekam pateikties par labu apiešanos, lleiz gan viņa vaigs kļuva bargs, un viņš stingri uzsita pa gal­du, raudzīdamies pretī sēdošajos bērnos. Un tas bija arī vaja­dzīgs, tāpēc ka Temistokluss bija iekodis Alkidam ausī un Alkids, acis piemiedzis un muti atplētis, gribēja sākt vis­nožēlojamākā kārtā raudāt, bet, nojautis, 'ka tā viegli var paspēlēt ēdienu, salika lūpas kā agrāk un ar asarām sāka grauzt aitas kaulu, no kā abi vaigi jau spīdēja no taukiem. Mājas māte it bieži griezās pie Čičikova ar vārdiem: «Jūs nekā neēdat, jus ļoti maz paņēmāt.» Uz to Čičikovs katru reizi atbildēja: «Pazemīgi pateicos, esmu paēdis, patīkama saruna labāka par ikkuru ēdienu.»

Jau bija piecēlušies no galda. Maņilovs bija ārkārtīgi apmierināts un, ar roku pieturēdams sava viesa muguru, gribēja viņu tā ievadīt viesistabā, te pēkšņi viesis ar visai nopietnu izskatu paziņoja, ka gribot ar viņu runāt par kādu ļoti svarīgu lietu.

«Tādā gadījumā atļaujiet man jūs lūgt manā kabinetā,» teica Maņilovs un ieveda viesi nelielā istabā ar logu uz zilo- jošā meža pusi. «Lūk, mans kaktiņš,» Maņilovs teica.

«Patīkama istabiņa,» teica Čičikovs, acis pār to pārlaidis. Istabiņa tiešām arī nebija bez sava jaukuma: sienas bija izkrāsotas kaut kādā zilganā krāsā, kas izskatījās pelēcīga, četri krēsli, viens atzveltnes krēsls, galds, uz kura gulēja grāmata ar ieliektu lapu, par kuru mums jau bija gadījums runāt, daži pierakstīti papīri, bet visvairāk bija tabakas. Tā bija dažādos veidos: gan saiņos, gan tabakdozē un beidzot it vienkārši uzbērta uz galda kaudzē. Uz abiem logiem bija novietotas no pīpēm izbērto pelnu kaudzītes, kas ne bez centības bija sakārtotas skaistās virknēs. Varēja redzēt, ka tas mājastēvam dažu labu reizi bijis par laika kavēkli.

«Atļaujiet jūs palūgt atlaisties šai atzveltnes krēslā,» teica Maņilovs. «Te jums būs ērtāk.»

«Atļaujiet, es sēdēšu krēslā.»

«Atļaujiet man jums to neatļaut,» sacīja Maņilovs ar smaidu. «Sis atzveltnes krēsls man ir asignēts tikai viesiem: vai patīk, vai nepatīk, bet jāsēd.»

Čičikovs apsēdās.

«Atļaujiet man jums piedāvāt vienu pīpi.»

«Nē, nesmēķēju,» Čičikovs laipni un it kā nožēlodams atbildēja.

«Kāpēc?» Maņilovs ari laipni un nožēlodams teica.

«Neesmu pieradis, baidos; saka, ka no smēķēšanas topot vājš.»

«Atļaujiet man jums piezīmēt, ka tie ir aizspriedumi. Man pat liekas, ka smēķēt pīpi ir daudz veselīgāk nekā šņaukt tabaku. Mūsu pulkā bija poručiks, vispatīkamākais, visizglī­totākais cilvēks, kas neizlaida pīpi no zobiem ne tik vien pie galda, bet pat, atļaujiet izteikties, it visās citās vietās. Un, lūk, viņam tagad jau vairāk par četrdesmit gadiem, bet, paldies dievam, līdz šim vēl tik vesels, ka labāk nevajag.»

Čičikovs piezīmēja, ka tas patiesi var gadīties un ka dabā daudz tādu lietu, ko pat visgudrākais nevar izskaidrot.

«Bet atļaujiet man vispirms ko lūgt…» viņš sacīja balsī, kurā jaucās dīvaina vai gandrīz dīvaina pieskaņa, un tūliņ, nezin kādēļ, atskatījās atpakaļ. Maņilovs arī, nezin kādēļ, atskatījās atpakaļ. «Vai jau sen, kopš pēdējo reizi iesniedzāt revizijas listi?»

«Jau diezgan sen; bet, pareizāk sakot, neatminos.»

«Un vai no tā laika jums daudz zemnieku miruši?»

«Nevar teikt: par to, es domāju, vajag pajautāt pār­valdniekam. Ei sulain, pasauc pārvaldnieku, viņam šodien jābūt te.»

Pārvaldnieks ienāca. Viņš bija gadu četrdesmit vecs, skuva bārdu, valkāja svārkus, un varēja redzēt, ka viņam ļoti mierīga dzīve, tāpēc ka viņa seja bija ti'k tukla, it kā pietūkuši, bet iedzeltenā ādas krāsa un mazās acis liecināja, ka spilveni un pēļi viņam pārāk labi pazīstami. Tūliņ varēja redzēt, ka viņš savu dzīves ceļu bija staigājis līdzīgi visiem muižu pārvaldniekiem: sākumā mājā bijis vienkārši lasīt pratējs zēns, pēc tam apprecējis kaut kādu Agašku ekonomi, cienmātes favoriti, tad pats kļuvis par ekonomu un beidzot arī par pārvaldnieku. Bet, kļuvis par pārvaldnieku, izturējās, zināms, kā visi citi pārvaldnieki: sādžā sagājās un draudzējās tikai ar bagātākiem, bet nabagiem viņu klaušas padarīja vēl smagākas, uzcēlies ap pulksten deviņiem rītā, gaidīja pat­vāri un dzēra tēju.

«Klau, mīļais! cik zemnieku mums miruši no tā laika, kad pēdējo reizi iesniedzām revizijas listi?»

«Kā — cik? No tā laika daudzi miruši,» pārvaldnieks atbil­dēja un pie tam nožagojās, roku kā vairogu mutei priekšā pielicis.

«Jā, atzīstos, es pats arī tā domāju,» Maņilovs piekrita: «taisni ļoti daudz miruši!» Tad viņš atgriezās pret Čičikovu un vēl piebilda: «nudien, ļoti daudz.»

«Bet cik, piemēram, pēc skaita?» Čičikovs jautāja

«Jā, cik pēc skaita?» Maņilovs uztvēra.

«Jā, cik lai saka pēc skaita? Nav taču zināms, cik miruši, viņus neviens neskaitīja.»

«Jā, tā ir,» Maņilovs teica, pret Čičikovu atgriezies: «e? arī domāju, liela mirstība; pavisam nav zināms, cik miruši.»

«Tu, lūdzams, saskaiti viņus,» teica Čičikovs: «un sastādi visiem sīku sarakstu pēc vārda.»

«Jā, visus pēc vārda,» Maņilovs piebilda.

Pārvaldnieks atbildēja: «klausos!» un aizgāja.

«Bet kam jums to vajag zināt?» jautāja Maņilovs, kad pārvaldnieks bija aizgājis.

Likās, viesim bija grūti uz šo jautājumu atbildēt, viņa sejā radās kaut kāda sasprindzināta izteiksme, no kutas viņš pat nosarka, — pūles kaut ko izteikt, kas bija grūti pasakāms vārdiem. Un, patiesi, Maņilovs beidzot dabūja dzirdēt tādas dīvainas un neparastas lietas, kādas neviena cilvēka auss vēl nebija dzirdējusi.

«Jūs jautājāt, kam man to vajag zināt? iemesli, lūk, šādi: gribu pirkt zemniekus …» teica Čičikovs, sāka stomīties un nebeidza teikumu.

«Bet atļaujiet jūs vaicāt,» teica Maņilovs: «kā jūs vēlaties pirkt zemniekus: vai ar zemi, vai bez zemes, tas ir, jūs tos pārvedīsiet uz citurieni?»

«Nē, tā ne, es negribu gluži zemniekus,» teica Čičikovs: «es gribu mirušus …»

«Ko? atvainojiet. .. esmu drusku pakurls, es izdzirdēju ļoti čfīvainu vārdu . . .»

«Es gribu iegūt mirušus, kuri tomēr pēc revizijas listes tiek skaitīti pie dzīvajiem,» teica Čičikovs.