NIKOLAJS GOGOLIS: MIRUŠĀS DVĒSELES

«Nūja, Maņilovka.»

«Maņilovka! kad nobrauksiet vēl vienu versti, tad še tev. tas ir, tad taisni pa labi.»

«Pa labi?» kučieris atkārtoja.

«Pa labi,» teica zemnieks. «Tas tev būs ceļš uz Maņi- lovku; bet Zamaņilovkas nekādas nav. To sauc tā, tas ir, viņu sauc par Maņilovku, bet Zamaņilovkas te nepavisam nav. Tur taisni uz kalna ieraudzīsi divstāvu mūra namu — kunga māju, tas ir, kurā dzīvo pats kungs. Lūk, tā tev būs Maņilovka, bet Zamaņilovkas te nebūt nav un ari nav bijis.»

Brauca meklēt Maņilovku. Divi verstis nobraukuši, ierau­dzīja nogriežamies lauku celiņu, bet nu jau ir divas, ir trīs, ir četras un varbūt vēl vairāk verstis bija pagājušas, bet divstāvu mūra nams vēl nebija redzams. Te Čičikovs atcerējās, ka, ja draugs uzaicina ciemoties pie sevis piec­padsmit verstis attālā muižā, tad tas nozīmē, ka līdz tai droši būs ap trīsdesmit. Maņilovkas sādža nevarēja vis dau­dzus vilināt ar savu atrašanās vietu. Kungu nams kā vien­tulis stāvēja klajā vietā, tas ir, uz pakalna, un bija pieietams visiem vējiem, kādi vien iedomātos pūst; pakalna nogāze, uz kuras tas stāvēja, bija klāta apcirptām velēnām. Se bija pēc angļu modes rīkots parks, kas sastāvēja no diviem trim ceriņu un dzelteno akaciju krūmiem; vietvietām pieci seši pudurīši nelielu bērziņu stiepa uz augšu savas sīklapainās, šķidrās galotnes. Zem diviem bērziem bija redzama lapene ar plakanu, zaļu jumolu, zilām koka kolonām un uzrakstu: «vientuļu pārdomu templis»; lejāk bija dīķis ar sazaļojošu ūdeni, kā to nereti sastopam krievu muižnieku angliskajos dārzos. Šā pakalna pakājē un pa daļai arī pa nogāzi bija krus­tām šķērsām izmētātas pelēkas balku mājiņas, kuras mūsu varonis, nav zināms aiz kāda iemesla, tūliņ sāka skaitīt un saskaitīja vairāk par divi simti; nekur starp tām nebija neviena kociņa vai kāda zaļuma; visur raudzījās tikai baļķi. Ainavu dzīvāku padarīja divas sievas, kas, gleznaini lindrakus sacēlušas un no visām pusēm tos saspraudušas, brida līdz ceļiem pa dīķi, pie kārtīm vilkdamas saplīsušu tini, kurā bija ieķērušies divi vēži un spīdēja iekļuvusi rauda; sievas, kā likās, bija sanākušas strīdā un par kaut ko bārās. Tālumā, nomalē kaut kādā garlaicīgā zilā krā­sā tumsa priežu mežs. Arī laiks bija gadījies tāds pats: ne gaiša, ne arī apmākusies diena, bet tādā kā gaiši pelēkā krāsā, kāda ir veciem mundieriem, ko nēsā garnizona zal- dati, šis parasti ļoti miermīlīgais, tikai svētdienās mazliet iedzēries karaspēks. Lai ainava būtu pilnīgāka, netrūka ari laika pārmaiņas pareģotāja gaiļa, kas dziedāja ļoti skaļi un sita pat ar spārniem, nodriskātiem kā veca maša; viņš bija ļoti dūšīgs, nevērojot to, ka citi gaiļi, aiz ģimenes naida, bija pāršķēluši viņam galvu līdz smadzenēm. Pagalmam tuvojo­ties, Čičikovs ieraudzīja pašu saimnieku, kas, zaļos šalona svārkos ģērbies, stāvēja uz lieveņa un turēja roku pie pie­res virs acīm kā saules sargu, lai jo labāk aplūkotu piebrau­cēja ekipāžu. Jo tuvāk puskariete nāca lievenim, jo priecī­gākas kļuva viņam acis, jo smaids plauka vairāk un vairāk.

«Pāvel Ivanovič!» viņš beidzot iesaucās, kad Čičikovs iz­kāpa no puskarietes. «Taču esat mūs reiz atcerējies!»

Abi draugi ļoti cieši saskūpstījās, un Maņilovs veda savu viesi istabā. Kaut gan laiks, kamēr viņi ies pa lievenēm, priekšnamu un ēdamo istabu, mazliet par īsu, bet pamēģinā­sim, vai kaut kā to nevarētu izmantot un teikt kādu vārdu par mājas tēvu. Bet te autoram jāatzīstas, ka tāda apņem­šanās ļoti grūta. Daudz vieglāk ir zīmēt lielu apmēru rak­sturus: te var ar brīvu roku vilkt otu pa audeklu: melnas, liesmojošas acis, nekarājušās uzacis, pieri šķeļ grumba, pār pleciem melns vai uguns sarkans apmetnis, un portrets gatavs, bet, lūk, visi šie kungi, kuru ir daudz pasaulē, pēc izskata viens otram ļoti līdzīgi, bet tomēr, ia vērīgāk ieskā* tīsies, redzēsi daudz tikico uztveramu īpašību. — šādu kungu portreti ļoti grūti zīmējami. Te nāksies stipri sa­sprindzināt uzmanību, lai tavā priekšā iznirtu visi smalkie, gandrīz nesaskatāmie vaibsti, un vispār nāksies stipri pie­pūlēt jau pētīšanā ievingrināto skatienu.

Tikai vienīgi dievs varbūt varētu pasacīt, kāds raksturs bija Maņilovam. Ir ļaužu šķ : ra, par kuriem mēdz teikt: ne šis, ne tas, ne pilsētā Bogdans, ne uz laukiem Selifans, ar sakāmvārdu runājot. Varbūt arī Maņilovu vajag pieskaitīt tiem. No izskata viņš bija stalts cilvēks: viņa vaigam ne­trūka glītuma, bet šim glītumam, likās, piemita par daudz cukura; viņa izturēšanās un runā bija kaut kas pieglaimīgs, kas meklēja labvēlību un pazīšanos. Viņš smaidīja vilinoši, bija gaišmatis, zilām acīm. Pirmā minūtē ar viņu sarunājo­ties, nevari neizsauklies: cik patīkams un labs cilvēks! Pēc tam sekojošā minūtē nekā neteiksi, bet trešajā sacīsi: velns viņu zina, kas tas ir! un aiziesi tālāk, bet, ja neaiziesi, tad sajutīsi nāvīgu garlaicību. No viņa nesagaidīsi neviena dzīva vai pat skarba vārda, ko var dzirdēt gandrīz no katra, ja aizskarsi priekšmetu, kas viņam tuvs. Ikvienam sava kais­lība: viens mīl medību suņus; otram liekas, ka viņš liels mūzikas cienītājs un apbrīnojami izprot visas tās dziļākās vietas; trešais meistars labi paēst; ceturtais grib spēlēt kaut tikai par veršoku augstāku lomu, nekā viņam nolemts; piek­tais, ar aprobežotākām vēlēšanām, guļ un sapņo, kā varētu ar fliģeladjutantu kopā pastaigāties un tā sevi izrādīt sa­viem draugiem, pazīstamiem un pat svešiem; sestais apvel­tīts ar tādu roku, kas jūt pārdabisku vēlēšanos atliekt stūri kādam kārava dūzim vai diviniekam, bet septītajam roka tā vien tiecas kaut ko nokārtot, pūlas tikt jo tuvāk stacijas uzraugam vai ormaņiem, ar vārdu, katram ir kaut kas savs, bet Maņilovam nebija nekā. Mājās viņš ļoti maz runāja un pa lielākai daļai tikai fantazēja un domāja, bet, par ko viņš domāja, arī laikam tikai vienīgi dievam bija zināms. Nevar sacīt, ka viņš nodarbotos ar saimniecību, viņš pat nekad nebrauca uz lauku, saimniecība gāja it kā pati no sevis. Kad muižas pārvaldnieks sacīja: «labi būtu, kungs, to un to da­rīt»; «jā, nebūtu slikti,» viņš parasti atbildēja, pīpi smēķē­dams, pie kā bija pieradinājies, kad dienēja armijā, kur viņu uzskatīja par pieticīgāko, delikātāko un izglītotāko oficieri, «jā, nebūtu gan slikti,» viņš atkārtoja. Kad pie viņa atnāca zemnieks un, ar roku pakausi pakasījis, prasīja: «Kungs, atļauj izpalikt no darba, jāiet nodokļi sapelnīt,» «ej,» viņš atbildēja, pīpi smēķēdams, un viņam pat prātā nenāca, ka zemnieks gāja dzert. Dažreiz no lieveņa uz pagalmu un dīķi lūkodamies, viņš runāja, cik labi būtu, ja pēkšņi no mājas ierīkotu apakšzemes eju vai pār dīķi uztaisītu akmens tiltu, uz kura gar abām pusēm būtu veikali, un lai tajos sēdētu tirgotāji un pārdotu dažādas sīkas, zemniekiem vajadzīgas preces. Pie tam viņa acis kļuva ārkārtīgi saldas un sejā ra­dās liela apmierinājuma izteiksme. Taču visi šie projekti izbeidzās ar runām. Viņa kabinetā vienmēr gulēja kāda grā­mata, kuru viņš pastāvīgi jau divus gadus lasīja, bet tikai līdz 14. lappusei bija aizlasījis. Viņa mājā pastāvīgi kaut kā trūka: viesistabā stāvēja skaistas mēbeles, pārvilktas ar greznu zīda drānu, kura droši vien maksāja dārgi; bet diviem atzveltnes krēsliem tās bija pietrūcis, tāpēc tie bija apvilkti vienkārši ar maisu; jau vairāk gadu mājas tēvs atgādināja saviem viesiem: nesēdieties uz šiem krēsliem, tie vēl nav gatavi. Dažās istabās nebija nekādu mēbeļu, kaut gan pirmās dienās pēc kāzām tika teikts: «sirsniņ, rīt jāparūpējas, lai arī šajā istabā kaut uz laiku ieliek mēbe­les.» Vakaros uz galda tika likts lepns tumšas bronzas luk­turis, rotāts trim antikām gracijām un greznu perlamutra vairogu, un blakus tam nostādīja klibu, uz vienu pusi sašķiebušos, vispār taukiem notecējušu kaut kādu īstu vara invalidu, neviens to neievēroja, ne pats kungs, ne kundze, ne arī kalpi. Viņa si^va… nu, viņi bija viens ar otru Joti mierā. Nevērojot to, ka pēc kāzām jau bija pagājuši astoņi gadi, viņi viens otram vēl pienesa vai ābola gabaliņu, vai konfekti, vai riekstu un sacīja aizkustinoši maigā balsī, kas pauda vislielāko mīlu: «atplēt, sirsniņ, savu mutīti, es tur ielikšu šo kumosiņu.» Pats par sevi saprotams, ka mutīte šādā gadījumā tika atvērta Joti graciozi. Uz dzimšanas dienu tika sagatavotas dāvanas: kāds pērļu maciņš zobu birstei. Un ļoti bieži, uz dīvana sēdot, piepeši, nemaz nezinot, aiz kāda iemesla, viens atstāj pīpi, otra darbu, ja tāds gadās tobrīd rokā, un uzspiež viens otram tik tvīkstošu un garu skūpstu, ka pa to laiku it viegli var izsmēķēt nelielu cigāru. Vārdu sakot, viņi bija laimīgi. Zināms, varētu piezīmēt, ka mājā daudz citu darbu bez gariem skūpstiem un dāvanām, un vispār par daudz ko varētu jautāt. Kāpēc, piemēram, vir­tuvē muļķīgi bez kādas jēgas tiek gatavoti ēdieni? kāpēc pieliekamais kambaris diezgan patukšs? kāpēc ekonome zog? kāpēc sulaiņi dzērāji un netīri? kāpēc visa saime bez žēlastības guļ un pārējo laiku vazājas apkārt? Tomēr tās visas ir tik zemas lietas, bet Maņilova labi audzināta. Bet labu audzināšanu, kā zināms, iegūst pansionos. Bet pansionos, kā zināms, par cilvēces tikumības pamatu uzskata trīs gal­venos priekšmetus: franču valodu, kas nepieciešama ģimenes dzīves laimei; klavieres, ar ko laulātam draugam sagādāt patīkamus brīžus, un, beidzot, pašu saimniecības daļu: nau­das maku un citu dāvanu adīšana. Tiesa, audzināšanas metode, īpaši mūsu laikos, tiek visādi papildināta un dažā­dota; tas viss lielāko tiesu atkarīgs no pansionu priekšnieču saprātības un gara dāvanām. Citos pansionos ir tā, ka pa- priekšu klavieres, tad franču valoda un, beidzot, saimniecī­bas būšanas. Bet dažreiz arī mēdz būt tā, ka papriekšu saim­niecības būšanas, tas ir, dāvanu adīšana, tad franču valoda un beidzot klavieres. Metodes jau ir dažādas. Nebūs lieki pie­zīmēt, ka Maņilova … bet jāatzīstas, es ļoti baidos runāt par dāmām, un pie tam man laiks atgriezties pie mūsu varoņiem, kuri jau dažas minūtes stāvēja pie viesistabas durvīm, viens otru lūgdami ieiet pa priekšu iekšā.