NIKOLAJS GOGOLIS: MIRUŠĀS DVĒSELES

«Esiet tik laipns, neļaujiet traucēties manis dēļ, es iešu aiz jums,» Čičikovs sacīja.

«Nē, Pāvel Ivanovič, nē, jūs esat viesis,» Maņilovs teica, ar roku uz durvīm rādīdams.

«Nepūlieties, lūdzami nepūlieties. Lūdzu, ejiet,» sacīja Čičikovs.

«Nē, atvainojiet, tādam patīkamam un izglītotam viesim neļaušu iet pēdējam.»

«Kāpēc izglītotam? . . . Lūdzami, ejiet.»

«Esiet tik labs un ejiet jel pats.»

«Kādēļ tad?»

«Nu, lūk, tādēļ!» Maņilovs, laipni smaidīdams, atteica.

Beidzot abi draugi, viens otru drusku piespiezdami, sāniski iegāja reizē pa durvīm.

«Atļaujiet jūs iepazīstināt ar manu sievu,» Maņilovs teica. «Sirsniņ! Pāvels Ivanovičs!»

Čičikovs ieraudzīja dāmu, kuru, ar Maņilovu durvju priekšā klanīdamies, nepavisam nebija ievērojis. Viņa bija puslīdz skaista, piemērīgi ģērbusies. Bālas krāsas zīda mājas kleita viņai labi piestāvēja; viņas mazā, tievā rociņa kaut ko ātrumā nosvieda uz galda un satvēra batista mutautiņu ar izšūtiem stūriem. Viņa piecēlās no dīvana, uz kura bija sēdējusi. Čičikovs ne bez patikšanas noliecās pie viņas rokas. Maņilova, drusku svepstēdama, teica, ka viņš Joti iepriecinā­jis viņus ar savu atbraukšanu un ka viņas vīrs katru dienu esot par viņu atminējies.

«Jā,» Maņilovs piebilda: «viņa jau man vienmēr jautāja: «kāpēc tavs draugs neatbrauc?» — «Pagaidi, sirsniņ, at­brauks.» Un beidzot jūs arī pagodinājāt mūs ar savu apcie­mojumu. Lielu prieku mums sagādājis, maija dienu .. . sirds svētkus.»

Dzirdēdams, ka jau par sirds svētkiem tiek runāts, Čičikovs pat drusku apjuka un pieticīgi atbildēja, ka viņa vārds neesot ievērojams, ka viņam neesot augsta ranga.

«Jums viss ir,» Maņilovs viņu, tāpat laipni smaidīdams, pārtrauca: «viss ir, pat vēl vairāk.»

«Kā jums patīk mūsu pilsēta?» jautāja Maņilova. «Vai jūs tur patīkami pavadījāt laiku?»

«Ļoti laba pilsēta, skaista pilsēta,» Čičikovs atbildēja. «Joti patīkami arī pavadīju laiku: sabiedrība ļoti jauka.»

«Bet ko jūs spriežat par mūsu gubernatoru?» jautāja Maņilova.

«Vai nav tiesa, ka ļoti cienījams un visai mīļš cilvēks?» Maņilovs piemetināja.

«Gluži pareizi,» atbildēja Čičikovs: «ļoti cienījams cilvēks. Un cik krietni viņš izpilda savu amatu, cik labi saprot to! Kaut mums būtu daudz tādu vīru.»

«Un kā viņš māk ar katru apieties, cik delikāts visā savā rīcībā,» Maņilovs smaidīdams piebilda un labpatikā gandrīz pavisam aizmiedza acis kā runcis, kad tam aiz ausīm drusku pakutina ar pirkstu.

«Ļoti saticīgs un patīkams cilvēks,» Čičikovs turpināja: «un kāds mākslinieks! es to nekad nebūtu varējis iedomāties. Cik labi prot izšūt dažādus rokdarbus. Viņš man parādīja paša izšūtu naudas maku: reta dāma var tik mākslīgi izšūt.»

«Bet vicegubernators, vai nav tiesa, kāds mīļš cilvēks?» Maņilovs teica, acis atkal drusku piemiegdams.

«Ļoti ļoti teicams vīrs,» atbildēja Čičikovs.

«Bet atļaujiet, bet kā jums patika policijmeistars? Vai nav tiesa, ka ļoti patīkams cilvēks?»

«Ārkārtīgi patīkams un cik gudrs, cik izglītots cilvēks! Mēs pie viņa ar prokuroru un palatas priekšsēdētāju līdz pašai gaismai spēlējām vistu. Ļoti ļoti cienījams vīrs!»

«Nu, bet kādās domās jūs par policijmeistara sievu?» Maņilova piebilda. «Vai nav tiesa, ka ļoti mīļa sieviete?»

«O, tā ir viena no viskrietnākajām dāmām, kādas tik es pazīstu,» atbildēja Čičikovs.

Pēc tam neizlaida palatas priekšsēdētāju, pastmeistaru un tā pārcilāja gandrīz visus pilsētas ierēdņus, kas visi izrādījās par viscienījamākiem ļaudīm.

«Vai jūs vienmēr dzīvojat uz laukiem?» Čičikovs beidzot jautāja no "Savas puses.

«Pa lielākai daļai uz laukiem,» atbildēja Maņilovs. «Dažu reizi gan aizbraucam uz pilsētu, lai satiktos ar izglītotiem ļaudīm. Var jau kļūt par mežoni, tādā kaktā dzīvojot.»

«Tiesa, tiesa,» Čičikovs apstiprināja.

«Zināms,» turpināja Maņilovs: «cita lieta, ja būtu labi kaimiņi, ja, piemēram, būtu tāds cilvēks, ar ko savā ziņā varētu parunāt par laipnību, par labu apiešanos, iztirzāt kaut kādu tādu zinību, kas garu ierosinātu, kas dvēselei, tā sakot, dotu lidojumu, kas …» Te viņš gribēja vēl kaut ko teikt, bet, redzēdams, ka aizrunājies visai tālu, paurbināja tikai ar roku gaisu un turpināja: «tad, protams, lauku dzīve un vien- tuliba savā ziņā būtu ļoti patīkama. Bet, tiešām nav ne­viena … Tikai dažu reizi vari palasīties Tēvijas dēlu.»

Čičikovs tam pilnīgi piekrita un piebilda, ka nekas nevar būt patīkamāks kā dzīvot vientulībā, baudīt dabas jauku­mus un dažreiz palasīt kaut kādu grāmatu …

«Bet vai zināt,» Maņilovs piebilda: «tomēr, ja nav drauga, ar ko varētu dalīties …»

«O, pareizi, gluži pareizi!» Čičikovs pārtrauca, «ko tad līdz visas pasaules mantas! Ja tev nav naudas, apgādājies labus draugus, saka kāds prātnieks.»

«Un vai zināt, Pāvel Ivanovič,» Maņilovs, pārlaizdams sejai ne tikai saldu, bet pat salkanu izteiksmi, līdzīgu tai mikstūrai, kuru veikls aristokratu ārsts, iedomādamies iepriecināt pacientu, bija nežēlīgi sasaldinājis, sacīja: «tad tas ir savā ziņā garīgs baudījums … Lūk, kā, piemēram, tagad, kad man gadījusies tik reta, var sacīt, priekšzīmīga laime runāt ar jums un tīksmināties par jūsu patīkamo sarunu …»

«Apžēlojieties, kas par patīkamu sarunu?… Niecīgs cilvēks un vairāk nekas,» atbildēja Čičikovs.

«O! Pāvel Ivanovič, atļaujiet man būt vaļsirdīgam: es ar prieku atdotu pusi no savas mantas, ja varētu iegūt kaut daļu no tām īpašībām, kādas ir jums! .. .»

«Gluži otrādi, es no savas puses ieskatītu par vislielāko …»

Nav zināms, cik tālu abi draugi būtu atklājuši viens otram savas jūtas, ja nebūtu ienācis sulainis un paziņojis, ka ēdiens gatavs.

«Pazemīgi lūdzu,» teica Maņilovs.

«Atvainojiet, ka pie mums nav tik labas pusdienas kā lep­nos namos un galvas pilsētās: pie mums vienkārši, pēc krievu paražas, kāposti, ko ar priecīgu sirdi piedāvājam. Pazemīgi lūdzu.»

Te viņi vēl kādu laiciņu pastrīdējās par to, kam pa priekšu ieiet, un beidzot Čičikovs sāniski iegāja ēdamistabā.

Ēdamistabā jau stāvēja divi zēni, Maņilova dēli, kas bija tajos gados, kad bērnus jau sēdina pie galda, bet pagaidām augstos krēslos. Pie viņiem stāvēja skolotājs, kurš laipni un ar smaidu paklanījās. Nama māte piesēdās pie viras bļodas; viesi nosēdināja starp saimnieci un saimnieku, sulainis ap­sēja bērniem servjetes ap kaklu.

«Cik mīļi bērni,» Čičikovs teica, paskatījies uz tiem: «un cik veci jau?»

«Vecākajam astoņi gadi, bet jaunākais vakar kļuva tikai seši gadi vecs,» sacīja Maņilova.

«Temistoklus!» Maņilovs teica, pagriezies pret vecāko dēlu, kurš pūlējās atbrīvot savu smakru, ko sulainis bija apsējis ar servjeti. Čičikovs sarāva drusku uzacis, izdzir­dējis tādu pa daļai grieķu vārdu, kam, nav zināms, kādēļ, Maņilovs bija pielicis galotni «us», bet tūliņ pacentās atgūt sejā parasto izteiksmi.

«Temistoklus, saki man, kāda ir ievērojamākā Francijas pilsēta?»

Te skolotājs pievērsa visu savu uzmanību Temistoklusam un, likās, gribēja viņam acīs ielēkt, bet beidzot pilnīgi ap­mierinājās un pamāja ar galvu, kad Temistokluss sacīja: «Parize».

«Bet kāda mums ir ievērojamākā pilsēta?» Maņilovs atkal jautāja.

Skolotājs atkal kļuva uzmanīgs.