NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Ģenerālgubernatora nama lielajā zālē sapulcējās visa pil­sētas ierēdņu kārta, sākot no gubernatora līdz titularpadom- niekam: kanceleju un lietu pārziņi, padomnieki, asesori, Kis- lojedovs, Krasnonosovs, Samosvitovs, kukuļu neņēmēji un ņēmēji, liekuļi, pusliekuļi un pavisam neliekuļi. Visi, ne bez satraukuma un nemiera, gaidīja ģenerālgubernatoru iznākam. Kņazs parādījās ne drūms, ne gaišs: viņa skatiens bija ciets, tāpat kā solis. Visa ierēdņu sapulce paklanījās, daudzi līdz jostas vietai. Atbildējis ar vieglu palocīšanos, kņazs iesāka:

«Aizbraucot uz Pēterburgu, es domāju, ka būs pieklājīgi satikties ar jums visiem un pat paskaidrot jums, pa daļai., iemeslu. Mums uzradusies ļoti nelāga lieta. Es domāju, ka daudzi no klātesošajiem zina, par kādu lietu es runāju. Sai lietai nāca līdzi vēl citu, ne mazāk negodīgu lietu atklājumi, kuros iejaukti, galu galā pat tādi cilvēki, kurus līdz šim es turēju par godīgiem. Man ir zināms arī slepenais nolūks visu tādā mērā sajaukt, lai rastos pilnīga neiepējamība formālā kārtībā visu atrisināt. Es zinu pat, kas ir galvenais un kādā slepenībā ……….. kaut arī viņš veikli slēpj savu līdzdalību.

Bet lieta tā, ka esmu nodomājis ķerties ne pie izmeklēšanas pēc papīriem, bet pie ātras karatiesas kā kara laikā, un ceru; ka valdnieks šīs tiesības man dos, kad viņam visu lietu iz­klāstīšu. Tādā gadījumā, kad nav iespējams vest lietu civilā kārtībā, kad deg skapji ar papīriem un pēdīgi ar nebeidza­mām melīgām, svešām liecībām un nepatiesiem ziņojumiem cenšas aptumšot jau bez visa tā diezgan tumšo lietu, — es par vienīgo līdzekli uzskatu kara tiesu un vēlos dzirdēt jūsu domas.»

Kņazs apklusa, it kā gaidīdams atbildi. Visi stāvēja, acis nolaiduši. Daudzi bija bāli.

«Tāpat man zināma vēl viena lieta, kaut gan tās darītāji ir pilnā pārliecībā, ka tā nevar būt nevienam zināma. Šīs lietas vešana gan vairs nenotiks pēc papīriem, tāpēc ka sū­dzētājs un lūdzējs te būšu pats un likšu priekšā acīm redza­mus pierādījumus.»

Ierēdņu pūlī kāds iedrebējās; daži no bailīgākajiem arī apjuka.

«Pats par sevi saprotams, ka galvenajiem vadoņiem nāk­sies zaudēt činas un mantību, pārējie tiks atlaisti no vietām. Pats par sevi saprotams, ka to starpā būs jācieš arī daudziem nevainīgiem. Bet ko darīt? Lieta ir pārāk bezgodīga un kliedz pēc taisnības. Kaut gan es zinu, ka viss tas nebūs pat mācība citiem, tāpēc ka padzīto vietās nāks citi, un tie paši, kuri līdz šim bija godīgi, kļūs negodīgi, un tie paši, kurus apbalvos ar uzticību, piekrāps un nodos, — neraugoties uz visu to, man jārīkojas ar bardzību, tāpēc ka lieta kliedz pēc taisnības. Es zinu, ka man pārmetīs cietsirdīgu bardzību, bet es arī zinu, ka tie būs vēl Apvain man tie jā­pārvērš par vienu vienīgu taisnas tiesas ieroci, kam jākrīt uz galvas …»

Visu sejas instinktivi iedrebējās. Kņazs bija mierīgs. Viņa seja neizteica ne dusmas, ne dvēseles satraukuma.

«Tagad tas pats, kura rokās ir daudzu liktenis, un kuru nekādas lūgšanas nespēj mīkstināt, tas pats tagad jūs visus lūdz. Viss tiks aizmirsts, nogludināts, piedots; es aizrunāšu par jums visiem, ja izpildīsiet manu lūgumu. Lūk, mans lūgums. Es zinu, ka ne ar kādiem līdzekļiem, ne ar kādu iebiedēšanu, ne ar kādiem sodiem nevar iznīdēt netaisnību: par daudz dziļi tā jau iesakņojusies. Bezgodīgā kukuļošanas paraža jau kļuvusi par nepieciešamību un vajadzību pat tā­diem cilvēkiem, kuri nebūt nav tādēļ piedzimuši, lai būtu bezgodīgi. Es zinu, ka daudziem jau gandrīz nav iespējams iet pret vispārējo straumi. Bet tagad, izšķirīgā un svētā brī­dī, kad jāglābj sava tēva zeme, kad ikviens pilsonis nes visu un ziedo visu, — man jānāk ar aicinājumu kaut pie tiem, kuriem krūtīs vēl pukst krievu sirds un kuriem vēl kaut cik saprotams vārds dižciltība. Ko še runāt par to, kurš no mums visvairāk vainīgs! Varbūt es esmu vainīgāks par visiem; var­būt es sākumā pārāk skarbi jūs saņēmu; varbūt ar nevaja­dzīgu aizdomību es atstūmu visus tos no jums, kuri patiesi gribēja būt man palīdzīgi, kaut gan arī es, no savas puses, varēju tāpat darīt ……….. Ja jau patiesi viņi mīlēja taisnību un savas zemes labumu, tiem nevajadzēja no manas augst­prātīgās izturēšanās apvainoties, tiem vajadzēja apspiest sevī paša godkāri un ziedot savu personību. Nevar būt, ka es ne­pamanītu viņu pašaizliedzību un augsto mīlu uz labu un galu galā nepieņemtu no viņiem derīgus un prātīgus padomus. Tomēr apakšniekam drīzāk pienākas piemēroties priekšnie­ka dabai, nekā priekšniekam — apakšnieka dabai. Vismaz tas ir likumīgāk un vieglāk, tāpēc ka apakšniekiem ir viens priekšnieks, bet priekšniekam simt apakšnieku. Bet atstāsim tagad malā, kurš par kuru vairāk vainīgs. Lieta ir tā, ka mums pienācis laiks glābt mūsu zemi; ka mūsu zeme iet bojā ne no divdesmit svešu tautu [10] iebrukuma, bet no mums pa­šiem; ka jau bez likumīgās pārvaldes ir radusies cita pār­valde, daudz spēcīgāka par katru likumīgo. Ir nodibinājušies savi noteikumi, viss nocenots, un cenas pat vispārībai zinā­mas darītas. Un neviens pārvaldnieks, kaut arī viņš būtu gudrāks par visiem likumdevējiem un valdītājiem, nav spē­jīgs izlabot ļaunumu, lai kā arī viņš ierobežotu slikto ierēdņu darbību, pielikdams tiem par uzraugiem citus ierēdņus. Viss būs veltīgi, kolīdz ik viens no mums nesajutīs, ka viņam tā­pat kā tautu sacelšanās laikā jāapbruņojas pret tāpat jāsaceļas pret netaisnību. Kā krievu cilvēks, saistīts ar jums tautas kopībā, vienas un tās pašas asins, es tagad griežos pie jums. Es griežos pie tiem no jums, kam ir jel kaut kāds jē­dziens par to, kas ir domu dižciltība. Es aicinu jūs atcerēties pienākumu, kas ikkurā vietā cilvēkam jāpilda. Es uzaicinu jūs tuvāk iepazīties ar saviem amata pienākumiem zemes labā, tāpēc ka tie mums visiem vēl diezgan tumši priekš­stati un mēs tikko »

1. Tekstā ielikti vēlākie ieraksti, kas izdarīti vai nu virs rindām vai arī pa daļai lappuses kreisajā stūrī. Šī vieta ir ne vienu vien reizi pārtaisīta. Iesākumā agrākais teksts bija izlabots tā: «Vai šādi rak­sturi dzimst vai izveidojas vēlāk, — kā uz to lai atbild? Lūk, tā vietā labāk stāsts par viņa audzināšanu un bērnību, un lai lasītājs secina. Skolā, kurā viņš iekļuva, par direktoru bija neparasts cilvēks: Alek­sandram Petrovičam bija spējas izprast cilvēka dabu. Nebija nerātņa, kas, izdarījis nerātnību, pats neatnakiu pie viņa un par visu neno­lūgtos. Tas vēl maz. Nerātnis aiziet no viņa nevis ar nokārtu degunu, bet to pacēlis, ar mundru vēlēšanos izlabot nodarīto. Pašā Aleksandra Petroviča pārmetumā bija kaut [kas] uzmudinošs; godkārību viņš sau­ca par spēku, kas virza uz priekšu cilvēka spējas, un tāpēc to sevišķi centās ierosināt Par uzvešanos pie Aleksandra Petroviča nebija ne runas. Viņš parasti runāja: «Es prasu prātu un nevis ko citu. Kas domā par to, kā kļūt gudram, tam nav laika nodoties nerātnībām: ne­rātnībām jāizzūd pašām no sevis.» Viņam pārmeta to, ka \%iš pārāk daudz devis brīvību gudriniekiem, atļaujot zoboties un pat apvainot mazapdāvinātos. Uz to viņš atbildēja: «Ko lai dara? Es neesmu vien­aldzīgs pret gudriniekiem un gribu, lai visi to redzētu.» Viņš uzska­tīja arī par nepieciešamu vispirms …»

2. Pēc tā sasvītrots: «pieejams nedaudz izvēlētajiem. Bet piepeši neparasti…» «Gogoļa kopotos rakstos», kas iznāca 1867. gadā F. V. Cižova redakcijā, šī vieta skan tā: «Kā šis brīnišķīgais skolotājs jau zēna gados pārsteidza Andreju Ivanoviču! Godkārīgā zēna kvēlā sirds ilgi pukstēja pie vienas domas, ka viņš nokļūst augstākajā kur­sā, un sešpadsmit gadu vecumā Tentetņikovs, aizsteidzies garām sa­viem vienaudžiem, tika pagodināts ar pārcelšanu šajā augstākajā kursā kā viens no vislabākajiem, un pats tam neticeja.» Ielikdams «Mirušo dvēseļu» tekstā šo variantu, Čižovs piezīmē: «No punkta līdz vārdam neticēja ierakstīts kādā Gogo«a piezīmju arām Uiņ.i pec tam, kad viņš šo vietu bija uzmetis rokrakstā, atsevišķi, te lejā, te augšā visnevērīgākā kārtā.» Diemžēl, Čižovs nav norādījis, uz kādu periodu attiecināma šī «piezīmju gramatiņa». Sī grāmatiņa nav atrasta.