NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

čičikovs neinteresējās par nespējnieku patversmi, viņš gribēja no­virzīt runu uz to, kā katrs mēsls dod ienākumu. Bet Skudronžoglo jau bija sadusmojies, žults viņā vārījās, un vārdi plūda.

Cičikovam nebija arī vajadzības pēc skolas, bet Platonovs uztvēra šo priekšmetu: «Nu, uz to nav jāraugās, ka tagad nevajag rakstvežus: vēlāk būs vajadzība. Jāstrādā pēcnācējiem.»

«Nu, brāl, esi kaut tu saprātīgs! Nu, kam mums tie pēcnācēji! Visi domā, ka viņi ir kaut kādi Pēteri Lielie. Tu paraugies sev zem kā­jām, bet neraugies uz pecnacējiem; pūlies ap to, lai zemnieku padarītu turīgu un bagātu, lai viņam būtu laiks mācīties pec savas patikas, bet nevis tā ar rungu rokā teikt: «Mācies!» Velns zina, no kura gala iesāk!… Nu, paklausieties: nu, es jūsu spriedumam… Te Skudron­žoglo pievirzījās tuvāk Cičikovam un, iai piespiestu viņu labāk iedzi­ļināties lietā, paņēma viņu abordažā, citiem vārdiem — iebāza pirkstu viņa frakas pogcaurumā. «Nu, kas var būt skaidrāks? Tev zemnieki pieder tādēļ, lai tu par viņiem gādātu viņu zemnieku sadzīvē. Bet kas ir tā sadzīve? kas ir zemnieku nodarbība?_ — Zemkopība? Tad centies, lai viņš būtu labs zemkopis. Skaidrs? Ne, ir atradušies gudri­nieki, kas runā: «No tā stāvokļa viņu vajag atbrīvot. Viņš dzīvo pā­rāk rupju, vienkāršu dzīvi: viņu vajag iepazīstināt ar greznības priekšmetiem.» Ka paši no šīs greznības ir kļuvuši lupatas, bet ne cilvēki, un velns zina, kādas slimības ieguvuši, un nav vairs neviena astoņpads-mitgadīga žeņķa, kas visu nebūtu izmēģinājis: zobu viņam nav, pauris pliks, — un tagad grib arī tos sagandēt. Bet paldies die­vam, ka mums palikusi kaut viena veselīga kārta, kas vēl nav iepa­zinusies ar šīm iegribām. Par to mums vienkārši jāpateicas dievam Jā, zemkopji man viscienījamākie. Lai dievs dotu, ka visi būtu zem­kopji!»

«Tad iūs domājat, ka ar zemkopību visizdevīgāk nodarboties?» jau­tāja Čičikovs.

«Likumīgāk, bet. nevis izdevīgāk. Kop zemi sava vaiga sviedros — tas visiem mums teikts; tas nav vis mums veltīgi teikts. Ar gadsimtu pieredzi pierādīts, ka, nodarbojoties ar zemkopību, cilvēkam vistīrākā tikumība. Kur zemkopība atrodas sabiedriskās dzīves pamatos, tur pārpilnība un pieticība; nabadzības nav, greznības nav, bet ir pieti­cība. Kop zemi — teikts cilvēkam, strādā… Ko te blēžoties! Es saku zemniekam: «Lai kam tu strādā, vai man, vai sev, vai kaimiņam, tikai strādā. Darbā es tavs pirmais palīgs. Ja tev nav lopu, še tev zirgs, še tev govs, še tev rati. Ar visu, ko vajag, esmu gatavs tevi apgādāt, bet strādā. Man tā ir nāve, ja tava saimniecība nav kārtībā un es redzu tev nekārtību un nabadzību. Necietīšu dīkdienību: es stāvu pār tevi augstāk, lai tu strādātu.» Hm! domā palielināt ienākumus ar rūpnī­cām un fabrikām! Bet tu padomā vispirms par to, lai katrs zemnieks tev būtu bagāts, tad tu ari pats būsi bagāts bez fabrikām un rūpnī­cām un bez muļķīgajiem [pasākumiem].»

«Muļķis!» nodomāja čičikovs. «Es šitādu krustmāmiņu lolotu kā aukle bērnu!»

«Nu, ko, tā sausā neder sarunāties,» teica Chlobujevs. «Ei Kiruška! atnes vēl otru šampanieša pudeli.»

«Nē, nē, es vairāk nedzeršu,» teica Platonovs. «Es ari nē,» teica Čičikovs, un abi stingri atteicās.

«Nu, tad vismaz dodiet vārdu ierasties pie manis pilsētā: 8. jūnijā es izrīkošu mazas pusdienas mūsu pilsētas lielmaņiem.»

«Apžēlojieties!» iesaucās Platonovs. «Tādā stāvoklī, pilnīgi izputi­nāts, un vēl pusdienas.»

«Ko lai dara? nevar: tas pienākums,» teica Chlobujevs. «Viņi mani arī pacienāja.»

«… lieta patiesībā ir niecīga. Viņam nav pietiekami zemes, — nu, viņš ari sagrāba otra noru, t. i., viņš domāja, ka tā saimniekam nav vajadzīga, un par to saimnieks bet mums, kā par spīti, jau no

seniem laikiem tur zemnieki sanāk svinēt Lieldienas. Aiz tā iemesla es esmu gatavs labak ziedot citas labakas zemes nekā atdot to. Ieraža man svēta.»

«Tātad jūs esat ar mieru viņam atdot citu zemi?»

«Tas ir, ja viņš tā ar mani nebūtu apgājies; bet, kā es vēroju, viņš grib nodarboties ar tiesām. Nu, redzēsim arī, kas vinnēs. Kaut arī plānā nav tik skaidri, bet veči liecinieki vēl dzīvi un atceras.»

«Hm!» nodomāja Čičikovs: «abi, kā redzu, ar dūšu.»

Un balsī teica: «Bet man liekas, ka to lietu var izlīgt miera ceļā. Viss atkarājas no starpnieka. Rakstisk*

…………………………………. «kā arī jums pašiem būs Joti izdevīgi, piemē­ram, norakstīt uz mana vārda visas mirušās dvēseles, kuras pēc bei­dzamās revizijas listēm skaitās jūsu muižās, tā, lai es par tām maksā­tu nodokļus. Bet, lai negadītos nepatikšanas, tad šo pārskaitīšanu jūs izdarīsiet ar līgumu, it kā šīs dvēseles būtu dzīvas.»

«Te nu bija!» nodomāja Ļeņicins: «tas ir kaut kas pārlieku dī­vains.» Un pat mazliet atvirzīja krēslu atpakaļ, tāpēc ka bija pilnīgi pārsteigts.

«Es nemaz nešaubos, ka jūs šai lietai pilnīgi piekritīsiet,» teica Či­čikovs: «tāpēc ka šī lieta ir pilnīgi tādā garā, kā mēs nupat runājam: tā tiks nodarīta starp solidiem ļaudīm slepenībā un nepatikšanu ne­būs nevienam.»

(Ko te darīt?) Ļeņicins nokļuva grūtā stāvoklī. Viņš nekādi nevarēja paredzēt, ka_ domas, kuras viņš nesen bija izteicis, būtu tik ātri rea­lizētas dzīve. Priekšlikums bija ārkārtīgi negaidīts. Protams, nekā ļauna no šīs rīcības nevienam nevarēja celties: muižnieki tā kā tā būtu šīs dvēseles ieķīlājuši kopā ar dzīvajām; tātad valstkasei nevar celties nekāds zaudējums; starpība tā, ka tad viņas būtu vienās ro­kās, bet tagad dažādās. Bet tomēr viņš izjuta apgrūtinājumu. Viņš bija likuma kalps un darīšanu cilvēks, darīšanu cilvēks labā nozīmē. Netaisnīgi viņš neizšķirtu lietu ne par kādu naudu. Bet te viņš ap­stājās, nezinādams, kā nosaukt šo pasākumu — vai tas ir taisns vai netaisns. Ja kāds cits būtu pie viņa griezies ar šādu priekšlikumu, viņš varētu teikt: «Tās ir muļķības, blēņas! Es negribu rotaļāties ar lellēm vai muļķoties.» Bet viesis viņam jau tā bija iepaticies, viņi dau- dzā ziņā tā bija sapratušies par izglītības un zinātnes sekmēm, — kā lai atsaka? Ļeņicins atradās ārkārtīgi grūtā stāvoklī.

* Te beidzas manuskripta 96. lappuse; pēc tam atkal nozaudētas divas lappuses. «Mirušo dvēseļu» otrās nodaļas pirmā izdevumā S. P. Sevirevs pie šās vietas taisījis tādu piezīmi: «Te ir izlaidums, kurš acīm redzot saturējis stāstu par to. kā čičikovs devās pie muiž­nieka Ļeņicina.»

Be tajā brīdī, it kā nolūkā, lai bēdās palīdzētu, istabā ienāca jau­niņā strupdegunainā mājasmāte, Ļeņicina sieva; viņa bija bāla un vāja kā visas Pēterburgas dāmas, gaumīgi ģērbusies kā visas Pēterburgas dāmas. Aiz viņas aukle uz rokām iznesa pirmdzimto, nesen laulāto maigās mīlas augli. Čičikovs, protams, tūliņ piegāja pie damas un. nerunājot jau nemaz par pieklājīgo apsveicināšanu, tikai ar patī­kamo galvas noliekšanu uz sāniem jau ļoti ietekmeja viņu sev par labu. Pēc tam pieskrēja pie bēma. Tas jau sāka brēkt; bet tomēr Ci­čikovam ar vārdiem: «Abu, ahu, sirsniņ!» uzsitot knipi un ar sirds­veidīgu breloku izdevās pārvilināt viņu savās rakās. Paņēmis viņu savās rokās, viņš sāka sviest viņu gaisā un tā modināja bērnā patīka­mus smieklus, kas ļoti iepriecināja abus vecākus.