NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Tas ir, lai…»

«Sajaukt, sajaukt — un nekā vairāk,» atbildēja filozofs: «pievienot lietai citus, blakus apstākļus, kuri iejauktu šeit arī citus; padarīt sa­režģītu — un nekā vairāk. lai tad brauc Pēterburgas ierēdnis izmeklēt, lai tad viņš izmeklē!» viņš atkārtoja, raudzīdamies Cičiko­vam acīs ar neparastu labpatiku, kā raugās skolotājs uz skolnieku, kad viņam izskaidro grūtu vietu no krievu gramatikas.

«Jā, labi, ja atradīsi tādus apstākļus, kas spēj pūsit miglu acīs, teica Cičikcvs, arī ar labpatiku skatīdamies filozofam acis, kā skol­nieks, kurš sapratis grūto vietu, ko skaidro skolotājs.

«Atradīsies apstākli, atradīsies! Ticiet: no biežas vingrināšanas arī galva kļūst atjautīga. Vispirms atgādājieties, ka jums palīdzēs. Sa­režģītā lietā daudz ieinteresētu: ir ierēdņu vajag_ vairāk, ir viņiem vajag vairāk algas… Ar vārdu, ievilkt lietā vairāk personu. Nekas, ja daži veltīgi iekritīs: lai viņi attaisnojas… viņiem vajag atbildēt uz papīriem, viņiem vajag atpirkties… Lūk, kur arī ienākums… Ticiet man, ka tiklīdz apstākļi kļūst kritiski, pirmais — lietu sajaukt. Tā visu var sajaukt, tā sarežģīt, ka neviens nekā nesapratīs. Kāpēc es esmu mierīgs? Tāpēc ka zinu: ja tikai manas lietas sāks iet slik­tāk, tad es visus iejaukšu savā lietā — ir gubernatoru, ir viceguber­natoru, ir policijmeistaru, ir kasieri — visus iejaukšu. Es pazīstu visus viņu apstākļus: kurš uz kuru skaišas, kurš uz kuru ir uzpūties un kurš kuru grib iegāzt. Nu, lai viņi paši tiek laukā. Un, kamēr viņi izķepurosies, citi paspēs iedzīvoties. Jo tikai duļķainā ūdenī var ķert vēžus. Visi to vien tik gaida, lai sajauktu.» Te jurists filozofs paska­tījās Cičikovam acīs atkal ar to pašu baudu, ar kādu skolotājs iz­skaidro skolniekam vēl grūtāku vietu no krievu gramatikas.

«Nē, šis cilvēks ir patiesi gudrinieks,» pie sevis nodomāja Čičikovs un šķīrās no juriskonsulta vislabākā garastāvoklī.

Pilnīgi nomierinājies un kļuvis drošs, viņš nevērīgā veiklībā nosēdās ekipāžās elastīgajos spilvenos, pavēlēja Selifanam atmest virsu atpa­kaļ (pie juriskonsulta viņš brauca ar paceltu virsu un pat ar aizpogā­tu priekšādu) un norīkojas gluži tā kā atstādināts huzaru pulkvedis vai pats Višņepokromovs, veikli pārmetis vienu kāju pār otru, ar patiku pievērsdams pretimnācējiem seju, kura spīdēja no jaunās zīda platmales [apakšas], cepure bija uzvilkta mazliet uz vienas auss. Selifanam bija pavēlēts braukt virzienā uz tirgotavu sētu. Tirgotāji, gan atbraucēji, gan vietējie, stāvēdami pie veikalu durvīm, godbijīgi noņēma cepures, un Čičikovs ne bez cienības par atbildi pacēla vi­ņiem'savu. Daudzi no viņiem' bija tam pazīstami; citi bija kaut gan atbraucēji, bet apburti no uzvedīga kunga veikla izskata, apsveica viņu kā paziņas. Gada tirgus Tfuslavļas pilsētā noritēja bez pārtrau­kuma: kad beidzās zirgu un lauksaimniecības, sākās augstākās izglī­tības kungiem aršinas preču tirgus. Tirgotāji, kuri bija atbraukuši uz riteņiem, bija nodomājuši atgriezties ar ragavām.

«Lūdzam, lūdzam!» runāja pie vadmalas veikala Maskavā šūdināts vāciešu svārks, pieklājīgi klanīdamies ar cepuri izstieptā rokā, tikai mazliet pieturēdams apaļo zodu ar smalku izglītību sejā.

Čičikovs iegāja veikalā. «Parādiet man, mīļais, vadmalu.»

Laipnais tirgotājs tūliņ pacēla uz augšu galda dēli un, tādā kārtā iztaisījis sev ieeju, atradās veikalā ar muguru pie precēm un ar seju pret pircēju. Nostājies ar muguru pie precēm un ar seju pret pircēju, tirgotājs, ar kailu galvu un cepuri atvēztā rokā, vēlreiz apsveica Čiči­kovu. Pēc tam uzlika cepuri un, laipni pieliecies, ar abām rokām at­spiedies uz galda, teica tā: «Kāda veida vadmalu? vai jūs dodat priekšroku angļu manufaktūrām vai tēvijas fabrikacijai?»

«Tēvijas fabrikacijai,» atbildēja Čičikovs: «'bet tikai labākajai šķir­nei, ko sauc par angļu.»

«Kādu krāsu vēlēsieties?» jutāja tirgotājs tāpat laipni, šūpodamies uz abām galdā atspiestajām rokām.

«Tumšas krasas, olivu vai pudeles krasu ar dzirksteli, kas, tā sacīt, tuvojas brūklenēm,» teica čičikovs.

«Varu teikt, ka dabūsiet pirmšķirīgu, kādu var dabūt abās galvas­pilsētās,» sacīja tirgotājs, uzrāpies noņemt no augšas baķi:_ uzmeta to veikli galdā, attina no otra gala un pacēla pie gaismas. «Kā laistās! Vismodernākā, pēc pēdējās gaumes!» Vadmala spīdēja kā zīda. Tir­gotājs bija saodis, ka viņa priekšā stāv vadmalu pazinējs, un negribē­ja iesākt ar desmitrubļu.

«Kārtiga,» teica Čičikovs, mazliet paskatījies. «Bet vai zināt, cienī­jamais? parādiet man uzreiz to, ko jūs beigās rādāt, pie tam ari krāsu vairāk … vairāk sarkanīgu.»

«Saprotu: jūs akurāt vēlaties tādu krāsu, kāda patlaban……………………. nāk.

Ir man visteicamāko īpašību vadmala. Iepriekš jau saku, ka cena augsta, bet arī ar augstu īpašību.»

Baķis nokrita no augšas. Tirgotājs to attina ar vēl lielāku veiklību, satvēra otru galu un attina gluži kā zīda dTānu, rādija to Cičikovam tā, ka [viņam] bija iespējams ne tikvien apskatīt, bet pat paost, teik­dams tikai: «Lūk, vadmala Navarinas dūmu krāsā ar liesmu.»

Par cenu salīga. Dzelzs arširna, kas līdzinājās burvju zizlim, turpat Cičikovam atmērīja frakai [un] biksēm. Ar šķērēm iegriezis, tirgotājs ar abām rokām veikli pārplēsa vadmalu pušu, to pabeidzis, paklanījās Cičikovam ar visapburošāko laipnību. Vadmala turpat tika salocīta un ietīta papīrā; sainis grozījās zem vieglās auklas. Čičikovs jau gri­bēja bāzt roku kabatā, bet sajuta, ka ap viņa vidukli patīkami apvijas kāda visai delikātā roka, un viņa ausis izdzirda: «Ko jūs šeit pērkat, cienījamais?»

«A, ļoti patīkami negaidīta satikšanās!» teica Čičikovs.

«Patīkama saduršanās,» teica tā balss, kurš bija apkampis viņa vidukli. Tas bija Višņepokromovs. «Jau taisījos paiet veikalam garām bez ievērības, pēkšņi redzu pazīstamu seju — kā lai atteicas no patī­kamās baudas! Neko neteiksi, vadmalas šogad nesalīdzināmi labākas. Tas taču ir kauns un negods! Es neparko agrāk nevarēju atrast… Esmu ar mieru četrdesmit rubļu… ņem pat piecdesmit, bet dod labu. Pēc manām domām, vai nu dabū lietu, kura patiesi būtu tad vis- labakā, vai arī lai nemaz nav. Vai ne ta?»

«Gluži tā!» teica Čičikovs: «Kādēļ tad pūlēties, ja ne tādēļ, lai dabūtu labu lietu?»

Vecis ar visiem sasveicinājās un tieši pievērsās Chlobujevam: «At­vainojiet manij es no tālienes jūs ieraudzīju, kad jūs iegājāt veikalā, uzdrošinājos jūs traucēt. Ja jums būtu parocīgi un pa ceļam gar manu māju, tad esiet tik laipni, ienāciet uz īsu brītiņu. Man ar jums vajag parunat.»

Chlobujevs teica: «Ļoti labi, Afanasij Vasiljevič.»

Un vecis, atkal no visiem atsveicinājies, izgāja.

«Man vienkārši reibst galva,» teica čičikovs: «ja padoma, ka šim cilvēkam ir 10 miljoni. Tas vienkārši neticami.»

«Tomēr tā ir pretlikumīga lieta,» teica Višņepokromovs: «kapitaliem nevajag būt vienās [rokās]. Tas ir priekšmets, ko tagad apspriež visa Eiropa. Ja tev ir nauda, — nu, dalies ar citiem: pacienā, rīko balles, nododies labdarīgai greznībai, kas dod maizi meistariem, mājrūpnie- kiem.»

«To es nesaprotu,» teica Čičikovs. «Desmit miljonu, un dzīvo kā vienkāršs zemnieks!… Taču ar tiem desmit miljoniem velns zina ko var izdarīt. Taču var tā ierīkoties, ka tev nemaz citas sabiedrības nebūs kā tikai ģenerāļi un kņazi.»