NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Bērnībā viņš bija asprātīgs, talantīgs zēns, te dzīvs, te domīgs. Vai nu aiz laimīga, vai nelaimīga gadījuma viņš nokļuva tajā skolā, kur par direktoru bija cilvēks, savā ziņā neparasts, nevērojot dažas dī­vainības. Aleksandram Petrovičam bija dāvanas saprast krievu cilvēka dabu, un viņš zināja valodu, kādā ar viņu jārunā. Neviens bērns no viņa neaizgāja ar nokārtu degunu; gluži otrādi, pat pēc visstingrākā rājiena viņš jutās kaut kā mundri un vēlējās izlabot padarīto ne­rātnību un pārkāpumu. Viņa audzēkņu bars no ārpuses izlikās tik nerātns, izlaidīgs un dzīvs, ka to varēja uzskatīt par nevaldāmu; taču viņš būtu vīlies; kāda viena vara bija pārlieku stipra pār šiem pat­vaļīgajiem zēniem. Nebija negantnieka un nerātņa, kurš pats neat­nāktu pie viņa un nepastāstītu visu, ko viņš nodarījis. Vismazākās viņu tieksmes viņam bija zināmas. Visās lietās viņš izturējās nepa­rasti. Viņš runāja, ka cilvēkā vispirms jāpamodina godkārība, — godkārību viņš sauca par spēku, kas cilvēku virza uz priekšu, — bez kuras neierosināsi viņu uz darbību. Daudzas negantības un nerātnī­bas viņš nemaz neapvaldīja: bērna draiskulībās viņš redzēja dvēseles spēku attīstības sākotni. Tās viņam bija vajadzīgas tādēļ, lai redzētu, kas īsti slēpjas bērnā. Tā gudrs ārsts mierīgi noraugās uz īslaicīgām lēkmēm un izsitumiem, kas parādās uz miesas, nedzen tos nost, bet uzmanīgi vēro, lai īsteni zinātu, kas slēpjas cilvēka iekšienē.

Skolotāju viņam nebija daudz: lielāko daļu disciplinu mācīja viņš pats, un jāsaka tā patiesība, ka bez visiem pedantiskajiem terminiem, plašajiem uzskatiem, ar kādiem mīl dižoties jaunie profesori, viņš ne­daudzos vārdos prata izteikt pašu zinātnes dvēseli, tā ka arī mazga­dīgajam bija acīm redzams, kādēļ viņam tieši vajadziga zinātne. Viņš apgalvoja, ka cilvēkam visvajadzīgākā ir dzīves zināšana, ka, to iz­pratis, viņš zinās, ar ko vipam galvenokārt jānodarbojas.

So dzīves zināšanu viņš padarīja par atsevišķu audzināšanas kursu, kurā noloca vienīgi tikai teicamnieki. Mazapdāvinātos viņš izlaida dienestā no pirmās klases, apgalvodams, ka viņus arī nevajag daudz mocīt: pietiek, ja viņi ir iemācījušies būt pacietīgi, strādīgi izpildītāji, nepiesavinoties augstprātību un skatīšanos uz augšu. «Bet ar gudra­jiem, bet ar apdāvinātajiem man vajag ilgi nodarboties,» viņšparasti runāja. Un šajā kursā Aleksandrs Petrovičs kļuva gluži citāds un pašā sākumā paziņoja, ka viņš līdz šim no viņiem ir prasījis vien­kāršu saprašanu, tagad prasa augstāku saprašanu, — nevis tādu prātu, kas prot pazoboties par muļķi un pasmieties, bet kas mak paciest vi­sādus apvainojumus, neievērot muļķi, nedusmoties. Te viņš sāka prasīt to, ko citi prasa no bērniem. To viņš tad ari sauca par prāta augstāko pakāpi. Saglabāt lai vai kādos apbēdinājumos lielu mieru, kādā vienmēr jāpiemīt cilvēkam, — lūk, ko viņš sauca par prātu. Sajā kursā Aleksandrs Petrovičs pierādīja, ka patiesi izprot dzīves gudrību. No zinātnēm izvēlējās tikai tās, kas spēj no cilvēka izveidot savas zemes pilsoni. Lielākā tiesa lekciju sastāvēja no stāstiem par to, kas nākotnē sagaida cilvēku uz visiem valsts dienesta pakāpieniem un nozarēs. Visus apbēdinājumus un šķēršļus, kādi vien tiek nostādīti cilvēkam viņa ceļā, visus kārdinājumus un vilinājumus, kas stāv viņa priekšā, viņš savāca viņu priekšā visā to kailumā, nekā neslēpjot. Viss viņam bija zināms, it kā viņš pats būtu pabijis visos dienestos un amatos. Ar vārdu, viņš nākotni viņu priekšā nebūt nezīmēja va­ravīksnes krāsās._ Dīvaina lieta! vai nu tāpēc, ka viņos bija tik stipri uzmodināta godkārība, vai arī tāpēc, ka neparastā skolotāja acis bija kaut kas, kas jauneklim teica uz priekšu.' — šo brīnišķīgo vārdiņu, kas ar krievu cilvēku dara brīnumus, — vai nu tas, vai kas cits, bet jau­neklis no paša sākuma meklēja tikai grūtības, alkdams darboties tikai tur, kur bija grūti, kur vajadzēja parādīt lielu dveseles spēku. Viņu

dzīvē bija kaut kas saprātīgs. Aleksandrs Petrovičs izdarīja ar viņiem visādus mēģinājumus, gan pats viņus jūtami apvainoja vai arī ar viņu biedru palīdzību; bet, to izprazdami, viņi kļuva vēl piesardzīgāki. Šo kursu beidza nedaudzi, bet šie nedaudzie bija stipri, tie bija pul­vera dūmos apkvēpināti ļaudis. Dienestā viņi noturējās visnedrošāka­jās vietās tajā laikā, kad citi, kas bija daudz gudrāki par viņiem, neizturot pameta dienestu aiz sīkām personīgām nepatikšanām, pa­meta pavisam vai arī, nekā nenojauzdami, nokļuva kukuļņēmēju un blēžu nagos. Bet Aleksanļdra Petroviča] audzinātie ne tikvien kā ne- -agrīļojās, bet, pazīdami cilvēku un tā dvēseli, ieguva morālu ietekmi pār kukuļņēmējiem un sliktiem ļaudīm.

4. Otrās daļas «Mirušo dvēseļu» tekstā, ko izdevis F. V. Cižovs, šī vieta skan tā: «Aleksandra Petroviča vietā iestājās kāds Fjodors Iva­novičs, labs un centīgs cilvēks, bet pilnīgi ar citiem ieskatiem uz lie­tām. Pirmā kursa bērnu brīvajā vaļībā viņam jaudās kaut kas ne­valdāms. Viņš sāka pie tiem ievest kaut kādu ārēju kārtību, prasīja, lai jaunie ļaudis dzīvotu pilnīgā klusumā, lai nekādā ziņā citādi ne­staigātu kā tikai pāros; pats sāka ar aršinu izmērīt atstatumu no pāra līdz pārim. Aiz galda, lai būtu labāks izskats, nosēdināja visus pēc auguma un nevis pēc prāta, tā ka ēzeļiem tika labākie kumosi, gud­rajiem apgrauzti kauli. Tas viss radīja kurnēšanu, sevišķi tad, kad jaunais priekšnieks, taisni kā par spīti savam priekštecim, pasludinā­ja, ka viņatn prāts un labas sekmes zinībās nekā nenozīmē, ka viņš raugās tikai uz uzvedību, ka, ja cilvēks, kaut gan slikti mācās, bet labi uzvedas, viņš to cienī vairak nekā gudro. Bet taisni to neieguva Fjo­dors Ivanovičs, pēc kā centās.» — Pie šā tekstā ieliktā varianta Čižovs pielicis šadu piezīmi: «Vietu no vārdiem: kaut kads Fjodors Ivano­vičs, līdz vārdiem, pēc kā centās, ierakstījis Gogolis savā piezīmju grāmatiņā pēc uzmetuma rokrakstā.»

Bet pa tam viņu sagaidīja cita ainava. Uzzinājuši par kunga at­braukšanu, visi sādžas iedzīvotāji salasījās pie lievenēm. Raibi lakati, apsēji, svārki, visāda veida bārdas: kā lāpstas, kā ķīlis, rudas, gai­šas, baltas kā sudrabs, aizņēma visu laukumu. Zemnieki trokšņoja:

Maizes devēj, sagaidījām mēs tevi!» Sievas brēca: «Tu mūsu sirds zelts un sudrabs!» Tālāk stāvošie pat sakāvās no centības piekļūt tuvāk. Sarukusi vecenīte, līdzīga kaltētam bumbierim, izlīda citiem pa kājapakšu, pienāca pie viņa, sasita delnas un iespiedzās: «Mūsu puņķainīt! kāds gan tu esi šķidriņš! nomocījuši tevi nolādētie vācieši!» «Ej projām, vecen!» tūliņ iekliedzās lāpstas un ķīļa bārdas: «palūk, kur ielīdusi, červeļainā!» Kāds pie tā pielika tādu vārdiņu, no kura vienīgi tikai krievu zemnieks varēja neiesmieties. Kungs neizturēja un iesmējās, bet tomēr viņš bija dziļi aizkustināts savā dvēselē. «Cik daudz mīlestības! un par ko?» viņš domāja pie sevis. «Par to, ka es nekad neesmu viņus redzējis, nekad neesmu ar viņiem nodarbojies. No šā paša brīža solos dalīties ar jums jūsu darbā un_pūlēs! Pielietošu visu, lai palīdzētu jums kļūt tādiem, kādiem jums jābūt, kādiem no­zīmējusi jums būt jūsu labā daba, kas slēpjas jūsu iekšienē,—lai jūsu mīla uz mani nebutu veltīga, lai es patiesi būtu jusu maizes devējs!»