NIKOLAJS GOGOLIS: MIRUŠĀS DVĒSELES

Bet vai nu no baudas, vai no cita kā, bērns pēkšņi uzvedās nelabi. Ļeņicina sieva iekliedzās: «Ak mans dievs! viņš jums samaitāja visu fraku.» •

čičikovs paskatījās: visa jaunās frakas piedurkne bija samaitāta. «Kaut jupis tevi rāvis, nolādētais velnēni» dusmās viņš norūca pie sevis.

Mājastēvs, mājasmāte, aukle — visi skrēja pēc odekolona, no visām pusēm ņēmās viņu slaucīt.

«Nekas, nekas, gluži nekas,» runāja Čičikovs. «Ko gan iespēj nevai­nīgs bērns?» un tajā pašā laikā pie sevis domāja: «Bet cik trāpīgi notaisīja, nolādētais neģēlēns!» — «Zelta bērnība!» viņš teica, kad jau bija pilnīgi noslaucīts un patīkama izteiksme atgriezusies viņa sejā.

«Jā, patiesi,» teica mājastēvs, pievērsdamies Cičikovam, arī ar pa­tīkamu smaidu: «kas var būt apskaužamāks par bērnību? nekādu rūpju, nekādu domu par nākotni…»

«Stāvoklis, kuru varētu tūliņ iemainīt,» teica Čičikovs.

«Nav vārdam vietas,» teica Ļeņicins.

Bet, liekas, abi samelojās; ja viņiem piedāvātu šādu apmaiņu, viņi tūliņ būtu krūmos. Un kas par prieku sēdēt auklei uz rokām un maitāt frakas!

Jaunā mājasmāte un pirmdzimtais ar aukli aizgāja, tāpēc ka arī viņam vajadzēja šo to pārmainīt: apveltījis Čičikovu, viņš arī sevi nebija piemirsis.

Sis acīm redzami neievērojamais apstāklis vēl vairāk pievērsa Ci­čikovam mājastēvu. Patiesi, kā atteikt tādam patīkamam, laipnam viesim, kurš izrādījis tik daudz mīlas viņa mazulim un tik augst­sirdīgi samaksājis par to ar savu fraku. Ļeņicins domāja tā: «Patiesi, kāpēc gan neizpildīt viņa lugumu, ja nu tada ir viņa vēlēšanās?»

Tajā pašā laikā, kad Čičikovs persiešu chalatā no zeltītas termala- mas (bieza zīda drāna), dīvānā atgāzies, kaulējās ar iebraucēju kontra­bandistu tirgotāju ar žīdisku izcelšanos un vācisku izrunu un viņa priekšā jau gulēja baķis vislabākā holandiešu audekla krekliem un divas papīra karbas ar vislabakām pirmās šķirnes ziepēm (tās bija tas pašas ziepes, kuras viņš kādreiz bija iegādājies Radzivilovas mui­tā; tam patiesi bija īpašība piešķirt neizprotamu maigumu un ap­brīnojamu baltumu vaigiem), — tajā laikā, kad viņš kā lietpratējs iepirka šos izglītotam cilvēkam nepieciešamos produktus, atskanēja

piebraucējas karietes rībiens, kas atsaucas istabas logos un sienās ar vieglu drebēšanu, un ienāca viņa ekselence Aleksejs Ivanovičs Ļeņicins.

«Jūsu ekselences spriedumam ieteicu: kāds audekls, kādas ziepes un kāda šī vakar pirktā lietiņa.» Pie tā čičikovs uzlika galvā ar zeltu un krellēm izšūtu cepuri un izskatījās pēc persiešu šacha, pilns cie­nības un augstmanības.

Bet viņa ekselence, neatbildot uz jautājumu, teica:

«Man vajag ar jums parunāt par lietu.» Viņa sejā bija redzams īgnums. Cienījamais, vāciski runājošais tirgotājs tūliņ tika izsūtīts, un viņi palika [vieni],

«Vai zināt, kādas nepatikšanas? Ir atradies vecenes otrs testaments, kas sastādīts pirms pieciem [gadiem]. Puse muižas tiek atdota kloste­rim, bet otra — abām audzēknēm uz pusēm un vairak nevienam nekā.»

Čičikovs apmulsa.

«Bet šis testaments ir aplamība. Tas nekā nenozīmē; tas tiek iznī­cināts ar otro.»

«Bet taču beidzamajā testamentā nav teikts, ka tas iznīcina pirmo.»

«Tas pats par sevi saprotams: beidzamais iznīcina pirmo. Tās ir muļķības. Tas pirmais testaments nekur neder. Es labi zinu mirušās gribu. Es biju pie viņas. Kas to parakstīja? kas bija liecinieki?»

«Tas ir apstiprināts, kā nākas, tiesā. Par lieciniekiem bijušais goda tiesnesis Burmilovs un Chavanovs.»

«Slikti,» nodomāja čičikovs: «Stāsta, ka Chavanovs esot godīgs; Burmilovs — vecs liekulis, svētdienās baznīcā lasa bībeli.» — «Taču muļķības, muļķības,» viņš teica balsī un tūliņ sajuta apņēmību uz visādiem knifiem. «Es to zinu labāk: es biju klāt mirējas pēdējos brīžos, man tas vislabāk zināms. Esmu gatavs zvērēt.»

Vārdi un apņēmība uz brīdi apmierināja Ļeņicinu. Viņš bija ļoti satraukts un sāka jau kļūt aizdomīgs, vai Čičikovs pie testamenta nav kaut ko safabricējis (kaut gan viņš nevarēja iedomāties, ka lieta ir tāda, kāda tā bija patiesībā). Tagad viņš pārmeta sev, ka bijis aiz­domīgs. Gatavība zvērēt bija skaidrs pierādījums, ka Čičikovs … Mēs nezinām, vai patiesi Pāvelam Ivanovičam pietiktu dūšas zvērēt pie svētā, bet to teikt dūšas pietika.

Esiet mierīgi (un neraizējieties ne par ko, es iešu) un par šo lietu pārrunāšu ar dažiem juriskonsultiem. No jūsu puses te nekā nevajag; jums jābūt pilnīgi malā. Bet es tagad varu dzīvot pilsētā, cik tik man vajag.»

Čičikovs tūliņ pavēlēja piebraukt ekipāžu un devās pie juriskon­sulta. Sis juriskonsults bija ārkārtīgi bagāts ar piedzīvojumiem. Jau piecpadsmit gadu viņš atradās zem tiesas un tā bija pratis ierīkoties, ka viņu nekādi nevarēja atstādinat no amata. Visi zināja, ka viņu sešas reizes vajadzēja izraidīt trimdā par viņa darbiem. Visapkārt no visām pusēm viņš bija aizdomās, bet nekādi nevarēja dabūt tiešus un pamatotus pierādījumus. Tas patiesi bija kaut kas noslēpumains, un viņu droši varētu atzīt par burvi, ja mūsu aprakstītais notikums pie­derētu tumšiem' laikiem.

Juriskonsults pārsteidza ar savu auksto izskatu, savu nosmulēto chalatu, kas bija pilnīgā pretstatā (diezgan) labām sarkankoka mēbe­lēm, zelta pulkstenim zem stikla kupola, lustrai muslina pārvalkā un vispārīgi visam, kas bija apkārt un uz kā varēja verot spožas eiropis­kas izglītības zīmogu.

Taču nesamulsis no juriskonsulta skeptiskās ārienes, Čičikovs iz­skaidroja lietas sarežģītos punktus un vilinoša perspektiva iztēloja pa­teicību, kas not3ikti sekotu par labo padomu un līdzdalību.

Juriskonsults par atbildi tam iztēloja zemes lietu nepastāvību un ari veikli ļāva noprast, ka mednis kokā nekā nenozīmē, bet vajag zīli rokā.

Nekā darīt: vajadzēja dot zīli rokā. Filozofa skeptiskais aukstums pēkšņi nozudau Izrādījās, ka viņš bija vislabsirdīgākais, visrunatni- gākais, vispatīkamākais sarunās cilvēks, kas neatpalika veiklos pa­ņēmienos pašam Cičikovam.

«Esiet tik labi, pirms uzsākt garu lietu. — jūs droši vien nebū­siet labi apskatījuši pašu testamentu: tur droši vien ir kaut kāda pie­zīme. Jūs paņemiet to uz laiku pie sevis. Kaut gan, protams, šāda» lietas uz māju ņemt aizliegts, bet ja labi palūdz dažus ierēdņus… Es no savas puses pielikšu pūles.»

«Saprotu,» nodomāja Čičikovs un teica: «Patiesi, īsti labi neatceros, vai tur ir piezīme vai nav,» — it kā viņš pats nebūtu raksitījis šo testamentu.

«Vislabāk būs, ja jūs to apskatīsiet. Kaut gan katrā gadījumā,» viņš turpināja visaj labsirdīgi: «esiet vienmēr mierīgi un neļaujieties ne ar ko samulsinaties, pat ja arī kas sliktāks notiktu. Nekad ne no kā neļaujieties izmisumam: nav nelabojamu lietu. Paraugieties manī: es vienmēr esmu mierīgs. Lai kādas lietas man uzveļ, mans miers nav satricināms.» Patiesi, juriskonsulta filozofa seja bija ārkārtīgi* mie­rīga, tā ka Čičikovs daudz

«Protams, tā pirmā lieta,» [viņš] teica. «Bet jums tomēr jāpiekrīt, ka var būt tādi gadījumi un lietas, no ienaidnieku puses tādas lietas un apmelojumi un tik sarežģīti stāvokļi, ka pazudis ikkatrs miers.»

«Ticiet man, tā ir mazdūšība,» ļoti mierīgi un labsirdīgi atbildēja filozofs jurists. «Tikai centieties, lai visa lieta būtu pamatota uz papī­riem,^ lai vārdos nekā nebūtu. Un, tiklīdz redzēsiet, ka lieta sāk at­risināties un labvēlīga lēmumam — centieties — ne nu attaisnot un aizstāvēt sevi, — nē, vienkārši sajaukt ar jauniem argumentiem un ta…»