NIKOLAJS GOGOLIS: MIRUŠĀS DVĒSELES

«Jā,» piemetināja tirgotājs: «patiesi tā ir neizglītība. Ja tirgotājs ir cienījams, tad viņš vairs nav tirgotājs: viņš savā ziņā ir jau nego- ciants. Man tad teātrī ir jāņem loža, un meitu tad es vienkāršam pulkvedim — nē, nedošu: es tikai ģenerālim, citādi nedošu. Kas man pulkvedis? Pusdienu tad man lai gatavo konditers, bet nevis virēja …»

«Ko nu tur runāt! apžēlojieties!» teica Višņepokromovs: «ko visu neizdarīsi ar desmit miljoniem. Dodiet man desmit miljonus, — jūs redzesiet, ko es izdarīšu!»

«Nē,» nodomāja Čičikovs: «tu nekā prātīga neizdarīsi ar desmit miljoniem. Bet, lūk, ja man desmit miljonus, es gan, patiesi, šo to izdarītu.»

«Jā, ja man desmit miljonus!» nodomāja Chlobujevs: «es tā vis ta­gad nerīkotos kā agrāk, — nenodzīvotu tik neprātīgi. Pēc tik bries­mīgas pieredzes pratīsi novērtēt katru kapeiku. Ē, tagad es tā ne…» Un tad, kādu brīdi padomājis, pats sev jautāja: «vai patiesi tagad būtu gudrāk rīkojies?» un, atmetis ar roku, piebilda: «Ne velna! es, domāju, tāpat būtu iztērējis kā agrāk.» un, izgājis no veikala, devās pie Murazova, veledamies zināt, ko viņam pasludinās Murazovs.

«Gaidu jūs, Pēter Petrovič!» teica Murazovs, ieraudzīdams ienākošo Chlobujevu. «Lūdzu pie manis istabā.» Un viņš ieveda Chlobujevu jau lasītājam pazīstamajā istabiņā, par kuru vienkāršāku nevarētu atrast arī pie ierēdņa, kas saņem septiņsimt rubļu algas gadā.

«Sakiet, tagad, es domāju, jūsu apstākļi ir labāki? Pēc krustmāmi- ņas tomēr jums kaut kas tika.»

«Kā lai to jums, Afanasij Vasiljevič, saka. Es nezinu, vai mani ap­stākļi ir labāki. Es saņēmu tikai piecdesmit dvēseles zemnieku un trīsdesmit tūkstošus naudā, ar kuriem man nācās nomaksāt daļu manu parādu, — un man atkal gluži nekā. Bet galvenais, ka šā testamenta lieta ir visai netīra. Te, Afanasij Vasiljevič, ir pasākušās tādas blē­dības! Es jums tūliņ pastāstīšu, un jūs pabrīnīsieties, kas notiek. Sis Čičikovs…»

«Atļaujiet, Pēter Petrovič; pirms runāt par to čičikovu, atļaujiet runāt par jums pašiem. Sakiet man: cik pēc jūsu slēdziena būtu pie­tiekoši, lai pilnīgi izkļūtu laukā no apstākļiem?»

«Jā, lai izkļūtu laukā no apstākļiem, visu samaksāt un iegūt iespēju dzīvot vismērenākā kārtā, man vismaz vajag 100 tūkstošus, ja ne vairāk.»

«Nu, bet ja jums tie būtu, kā tad jūs iekārtotu savu dzīvi?»

«Nu, tad es nonomātu sev dzīvoklīti, nodarbotos ar bērnu audzina- šanu, tāpēc ka es pats vairs nevaru dienēt: es nekur vairs nederu.»

«Bet kāpēc tad jūs vairs nekur nederat?»

«Ko tad es vairs? paši spriediet: es taču nevaru sākt ar kantora rakstvedi. Jūs aizmirsāt, ka man ir ģimene. Man ir četrdesmit, bet man jau krusti sāp, esmu kļuvis slinks; bet svarīgāku amatu man nedos; es netieku labi ieskatīts. Es jums atzīstos: es arī pats neņemtu vietu, kur var iedzīvoties. Es kaut gan esmu nelabs cilvēks, spēlmanis un viss, ko vien vēlaties, bet kukuļus es neņemšu. Es nevaru satikt ar Krasnonosovu un ar Samosvitovu.»

«Bet tomēr atvainojiet, es nevaru saprast, kā tad var bez ceļa; kā virzīties ne pa ceļu; kā braukt, kad nav ceļa zem kājām; kā irties, kad laiva nav uz ūdens? Bet dzīve taču ir ceļojums. Atvainojiet, Pēter Ivanovič, tie kungi, par kuriem jūs runājat, viņi taču tomēr ir uz kaut kāda ceļa, viņi taču tomēr strādā. Nu, pieņemsim, kaut kā novērsāties, kā gadās ar katru grēcinieku; bet ir cerības, ka atkal uzkļūs uz ceļa. Kas iet — nav iespējams neatnākt: ir cerības, ka uzies uz ceļa. Bet kā tam uzkļūt uz kāda ceļa, kas dzīvo dīkā? Jo ceļš taču nenāks pie manis.»

«Ticiet man, Afanasij Vasiljevič, es sajūtu pilnīgu taisnību………………………… ;

bet es jums saku, ka manī ir galīgi zudusi katra tieksme darboties; es neredzu, ka varētu kādam pasaulē izdarīt ko labu. Es jūtu, ka esmu galīgi nederīgs baļķis. Agrāk, kamēr biju jaunāks, man likās, ka viss atkarīgs no naudas, ka, ja manās rokās būtu simt tūkstošu, es daudzus aplaimotu; palīdzētu nabadzīgiem māksliniekiem, ierīkotu bibliotēkas, derīgas iestādes, savāktu kolekcijas. Es esmu cilvēks ne bez gaumes un zinu, ka daudzā ziņā varētu labāk izrikot nekā tie mūsu bagātnieki, kuri visu to dara bez saprašanas. Bet tagad redzu, ka ar: tas viss ir zūdīšanās un arī te nav daudz jēgas. Nē, Afanasij Vasiljevič, es nekur nederu, gluži nekur, es jums saku. Neesmu spējīgs ne tai vismazākai darbībai.»

kas uzmests virs rindām ar tumšu tinti. Agrākais teksts nosvītrots līdz vārdiem: «lai strēbtu no sudraba bļodas», kaut gan tur viss, jaunajā redakcijā aizvietotais, bija svītrojums. Sī s lappuses jaunajā redakcijā palikušas manuskriptā nesaistītas ar pirmo. Mums nācās atjaunot agrāko tekstu no tās vietas, kura nebija atvietota ar jaunu tekstu, kura nebija pārtaisīta.

«Paklausieties, Pēter [Petrovič]! Bet jūs taču lūdzat dievu, ejat baznīcā, nelaižat garām, es zinu, ne rīta, ne vakara dievkalpojumu. Jums arī negribas agri celties, bet jūs taču ceļaties un ejat, — ejat pulksten četros no rīta, kad vēl neviens nav cēlies.»

«Tā cita lieta, Afanasij Vasiljevič. Es to daru dvēseles glābšanai, tāpēc ka esmu pārliecināts, ka tā kaut drusku izlabošu dīko dzīvi, ka lai cik es [pats sev pretīgs] slikts, bet pazemīgās lūgšanas un sevis piespiešana kaut ko nozīmē dievam. Teikšu jums, ka es lūdzu dievu gluži bez ticības, bet tomēr lūdzu. Zinu tikai, ka ir kungs, no kura viss atkarīgs, kā zirgs un mājlopi zina kungu, kam tiesības.»

«Tātad jūs lūdzat dievu tādēļ, lai patiktu tam, ko jūs pielūdzat, lai glābtu savu dvēseli, un tas jums dod spēku un liek_ celties_ agri no gultas. Ticiet, ka, ja jūs ķertos pie sava dienesta tāpat, kā jūs kalpojat tam, ko jūs pielūdzat, jums rastos griba darboties un jūs neviens cilvēks nespētu atvēsināt.»

«Afanasij Vasiljevič? atkal jums teikšu — tas ir kas cits. Pirmajā gadījumā es tomēr redzu, ko es daru. Saku jums, ka esmu gatavs iet klosterī un visgrūtākos darbus un pārbaudījumus, ko vien man uzliks, izpildīšu, tāpēc ka redzu, kam to daru. Nav mana darīšana spriest. Tur es esmu pārliecināts, ka prasīs [no tiem], kas man lika strādāt; tur es paklausu un zinu, ka dievam paklausu.»

«Bet kādēļ tad jūs tā nespriežat arī pasaulīgās lietās? Jo arī pasaulē mums jākalpo dievam un nevienam citam. Ja arī citam kalpojam, mēs tikai tāpēc kalpojam, ka esam pārliecināti, ka tā dievs liek, bet bez tā mēs nekalpotu. Kas tad cits, visas spējas un dāvanas, kas katram ir dažādas? Tās taču ir mūsu lūgsnas ieroči: te ar vārdiem, te ar darbiem. Jūs taču klosterī nevarat iet — jūs esat piestiprināti pasaulei, jums ir ģimene.»

Te Murazovs apklusa. Chlobujevs arī apklusa.

«Tad jūs domājat, ka par piemēru [jums] būtu divsimt tūkstošu, tad jus varētu nodrošināt dzīvi un no tā laika dzīvot apdomīgāk?»

«Tas ir, vismaz es nodarbošos ar to, ko varēs darīt, — nodarbošos ar bērnu audzināšanu, man būs iespēja viņiem dabūt labus skolotājus.»

«Bet vai teikt jums, Pēter Petrovič, ka pēc diviem gadiem jūs vis- apkart būsiet parādos kā tresēs?»

Chlobujevs mazu brīdi klusēja un sāka ar apstāšanos: «Tomēr, pēc tādas pieredzes…»

«Nu, ko tur runāt!» teica Murazovs. «Jūs esat cilvēks ar labu dvēseli: pie jums atnāks draugs, palūgs aizdot — jūs viņam dosiet; jūs redzēsiet nabaga cilvēku — jūs gribēsiet palīdzēt; pie jums atnāks patīkams viesis — gribēsiet labāk pacienāt un padosieties pirmām labām tieksmēm, bet aprēķinu aizmirsīsiet. Un atļaujiet jums beidzot no sirds teikt, ka savus bērnus jūs neesat spējīgs uzaudzināt. Savus bērnus uzaudzināt var tikai tas tēvs, kas jau pats ir izpildījis savu pienākumu. Un arī jūsu laulātā draudzene… viņai laba dvēsele … viņa nemaz nav tā audzināta, lai bērnus audzinātu. Es pat domāju, — atvainojiet mani, Pēter Petrovič, — vai bērniem nebūs par ļaunu būt ar jums!»