NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Bet pa tam tiesās un palatās risinājās lieta bezgalīgos ap­mēros. Strādāja skrīveru spalvas, un, šņaukdamas tabaku, pūlējās gudras galvas, kā mākslinieki tīksminādamās ap āķīgu likumpunktu. Juriskonsults, kā neredzams mags, ne­justs darbināja visu mechanismu; galīgi samulsināja visus, pirms kāds jaudāja atjēgties. Viss sajuka vēl vairāk. Samos- vitovs pārdrošībā un nedzirdētā nekautrībā pārspēja pats sevi. Uzzinājis, kurā sardzē sēž notvertā sieviete, viņš devās tieši turp un iegāja tik droši un priekšnieciski, ka sargzaldāts tam atdeva godu un izstiepās visā augumā. «Vai sen te stā­vi?» — «No paša rīta, jūsu labdzimtība.» — «Vai ilgi līdz maiņai?» — «Trīs stundas, jūsu labdzimtība.» — «Tu man būsi vajadzīgs. Es teikšu oficierim, lai tavā vietā atkomandē citu.» «Klausos jūsu labdzimtība!» Un, pārbraucis mājās, ne brītiņu nekavēdamies, lai neviena neiejauktu un noslēptu visus pavedienus, pats saģērbās par žandarmu — parādījās ar ūsām un vaiga bārdu — pats velns viņa nepazītu. Ieradās namā, kur bija čičikovs, un, paķēris pirmo sievieti, kas pa­gadījās, nodeva to diviem jauniem ierēdņiem, arī veikliem zēniem, bet pats, ūsains, ar šauteni, kā pienākas, ieradās sardzē: «Ej pie…………. , mani atsūtīja komandieris nostāvēt tavā vietā maiņu.» Apmainījās un nostājās pats ar šauteni. Tas tikai bija vajadzīgs. Tai laikā pirmās sievietes vietā iz­rādījās jau otra, kura nekā ne zināja, ne saprata. Pirmo kaut kur tā noslēpa, ka pat vēlāk neuzzināja, kur tā palikusi. Pa tam, kamēr Samosvitovs uzstājās karavīra lomā, juriskon­sults radīja brīnumus civilās lietās: no citas puses deva ziņu gubernatoram, ka prokurors par viņu raksta ziņojumu; žan­darmērijas ierēdnim lika iegalvot, ka še slepeni dzīvojošs ierēdnis raksta par viņu ziņojumu; slepeni uzturošos ierēdni informēja, ka ir vēl slepenāks ierēdnis, kurš raksta ziņojumu par viņu, — un visus noveda tādā stāvokli, ka visiem bija jāgriežas pie viņa pēc padomiem. Iznāca tāda jezga: ziņojums nāca uz ziņojuma, un sāka atklāties tādas lietas, kādas pat saule nav redzējusi, un vēl tādas, kādu nemaz nebija. Un viss tika likts lietā un darbā: gan kurš ir nelikumīgs dēls, gan kāda dzimuma kāds un kādas kārtas, gan kam kāda mīļākā, gan kura sieva kam skrien pakaļ. Skandali, piedau­zība un viss tā sajaucās un savijās kopā ar Cičikova notiku­mu ar mirušām dvēselēm, ka it nekā nevarēja saprast, kura no šīm lietām bija galvenā aplamība: abas izrādījās vien­līdz vērtas. Kad beidzot ģenerālgubernatoram sāka ienākt raksti, nabaga kņazs nekā nesaprata. Ļoti gudrs un veikls ierēdnis, kuram bija uzdots sastādīt ekstraktu, tikko nezau­dēja prātu — nekādi nebija iespējams uztvert galus. Tai lai­kā kņazs bija norūpējies par daudzām citām lietām, vienu par otru nepatīkamāku. Vienā guberņas daļā izrādījās bads. Ierēdņi, kurus nosūtīja izdalīt maizi, kaut kā ne tā bija rīko­jušies, kā pienācās. Otrā guberņas malā bija sakustējušies raskoļņiki. Kāds tiem bija papūtis, ka uzradies antikrists, kurš pat mirušiem nedod miera, uzpirkdams kaut kādas mi­rušas dvēseles. Biktēja un grēkoja, un, it kā antikristu tvar­stot, nomušīja pavisam ne antikristus. Citā vietā zemnieki sadumpojās pret muižniekiem un kapteiņiem ispravņikiem. Kaut kādi klaidoņi palaida starp tiem baumas, ka esot pie­nācis tāds laiks, ka zemniekiem jātop par muižniekiem un jāģērbjoties frakās, bet muižnieki tērpšoties zemnieku svār­kos un būšot zemnieki, — un vesels pagasts, neapsvērdams, ka tad taču par daudz saradīsies muižnieku un kapteiņu ispravņiku, atteicās maksāt………. nodokļus. Bija jāķeras pie varas līdzekļiem. Nabaga kņazs jutās visnomāktāķā garastā­voklī. Tad viņam paziņoja, ka ieradies alkciznieks. «Lai ienāk,» sacīja kņazs. Vecais iegāja.

«Te nu jums ir Čičikovs! Jūs iestājāties viņa labā, aizstā­vējāt viņu. Tagad viņš iepinies tādā lietā, uz ko pēdējais zag­lis neuzdrošināsies.»

«Atļaujiet ziņot, jūsu spožība, ka es šo lietu ne visai neiz­protu.»

«Testamenta viltojums, un vēl kāds!… Par to draud pub­liska pār mācīšana ar pletnēm!»

«Jūsu gaišība, — es nerunāju, lai aizstāvētu Čičikovu, bet lieta — vēl nav pierādīta; nav izdarīta izmeklēšana.»

«Pierādījums — sieviete, kura bija saģērbta mirušās vietā, ir notverta. Es gribu viņu noklaušināt tieši jūsu klātienē.» Kņazs pazvanīja un lika atvest sievieti.

Murazovs apklusa.

«Visnegodīgākā lieta! Un, par kaunu, te iejaukti pilsētas pirmie ierēdņi, pats gubernators. Viņš nedrīkst būt tur, kur zagļi un vazaņķi!» iekaisis teica kņazs.

«Gubernators taču ir mantinieks; viņam bija tiesības pra­sīt; bet ka vēl citi no visām pusēm saskrēja, tad tas, jūsu spožība, ir cilvēciski. Bagātniece nomira, neatstājusi gudru un taisnīgu rīkojumu: salidoja no visām pusēm tīkotāji iedzī­voties - tas ir cilvēciskā dabā …»

«Bet kāpēc darīt nelietības? . . . Neģēļi,» sašutis sacīja kņazs. «Neviena laba ierēdņa man nav: visi nelieši!»

«Jūsu spožība! kurš gan no mums, kā pienākas, ir labs? Visi mūsu pilsētas ierēdņi — cilvēki, tiem sava vērtība un daudzi ļoti spējīgi darbā, bet grēks nevienam nav tālu.»

«Paklausieties, Afanasij Vasiljevič, sakiet man, — tikai jūs vienu es pazīstu kā godīgu cilvēku, — kas jums par in­devi aizstāvēt visādus neliešus?»

«Jūsu spožība,» sacīja Murazovs: «lai kas būtu cilvēks, kuru jūs nosaucat par nelieti, viņš tomēr ir cilvēks. Kā gan ņeaizstāvēt cilvēku, ja zini, ka pusi visa ļauna viņš dara tāpēc, ka rupjš un neizglītots? Mēs taču ik uz soļa darām netaisnības un ik brīdi esam otra nelaimes cēlonis, un pat bez ļauna nodoma. Arī jūsu spožība izdarīja lielu ne­taisnību.»

«Kā!» izbrīnījies iesaucās kņazs, gluži pārsteigts no šāda negaidīta sarunas virziena.

Murazovs apstājās, paklusēja, it kā kaut ko pārdomādams, un beidzot teica: «Kaut jel tai pašā Derpeņņikova lietā.»

«Afanasij Vasiljevič! Noziegums pret valsts pamatliku­miem līdzīgs savas zemes nodevībai!»

«Es viņu neattaisnoju. Bet vai tas ir taisnīgi, ja nepiedzī­vojušu jaunekli, kuru kāds cits pavedinājis un piemānījis, soda tāpat kā to, kas bijis viens no uzkūdītājiem? Taču vie­nāds liktenis ķēra Derpeņņikovu, ir kaut kādu Voronovu —■ Drjanoju, bet viņu noziegumi nav vienādi.»

«Dieva dēļ…» kņazs teica manāmā satraukumā: «vai jūs par to kaut ko zināt? sakiet. Es nesen vēl rakstīju tieši uz Pēterburgu par viņa likteņa mīkstināšanu.»

«Nē, jūsu spožība, es nerunāju par to, ka zinātu kaut ko tādu, ko jūs nezināt. Kaut gan, patiesi, ir viens tāds apstāklis, kas nāk viņam par labu, bet viņš pats nebūs ar mieru, tāpēc ka no tā cietīs cits. Bet es tikai domāju, vai jums toreiz nelab- tikās mazliet pasteigties? Atvainojiet, jūsu spožība, es sprie­žu pēc sava vājā saprāta. Jūs vairāk reižu pavēlējāt man runāt atklāti. Toreiz, kad es vēl biju priekšnieks, man bija daudz dažādu strādnieku, gan sliktu, gan labu. [Derētu] ņemt vērā arī cilvēka iepriekšējo dzīvi; tāpēc ka, ja visu nepār­baudīsi aukstasinīgi, bet uzreiz uzkliegsi, — tad viņu tikai iebiedēsi un neizdabāsi nekādu īstu atzīšanos, bet, ja ar līdz­jūtību viņu iztaujās, kā brālis brāli, — pats visu izstāstīs un pat nelūgs sodu mīkstināt, un nav pret viņu nekādu dusmu, tāpēc ka skaidri redzams, ka ne es viņu sodu, bet likums.