NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Ja dedzinošu slāpju mocītam, ceļa pīšļiem un putekļiem klātam, novārgušam, nogurušam ceļiniekam kāds ielietu izkaltušajā mutē lāsi avota ūdens, — tas viņu tā neatsvai- dzinātu, tā neveldzētu, kā atveldzējās nabaga Čičikovs.

«Mans glābēj!» Čičikovs teica, pēkšņi no grīdas, uz kuras plosošās bēdās bija nokritis, satverdams viņa roku, strauji to noskūpstīja un piespieda pie krūtīm. «Lai dievs jums atlīdzina par to, ka apciemojāt nelaimīgo!»

Viņš mirka asarās.

Vecais raudzījās viņā ar sāpīgi līdzjutīgu skatienu un tikai teica: «Ak Pāvel, Pavel Ivanovič! Pāvel Ivanovič, ko jūs esat Izdarījis!»

«Ko darīt! Iedzina postā nolādētā! Nezināju mēra; nepratu laikā apstāties. Nolādētais sātans mani paveda, izveda no cilvēciskā saprāta un apjēgas robežām. Nogrēkojos, nogrē­kojos! Bet kā gan šitā var rīkoties? Muižnieku, muižnieku, bez tiesas, bez izmeklēšanas mest cietumā!… Muižnieku, Afanasij Vasiljevič! Kā gan var nedot laiku aiziet mājās pēc lietām? Tur taču tagad man viss palika bez pieskatīšanas. Lādīte, Afanasij Vasiljevič, lādīte, tajā visa mana manta. Iegūta sviedros, asinīs, gadu ilgās pūles, ar atteikšanos … Lādīte, Afanasij Vasiljevič! Taču nozags visu, izvazās! Ak dievs!»

Un, nespēdams aizturēt no jauna sirdij uznākušās bēdas, viņš iegaudojās skalā balsī, kas bija dzirdama cauri cietuma sienām un atskanēja tālumā, norāva atlasa kravati un, ar roku ieķēries apkaklē, saplēsa savu Navarinas dūmu un liesmas krāsas fraku.

«Ak Pāvel Ivanovič! Kā jūs šī manta apstulbojusi! Tās dēļ jūs neredzējāt savu drausmīgo stāvokli.»

«Labdari, glābiet, glābiet!» izmisis iekliedzās nabaga Pāvels Ivanovičs, nomezdamies viņam pie kājām. «Kņazs jūs mīl, jūsu dēļ visu darīs.»

«Nē, Pāvel Ivanovič, nevaru, lai kā gribētu, lai kā vēlētos. Jūs esat nokļuvis nepielūdzamā likuma un ne vis kāda cil­vēka varā.»

«Viltnieks sātans paveda, cilvēku cilts izdzimtenis paveda!»

Sitās ar galvu sienā, bet roka ķēra krēslu tā, ka dūre sasitās asiņaina; bet ne sāpes galvā, ne sitiena smaguma nejuta.

«Pāvel Ivanovič, nomierinieties, padomājiet, kā jel ar die­vu izlīgt, bet ne ar ļaudīm; padomājiet par savu nabaga dvēseli.»

«Ak, kāds gan mans liktenis, Afanasij Vasiljevič! Vai jel vienam cilvēkam ir vēl tāds liktenis? Esmu taču ar pacietību, var teikt, ar asiņainu pacietību, pelnījis kapeiku, ar pūlēm, ar grūtībām, ne vis tā, ka kādu būtu aplaupījis, valstskasi apzadzis, kā mēdz darīt. Kam es krāju kapeikas? Tādēļ, lai pārticībā nodzīvotu savu mūža atlikumu; atstātu sievai, bērniem, kurus domāju iegādāties tēvzemes labā, tēvzemes kalpībai. Lūk, kam es tās krāju! Nu, darīju netaisnību, ne­noliedzu, darīju … bet ko lai dara? Bet netaisnību darīju tikai tad, kad redzēju, ka taisnā ceļā nekā nepanākt un ka greizais ceļš iznāk taisnāks. Bet es taču pūlējos, darīju visu. Ja ņēmu, tad no bagātiem. Bet tie nelieši, kas sēž tiesās, ņem no valstskases tūkstošus, laupa nabaga ļaudis, plēš pēdējo kapeiku no tā, kam nekā nav! … Kas tā par nelaimi, sakiet, — ikreiz, kad tikko sāku baudīt augļus un, tā sacīt, jau izstiepju roku, pēkšņi negaiss, apakšūdens akmens, viss kuģis sašķīst drumslās. Lūk, bija ap trīssimt tūkstoši kapi- tala; bija jau trīsstāvu nams; jau divas reizes sādžu pirku .. . Ak Afanasij Vasiljevič! par ko gan tā …? Par ko šādi sitieni? Vai tad arī bez tā mana dzīve nelīdzinās kuģim jūras viļ­ņos? Kur debesu taisnība? Kur atalgojums par pacietību, par izcilu pastāvību? Esmu taču trīs reizes sācis no jauna; visu pazaudējis, sāku atkal ar kapeiku, kurpretī cits izmisumā sen jau būtu sācis dzert un satrūdējis kabakā. Kas gan bija jā­pārvar, kas bija jāiztur! Ikkatra kapeika taču izcīnīta, tā sacīt, ar visiem dvēseles spēkiem!… Teiksim, citiem nācās viegli, bet man taču katra kapeika, kā saka paruna, bija ar trīskapeiku naglu pienaglota, un šo ar trīskapeiku naglu pienagloto kapeiku es ieguvu, dievs zina, ar tādu dzelzs izturību ..»

Nepanesamās sirdssāpēs viņš balsī iegaudojās, atkrita krēslā, norāva pavisam atplēsto, karājošos frakas stērbeli un aizmeta projām, un abām rokām ieķēries matos, par kuru no­stiprināšanu viņš agrāk tā rūpējās, plēsa tos bez žēlastības, tīksminādamies sāpēs, ar ko gribēja nomākt ne ar ko neno­mācamās sirdssāpes.

Ilgi viņa priekšā klusēdams sēdēja Murazovs un raudzījās uz šo neparasto pirmo reizi redzēto Bet nabaga sa­rūgtinātais cilvēks, kurš vēl nesen lidoja apkārt ar augstākās sabiedrības cilvēka vai karavīra veiklību, tagad plosījās sa­ņurcītā, nepieklājīgā izskatā, saplēstā frakā un atpogātās biksēs, ar asinīs sadauzītu dūri, zākādams kaitīgos spēkus, kas uzbrūk cilvēkam.

«Ai Pāvel Ivanovič, Pāvel Ivanovič! Kas par cilvēku no jums iznāktu, ja tāpat, ar spēku un pacietību, jūs mestos uz labu darbu, ja jums būtu labāks mērķis! Mans dievs, cik daudz laba jūs padarītu! Ja kaut jel kāds no tiem ļaudīm, kas mīl labu, būtu licis lietā tik daudz pūles, kā jūs to darāt savas kapeikas iegūšanai, un prastu labā dēj ziedot ir savu pašmīlību, ir godkārību, netaupot sevi tā, kā jūs sevi netau­pījāt savas kapeikas iegūšanā, — mans dievs, kā tad uzplauk­tu mūsu zeme! … Pāvel Ivanovič, Pāvel Ivanovič! Ne tā žēl, ka jūs noziedzāties citu priekšā, bet žēl tā, ka noziedzāties pats pret sevi, — pret tiem lielajiem spēkiem un spējām, ar ko esat apveltīts. Jūsu dzīves uzdevums būt lielam cilvēkam, bet jūs sevi pazudinājāt un novedāt bojā.»

Ir dvēseles noslēpumi: lai cik tālu maldu taku staigātājs arī būtu aizklīdis no taisnā ceļa, lai kā nelabojams noziedz­nieks arī būtu notrulinājis savas jūtas, lai cik tiepīgi viņš arī turētos pie savas izvirtušās dzīves, — bet, ja viņam pārme­tīsi, aizrādot uz viņa tikumiem, kurus tas kaunā licis, tad viņā viss sašķobīsies un viņš neviļus nodrebēs.

«Afanasij Vasiljevič,» sacīja nabaga Čičikovs un abām ro­kām satvēra viņa rokas: «Ak, ja man izdotos tikt brīvībā, at­gūt manu mantu! Zvēru jums, ka no šodienas sāktu citu dzīvi! Glābiet, labdari, glābiet!»

«Ko es varu darīt? Man būtu jākaro pret likumu. Pie­ņemsim, ka es pat uzņemtos to darīt; bet kņazs ir taisnīgs, — viņš neparko neatlaidīs.»

«Labdari! Jūs visu varat izdarīt. Ne likums mani. baida,— likuma priekšā es atradīšu līdzekļus, — bet tas, ka nevainīgs esmu iemests cietumā, ka te aiziešu bojā kā suns un ka mana manta, papīri, lādīte … Glābiet!»

Viņš apkampa veča kājas, slacīdams tās asarām.

«Ai Pāvel Ivanovič, Pāvel Ivanovič!» sacīja vecais Mura­zovs, galvu grozīdams: «kā šī manta jūs aklu padarījusi! Tās dēļ jūs nejūtat pat savu nabaga dvēseli!»

«Padomāšu arī par dvēseli, tikai glābiet!»

«Pāvel Ivanovič!…» vecais Murazovs sacīja un apklusa.

«Jūs glābt nav manā varā, — pats redzat. Bet, cik iespēšu, papūlēšos atvieglot jūsu likteni un atbrīvot. Es nezinu, vai tas izdosies, bet centīšos. Bet, ja, ko es neceru, tomēr izdotos,

Pāvel Ivanovič, — tad palūgšu jums atalgojumu par pūlēm: atmetiet savas ieraušanas tieksmes. Ticiet man uz goda vār­du, ja es zaudētu visu savu mantību, — un man tās ir vairāk nekā jums, — es neraudātu. Ai, ai, svarīgākais nav manta, ko man var konfiscēt, bet gan tas, ko neviens man nevar ne nozagt, ne atņemt! Jūs esat jau diezgan pasaulē padzīvojis. Pats jūs savu dzīvi nosaucāt par kuģi bangās. Jums jau ir no kā dzīvot savā mūža atlikumā. Apmetieties kādā klusā stū­rītī, tuvāk baznīcai un vienkāršiem, labiem ļaudīm; vai, ja jums liela tieksme atstāt sev pēcnācējus, appreciet ne bagātu, labu meiteni, kura radusi pie mērenības un vienkāršas saim­niecības. Aizmirstiet šo trokšņaino pasauli ar tās kārībām un vilinājumiem; un arī tā lai aizmirst jūs: nav tajā mierinā­juma. Redziet: viss viņā ir naidnieks, kārdinātājs, nodevējs.»