NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Tā ir cita lieta, Afanasij Vasiljevič. Es zinu, ks, to nedaru cilvēka dēļ, bet tā dēļ, ar kura pavēli mēs visi esam pasaulē. Ko darīt! Es ticu, ka viņš pret mani ir žēlīgs, ka, lai cik nejauks, cik pretīgs es arī esmu, bet viņš var man piedot un mani pieņemt, kurpretī ļaudis atstums ar kāju un vislabākais draugs mani nodos un tad vēl sacīs, ka augsta mērķa dēļ mani atstūmis.»

Chlobujeva sejā parādījās sarūgtinājums. Vecim noritēja asara, bet nekas

«Tad kalpojiet tam, kas ir tik žēlsirdīgs. Viņam darbs tikpat tīkams kā lūgšana. Ķerieties pie kaut kāda darba, bet ķerieties tā, it kā jūs to darītu viņa, bet ne ļaužu dēļ. Nu, vienkārši, grūdiet kaut ūdeni piestā, bet domājiet tikai, ka to darāt viņa dēļ. Jau tas vien būs labums, ka sliktiem darbiem — nospēlēšanos kārtīs, dzīrēm negaušu sabiedrībā, pasaulīgai uzdzīvei — jums neatliks laika. Ak, Semjon Semjonovič! Vai jūs pazīstat Ivanu Potapiču?»

«Pazīstu un ļoti cienīju.»

«Viņš bija labs tirgotājs: tam piederēja pusmiljons; bet kad visur redzēja peļņu — sāka izlaisties. Dēlam mācīja franču valodu, meitu izprecināja ģenerālim. Un nedzīvoja vairs pa savu tirgotavu vai biržas ielu, bet domāja tikai kā satikt draugus un vest uz traktieri tēju dzert; caurām dienām tur dzīvoja un — bankrotēja. Tad vēl dievs uzsūtīja ne­laimi: dēls………. Tagad viņš, redziet, strādā pie manis kā pārdevējs. Sāka no gala. Viņa apstākļi uzlabojušies. Atkal viņš varētu uzsākt tirgoties un tikt pie piecsimt tūkstošiem. «Pārdevējs esmu bijis, kā pārdevējs gribu nomirt. Tagad,» viņš saka, «esmu kļuvis vesels un žirgts, bet tad man bija radies vēders un ar ūdens slimību sāku sirgt.. . Nē!» saka. Un tēju viņš tagad vairs mutē neņem. Kāpostus un biez­putru — un vairāk nekā, jā. Bet dievu viņš lūdz tā, kā neviens no mums nelūdz; nabagiem palīdz tā, kā neviens no mums nepalīdz; cits atkal labprāt palīdzētu, bet naudu no­dzīvojis.»

Nabaga Chlobujevs kļuva domīgs.

Vecais saņēma viņa abas rokas. «Semjon Semjonovič! Ja jūs zinātu, kā man jūs žēl! Visu laiku domāju par jums. Lūk, paklausieties. Jūs zināt, ka klosterī dzīvo vientulis, ķurš neviena neredz. Tas ir liela prāta cilvēks, — tāda prāta, ka nezinu. Viņš nerunā; bet ja reiz dod padomu…

Es sāku viņam stāstīt, ka man ir paziņa, bet vārdu ne……….

ka, lūk, viņam ir kaite. Viņš klausījās, tad pēkšņi pārtrauca, teikdams: «Vispirms dieva lietas, tad savas. Ceļ baznīcu, bet naudas nav: jāvāc līdzekļi baznīcai!» Un aizcirta durvis. Es domāju, ko gan tas nozīmē? Redzams, negrib dot padoma. Iegriezos pie mūsu archimandrita. Tikko veru durvis, viņa pirmie vārdi man: vai es nezinot tādu cilvēku, kuram varētu uzdot vākt naudu baznīcai, kurš būtu no muižnieku vai tirgoņu kārtas, izglītotājs nekā citi, kas šo pienākumu uz­skatītu kā savu dvēseles glābiņu. Tad es tūlīt atskārtu: «Ak mans dievs! šo vietu taču shimas cilvēks nozīmēja Semjonam Semjonovičam. Tas ir labs ceļš viņa kaitei. Ceļodams ar grā­matu no muižnieka pie zemnieka, no zemnieka pie muiž­nieka, viņš redzēs arī to, kā kurš dzīvo un kas kuram trūkst, — un tad, apceļojis dažas guberņas, pārbrauks, iepa­zinies ar daudz vietām un malām, daudz labāk par visiem tiem ļaudīm, kuri dzīvo pilsētās . .. Bet šādi ļaudis tagad vajadzīgi. Lūk, kņazs man teica, ka daudz viņš dotu, lai sameklētu tādu ierēdni, kas lietas pazītu nevis no papīriem, bet skaidri zinātu, kādas tās ir īstenībā, tāpēc ka no papī­riem, saka, nav redzams: tā viss sarežģījies.»

«Jūs mani pavisam apmulsinājāt, izsitāt no sliedēm, Afanasij Vasiljevič,» Chlobujevs sacīja, raudzīdamies viņā brīnumu pilnām acīm. «Es neticu pat to, ka jūs tieši man to sakāt: tam vajadzīgs nenogurstošs, darbīgs cilvēks. Bez tam, kā lai atstāju sievu, bērnus, kuriem nav ko ēst?»

«Par sievu un bērniem neraizējieties. Es tos ņemšu savā gādībā, un skolotājs bērniem arī būs. Kam jums staigāt apkārt ar somu un lūgt dāvanas sev, krietnāk un labāk ir lūgt dievam. Es jums došu vienkāršu kibitku, kratīšanas nebaidieties, tas jūsu veselības labā. Es jums došu ceļā naudu līdzi, lai braukājot varat arī izdalīt tiem, kam visvairāk vajag. Te jūs varat daudz labu darbu pastrādāt: jūs nekļūdī- sieties, bet, kam dosiet, tas būs tā vērts bijis. Sādi apbrau­kājot, jūs sīki iepazīsiet visus, kas Tas nav tas, kā dažs labs ierēdnis, kuru visi bīstas un no kura……. ; Bet ar jums, zinādami, ka lūdzat baznīcai, visi labprāt parunāsies.»

«Es redzu. Tā ir jauka doma, un es ļoti vēlētos kaut daļu no visa tā izpildīt; bet, patiesi, man liekas, ka tas ir pājri spēkiem.»

«Bet kas tad īsti mums ir pa spēkam?» teica Murazovs. «Taču nekas nav mums pa spēkam; viss ir pāri mūsu spē­kiem. Bez palīdzības no augšas nekas nav veicams. Bet lūgšana kopo spēkus. Krustu mezdams, cilvēks saka: «Kungs, apžēlojies!» airē un nobrauc līdz krastam. Far to nav pat ilgi jādomā; tas vienkārši jāpieņem kā dieva nolikums. Tūlīt jums būs kibitka sagatavota; bet jūs aizejiet pie archimand- rita pēc grāmatas un svētības un ceļā projām.»

«Paklausu jums un pieņemu ne citādi kā dieva nolikumu.» — «Kungs, svētī!» viņš sacīja iekšķīgi un sajuta, ka dvēselē ienāk mundrums un spēks. It kā pats prāts viņā sāka mosties cerībā uz izeju no sava bēdīgā bezizejas stāvokļa. Tālumā iemirdzējās gaisma …

Bet, atstājuši Chlobujevu, atgriezīsimies pie Cičikova

Pa tam tiesā lieta gāja savu ceļu, ienāca lūgumi pēc lūgumiem. Uzradās radinieki, par kuriem neviens pat dzir­dējis nebija. Kā putni salido uz maitu, tā visi salaidās uz lielo mantojumu, ko bija atstājusi vecene: sūdzības par Čičikovu, par to, ka pēdējais testaments viltots, sūdzības arī par pirmā testamenta neīstumu, pierādījumi par atstātās naudas zādzību un nobēdzināšanu. Radās arī apvainojumi pret čičikovu mirušo dvēseļu uzpirkšanā un kontrabandas dēkās, kad tas vēl strādājis muitā. Visu atklāja, uzzināja viņa agrāko dzīvi. Dievs zina, kādā ceļā visu to uzošņāja un uz­zināja, — un bija ari atklājumi pat tādās lietās, par kurām, kā Čičikovs domāja, bez viņa un četrām sienām neviens nekā nezina. Pagaidām viss tas vēl bija tiesas noslēpums un līdz viņa ausīm nebija nonācis, kaut gan juriskonsulta drīz vien piesūtītā informācijās zīmīte deva viņam kaut cik nojēgu, ka ievārās putra. Vēstulītes saturs bija īss: «Steidzos jums paziņot, ka ar prāvu būs lielas klapatas, bet paturiet prātā, ka neder uztraukties. Galvenais — miers. Apdarīsim visu.» Šī zīmīte viņu pilnīgi nomierināja. «īsts ģēnijs,» sacīja Čičikovs. Visa laba galā ap to laiku drēbnieks atnesa uz­valku. Viņam radās liela vēlēšanās paraudzīties pašam uz sevi jaunajā Navarinas dūmu un liesmas krāsas frakā. Viņš uzvilka bikses, kas tam lieliski viscaur piekļāvās, kaut vai glezno. Jauki apņēma gūžas, lielus, zem vadmalas viņa lo­cekļi rādījās vēl elastīgāki. Kad viņš uz muguras savilka sprādzi, vēders kļuva kā bungas. Viņš tam uzsita ar suku, piebilzdams: «Kā^s ērms! bet kopiespaidā iznāk glezna.» Fraka izrādījās pasūta vēl labāk par biksēm: nevienas krun­ciņas, sānos pieguloša, viducī izliekta, parādīdama tā loka­nību. Uz Čičikova piezīmi, ka zem labās paduses mazliet žņaudz, skroderis tikai pavīpsnāja: tā vēl labāk piekļausies viducim. «Esiet mierīgs, darba ziņā esiet mierīgs,» viņš at­kārtoja ar neslēptu svinīgumu: «izņemot Pēterburgu, nekur citur tādu neuzšūs.» Skroderis pats bija no Pēterburgas, un uz izkārtnes bija lasāms: Ārzemnieks no Londonas un Parīzes. Viņš nemīlēja jokot un ar divām pilsētām uzreiz gribēja aizbāzt visiem citiem skroderiem muti, lai vēlāk neviens ar tādām pilsētām nerādās un lai raksta sev kaut kādu Karlseru vai Kopengaru.