NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Ar dzirksteli, olīvu vai pudeļkrāsā, tā sakot, uz brūkleņ- krāsas pusi,» teica Čičikovs. «Varu apgalvot, ka dabūsiet pirmo šķiru, par kuru labāku vienīgi izglītotās galvaspilsētās varētu. atrast. Zēn! pasniedz vadmalu no augšas, to ar 34. numuru. Tad ne jel to, brālīt! Ko tu mūždien lien augstāk par savu sfēru, gluži kā kāds proletārietis! Svied to šurp. Tā tik ir vadmala!» Un, attinis no otra gala, tirgotājs to piebāza Cičikovam pie paša deguna, tā ka tas zīdaino spīdumu varē­ja ne tikai ar roku paglāstīt, bet pat paost.

«Laba, bet tomēr ne tā,» Čičikovs sacīja. «Esmu dienējis muitā, tādēļ dodiet man augstākā labuma, kāda tik ir, un pie tam vairāk uz sarkano ne uz pudeļkrāsas pusi, bet lai tuvotos brūklenei.»

«Saprotu: jūs īsteni vēlaties tādu krāsu, kas pašlaik sāk nākt modē. Ir man vislabākās īpašības vadmala. Jau iepriekš pasaku, ka cena augsta, bet arī labums augsts.»

Eiropietis kāpa augšā. Nokrita baķis. Viņš to attina ar seno laiku mākslu, pat piemirsis uz mirkli, ka tagad viņš pieder jau pie vēlākās paaudzes, un, lai gaismā labāk varētu ap­skatīt, izgāja pat no bodes un tur, acis no gaismas miegdams, sacīja: «Ļoti jauka krāsa! Vadmala — Navarinas dūmi ar liesmu.»

Vadmala patika; par cenu vienojās, kaut gan tā, kā tirgo­tājs apgalvoja, pašam dārgāk iznākot. Tad notika drānas plēšana abām rokām. Ietīšana papīrā notika krieviski — ne­ticamā ātrumā. Sainis grozījās zem vieglās auklas, kas to aptvēra ar dzīvu drebošu mezglu, šķēres pārgrieza auklu, un viss jau atradās karietē. Tirgotājs pacēla cepuri. Cepures celšanas iemesls: viņš izvilka no kabatas naudu.

«Parādiet man melnu vadmalu,» atskanēja balss.

«Kaut nelabais parautu, Chlobujevs,» Čičikovs noteica pie sevis un atgrieza muguru, lai viņu nepamanītu, jo neprātīgi viņam šķita no savas puses uzsākt ar to kaut kādu izsķaidro- šanos mantojuma lietā. Bet tas jau bija viņu pamanījis.

«Kā tad tā, Pāvel Ivanovič, vai jūs ar nolūku neizvairāties no manis? Nekur nevaru jūs atrast, bet lietas ir tādas, ka mums nopietni jāaprunājas.»

«Godājamais, godājamais,» sacīja Čičikovs, spiezdams viņa rokas: «ticiet, ka visnotaļ gribu ar jums parunāties, bet ne­pavisam nav laika.» Bet pats pie sevis nodomāja: «Kaut ne­labais tevi parautu!» Un pēkšņi ieraudzīja ienākošo Mura- zovu. «Ak dievs, Afanasij Vasiljevič! Kā jūsu veselība?»

«Bet kā jūsu?» Murazovs, sacīja, paceldams cepuri. Tir­gotājs un Chlobujevs noņēma savas galvas segas. .

«Lūk, krusti, un arī gulēt lāgā nevaru. Varbūt no tā, ka maz kustos…»

Bet Murazovs, neiedziļinādamies Čičikova kaišu cēloņos pievērsās Chlobujevam: «Lūk, es, Semjon Semjonovič, ierau­dzīju, ka jūs iegājāt veikalā, — nācu jums pakaļ. Man kaut kas jāparunā, vai nepiebrauksiet pie manis?»

«Kā ne, kā ne!» steidzīgi teica Chlobujevs un izgāja kopā ar viņu.

«Kas tiem varētu būt runājams?» nodomāja Čičikovs. 804

«Afanasijs Vasiljevičs ir godājams un gudrs cilvēks,» tir­gotājs sacīja: «savu lietu zina, bet izglītības nav. Tirgotājs taču ir negociants, bet ne tirgonis. Te apvienoti ir budžets, ir reakcija, bet citādi iznāks pauperisms,» Čičikovs atmeta ar roku

«Pāvel Ivanovič, es jūs visur meklēju,» aiz viņiem atska­nēja Ļeņicina balss. Tirgotājs godbijīgi noņēma cepuri.

«Ak Fjodor Fjodorovič!»

«Dieva dēj, brauciet man līdzi: man jāparunā ar jums,» viņš teica. Čičikovs paraudzījās — viņa seja izskatījās uz­traukta. Norēķinājies ar tirgotāju, viņš atstāja veikalu.

«Gaidu jūs, Semjon Semjonovič,» sacīja Murazovs, ierau­dzījis ienākušo Chlobujevu: «lūdzu manā istabiņā.» Viņš ieveda Chlobujevu jau lasītājiem pazīstamajā istabiņā, par ķo vienkāršāku nevarētu atrast pat pie ierēdņa, kas pelna septiņi simti rubļu gadā.

«Sakiet, tagad, es domāju, jūsu apstākļi ir labāki? Pēc krustmātes nāves jums tomēr kaut kas tika.»

«Nu, kā lai jums saku, Afanasij Vasiljevič? Nezinu, vai mani apstākļi būtu labāki. Es mantoju tikai piecdesmit dvēseles zemnieku un trīsdesmit tūkstošus naudā, ar ko jā­nomaksā daļa manu parādu, — un atkal man nav nekā. Bet galvenais, ka šī mantojuma lieta ir pavisam netīra. Tur, Afanasij Vasiljevič, notikušas tādas blēdības! Es jums tūlīt izstāstīšu, un jūs brīnīsieties, kas notiek. Šis Čičikovs …»

«Atļaujiet, Semjon Semjonovič; pirms runājam par šo Čičikovu, atļaujiet parunāt īpaši par jums. Sakiet man, cik, pēc jūsu domām, pietiktu, lai jūs pilnīgi uzlabotu savu stāvokli?»

«Mans stāvoklis ir grūts,» sacīja Chlobujevs. «Un lai uz­labotu apstākļus, lai norēķinātos ar visiem un lai varētu dzīvot mērenā pārticībā, man vajadzīgi vismaz 100 tūkstoši, ja ne vairāk, — vārdu sakot — man tas nav iespējams.»

«Nu, ja jums tā būtu, kā tad jūs dzīvotu?»

«Nu, tad es iegādātos dzīvoklīti, nodarbotos ar bērnu audzināšanu. Par sevi pašu vairs nav ko domāt: mana karjera izbeigta, tāpēc ka vairs neiznāk dienēt: es vairs nekur nederu.»

«Un tomēr dzīve paliek dīka, bet dīkdienā rodas kārdinā­jumi, par ko nodarbināts cilvēks neiedomātos.»

«Nevaru. Nekam es neesmu derīgs; esmu kļuvis stulbs, krusti sāp.»

«Bet kā tad var dzīvot bez darba? Kā cilvēks var būt bez amata, bez vietas? Apžēlojieties! Paraugieties uz ikvienu dieva radību: katra kaut kam lieti der, katrai ir savs at­taisnojums. Pat akmens ir tādēļ, lai viņu lietā liktu, bet cilvēks, saprātīgs radījums, lai tas paliktu bez kāda labuma, — vai tas maz iespējams?»

«Nu, es jau nedomāju pavisam bez darba. Varu nodoties bērnu audzināšanai.»

«Nē, Semjon Semjonovič, nē! tas ir visgrūtāk. Kā tas lai audzinātu bērnus, kas pats sevi nav izaudzinājis? Bērnus var audzināt tikai ar paša dzīves piemēru. Bet vai jūsu dzīve tiem der par piemēru? Vai tad viņiem mācīties to, kā dīkdieņa laiku nosist un kārtis spēlēt? Nē, Semjon Semjo­novič, atdodiet bērnus man — jūs viņus samaitāsiet. Pado­mājiet ne pa jokam: jūs ir sagandējusi bezdarbība, — no tās jums jātiek vajā. Kā var dzīvot pasaulē, ne pie kā ne­saistījies? Kaut kāds pienākums taču ir jāpilda. Pat algādzis, — arī tas kalpo. Viņš ēd lētāko maizi, bet paša pelnītu, un izjūt sava darba nozīmi.»

«Nudien, mēģināju, Afanasij Vasiljevič, centos uzveikt sevi! Ko darīt! esmu novecojis, kļuvis nespējīgs. Nu, ko man darīt? Vai patiesi iestāties dienestā? Nu, kā lai es ar saviem četrdesmit pieciem gadiem sēžos pie viena galda ar kance­lejas ierēdņiem iesācējiem? Pie tam neesmu spējīgs kukuļus ņemt — nodarīšu postu pats sev un kaitēšu citiem. Tur jau viņiem ieviesušās savas kastas. Nē, Afanasij Vasiljevič, izdo­mājos, izmēģinājos, apsvēru visas dienesta vietas, — nekur nebūšu derīgs. Atliek tikai nespējnieku patversme …»

«Nespējnieku patversme tiem, kuri ir strādājuši; bet, kuri visu jaunību līksmojuši, tiem atbild kā skudra sienāzim: «Ej nu, padejo!» Un arī nespējnieku patversmē pūlas un strādā, vistu vis nespēlē, Semjon Semjonovič,» Murazovs sacīja, stingri viņu uzlūkodams: «jūs krāpjat ir sevi, ir mani.»

Murazovs stingri viņu uzlūkoja; bet nabaga Chlobujevs nekā nezināja atbildēt, Murazovam kļuva viņa žēl.

«Paklausieties, Semjon Semjonovič … Bet jūs taču lūdzat dievu, ejat baznīcā, es zinu, jūs nepalaižat garām ne rīta, ne vakara dievkalpojumu. Kaut gan jums negribas agri celties, jūs tomēr ceļaties un ejat, — ejat pulksten četros no rīta, kad vēl neviens nav augšā.»