NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Vai redzat? viņam, protams, vajadzīga zeme. Ja viņš ne­būtu tā uzvedies, es labprāt tam dotu citā vietā par velti, un ne tā … Bet tagad ērcīgs cilvēks nodomās …»

«Manuprāt, vislabāk izrunāties: varbūt lieta… Man ir uz­ticētas lietas, un neviens nenožēlos … lūk, arī ģenerālis Betriščevs…»

«Bet man patiesi neērti, ka jums būs jārunā ar tādu cil­vēku …»

«… un sevišķi vērā ņemot, lai tas būtu slepeni,» čičikovs sacīja: «jo ne tik daudz pats pārkāpums, cik kārdinājums ir kaitīgs.»

«Jā, tā ir, tā ir,» sacīja Ļeņicins, gluži uz sāniem galvu no­liecis.

«Cik patīkami sastapt vienādi domājošu cilvēku!» Čičikovs teica. «Man ir viena lieta, reizē ir likumīga, ir nelikumīga: no ārienes nelikumīga, bet būtībā likumīga. Tā kā man vaja­dzīgi ieķīlājumi, negribu nevienam uzlikt risku maksāt pa divi rubļi no dzīvas dvēseles. Ja nu gadītos, ka bankrotēju, — no kā lai dievs pasarga, — īpašniekam taču nepatīkami, un es nolēmu izmantot aizbēgušos un mirušos, kas vēl nav izsvītroti no revizijas, lai pie viena pastrādātu ir kristīgu darbu, ir atbrīvotu nabaga īpašnieku no nodokju samaksas smaguma par tiesu. Mēs savā starpā tikai formāli nokārto­sim pirkšanas līgumu kā par dzīviem.»

«Tas tomēr ir kaut kas pārāk dīvains,» nodomāja Ļeņicins un pavirzījās ar krēslu mazliet atpakaļ. «Sī lieta tomēr ir tāda…» viņš iesāka.

«Bet kārdināšana nebūs, tāpēc, ka slepeni,» atbildēja Či­čikovs: «un pie tam starp labi domājošiem cilvēkiem.»

«Lai nu gan, tomēr šī lieta tā kā …»

«Bet kārdināšanas nav nekādas,» visai tieši un atklāti tei­ca Čičikovs. «Tas ir tāds darījums, kā nupat apspriedām: starp labi domājošiem cilvēkiem, saprātīgos gados un, liekas, labas činas, un pie tam slepenībā.» Tā runādams, viņš tam raudzījās acīs vaļsirdīgi un godīgi.

Lai cik izvairīgs bija Ļeņicins, lai kāds lietpratējs viņš bi­ja darbvedības lietās, bet nu viņš bija pilnīgā neizpratnē, jo vairāk tāpēc, ka kaut kādā dīvainā kārtā viņš bija sapinies it kā paša tīklos. Viņš nepavisam nebija spējīgs uz netaisnī- bām un nekā netaisna pat slepeni negribēja darīt. «Kas par dīvainu gadījumu!» viņš nodomāja. «Iedraudzējies nu tuvāk ar godīgiem ļaudīm! Kā nu darīt!» Bet liktenis un apstākļi it kā tīši iznāca labvēlīgi Cičikovam. It kā tādēļ, lai palīdzētu šai grūtajā lietā, istabā ienāca jaunā namamāte, Ļeņicina laulātā draudzene, bāla, vāja, maza auguma, bet pēc Pēter­burgas modes apģērbusies, liela comme il faut ļaužu cienītā­ja. Viņai pakaļ aukle nesa rokās pirmdzimto, nesen apprecē­jušos laulāto ļaužu maigās mīlas augli. Veikli tuvodamies, cilādamies un galvu sānis pieliekdams, Čičikovs pilnīgi ap­būra Pēterburgas dāmu un arī viņas bērnu. No sākuma tas laida vaļā brēkšanu, bet ar vārdiem: «Ahu, ahu, sirsniņ,» sitot knipjus, un vilinot ar pulksteņa sirdsveidīgo skaisto karneola breloku, viņam izdevās bērnu pārvilināt savās ro­kās. Tad viņš sāka to ūcināt līdz pašiem griestiem un ar to sacēla bērnā tīkamu smaidu, kas ārkārtīgi iepriecināja abus vecākus. Bet vai nu no negaidītā prieka, vai kaut kā citādi, bērns pēkšņi slikti uzvedās.

«Ak mans dievs!» iesaucās Ļeņicina sieva: «viņš jums sa­bojāja visu fraku!»

Čičikovs paraudzījās: visa jaunās frakas piedurkne bija sagandēta. «Kaut tevi trieka ķertu, velnēn!» viņš dusmās nodomāja.

Namatēvs, namamāte, aukle — visi skrēja pēc odekolona: no visām pusēm ņēmās viņu tīrīt.

«Nekas, nekas, pavisam nekas!» Čičikovs sacīja, cenzda­mies savā sejā pēc iespējas uzturēt jautru izteiksmi. «Ko gan var sabojāt bērns šai sava mūža zelta laikmetā?» viņš atkār­toja: bet tajā pašā laikā domāja: «Cik trāpīgi, bestija, kaut vilki tevi saplēstu, to iztaisīja, nolādētais nelietēns!»

Šis šķietami gluži neievērojamais apstāklis pilnīgi nosvēra namatēvu Cičikova lietai par labu. Kā var atteikt tādam vie­sim, kurš parādījis tik daudz nevainīgu glāstu bērniņam un augstsirdīgi paša fraku ziedojis? Lai nerādītu sliktu piemēru, nolēma lietu nokārtot slepeni, jo kaitīga nav pati lieta, bet kārdināšana.

«Atļaujiet arī man kā pateicību par pakalpojumu samak­sāt jums arī ar pakalpojumu. Gribu būt starpnieks jūsu strīdā ar brāļiem Platonoviem. Jums vajadzīga zeme, vai ne tā? .. .»

Visi pasaulē apdara savus darbus. Kas kādam der, pēc tā viņš ķer, saka paruna. Ceļošanai pa lādēm bija panākumi, tā ka pēc šīs ekspedicijas šis tas pārceļoja paša lādītē. Vārdu sakot, viss bija gudri nodarīts. Čičikovs ne jau zaga, bet iz­mantoja. Ikviens no mums kaut ko izmanto: tas kroņa mežu, tas ekonomiskās sumas, tas apzog savus bērnus kaut kādas iebraukušas aktrises dēļ, tas zemniekus Gambsa mēbeļu vai karietes dēļ. Ko darīt, ja pasaulē saradušies tik daudz vilinā­jumu un dārgie restorāni ar ārprātīgām cenām, un maskera- des, un izpriecas, un dejas ar čigānietēm. Ir taču grūti attu­rēties, ja visi visapkārt dara to pašu un ja mode prasa — at­turies nu! Cičikovam gan jau vajadzēja braukt, bet celi bija kļuvuši neizbraucami. Pa tam pilsētā gatavojās cits gada tirgus — īstenais muižnieku. Iepriekšējais bija vairāk zirgu tirgus, lopiem, jēlvielām un dažādām zemnieku vajadzībām, kur tirgojās uzpircēji un kulaki. Turpretī tagad še bija sa­vests viss, ko kungu patēriņam tirgotāji bija sapirkušies Ņižegorodas tirgū. Sabrauca krievu naudas maku tukšotāji, francūži ar pomadēm un fracuzietes ar cepurēm, ar asinīm un pūlēm iegūtās naudiņas ierausēji — šis Ēģiptes siseņu bars, kas, pēc Kostanžoglo izteiciena, ne tikai kā visu norij, bet pat atstāj zemē iekašātas oliņas.

Tikai neraža un nelaimīga īsti ……….. daudzus muižniekus atturēja viņu sādžās. Bet par to rosīgi kļuva ierēdņi, kuri necieš no neražas; par postu arī viņu sievas. Salasījušies da­žādas grāmatas, kas pēdējā laikā izdotas ar nolūku iedvest cilvēcei visādas jaunas prasības, tie sajuta neparastu alku iz­mēģināt visas jaunās baudas. Francūzis atvēra jaunu iestādi

— kaut kādu līdz šim guberņā nedzirdētu iluminētu vokzali, ar it kā neparasti lētām vakariņām un pie tam vēl puse uz parāda. Ar to pietika, lai ne tikai galda priekšnieki, bet arī visi kancelejisti cerībā uz gaidāmiem kukuļiem no lūdzē­jiem Radās vēlēšanās padižoties vienam otra priekšā ar zirgiem un kučieriem. Kāds izpriecas kāro kārtu saplū­dums!.. . Nevērojot nejauko laiku un slapjdraņķi, greznas ekipāžās ripoja šurp un turp. Dievs zina, kur tās radušās, bet arī Pēterburgā neatpaliktu Tirgoņi, komiji, veikli plat­males cilādami, aicināja veikalos kundzes. Reti kur redzēja bārdaiņus kažokādas cepurēs. Visi bija eiropiska izskata ar skūtiem vaigiem, visi iepuvušiem zobiem.

«Lūdzu, esiet tik laipni! Ienāciet tikai bodē! Kungs, kungs!» šur tur klaigāja zeņķi.

Bet ar Eiropu iepazinušies uz tiem raudzījās tikai ar ni­cināšanu …; tie tikai paretam ar cieņas izjūtu aicināja! «Št……………. » vai: «Še ir zibera, klēra un melna vadmala.»

«Vai ir brūkleņu krāsas vadmala ar dzirksteli?» Čičikovs jautāja.

«Lieliskas vadmalas,» teica tirgotājs, ar vienu roku pacel­dams cepuri, ar otru norādīdams uz bodi. Čičikovs iegāja

bodē. Veikli pacēla letes dēli…………… un atradās tās otrā pusē, ar muguru pret precēm, kas bija sakrautas no apakšas līdz griestiem, baķis uz baķa, un ar seju pret pircēju. Veikli abām rokām atbalstījies un viegli tajās ar visu stāvu salī­gojies, jautāja: «Kādas vadmalas vēlaties?»