NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Uz jUms klausoties, jūti spēkus augam. Gars paceļas.»

«Re, kā te zeme arta!» Kostanžoglo iesaucās, ar asu skumju izjūtu norādīdams uz piekalni. «Nespēju te ilgāk kavēties: man jābeidzas, vērojot šo nekārtību un nolaidību. Tagad jūs varat arī bez manis ar viņu nokārtoties. Ņemiet ātrāk šim nelgām nost viņa mantu. Viņš dieva dāvanu tikai liek negodā.» To teicis, Kostanžoglo atkal saviļņojumā žul­taini sadruma, atvadījas no Cičikova un, panacis saimnieku, sāka ardievoties.

«Apžēlojaties, Konstantin Fjodorovič,» saimnieks pārsteigts sacīja: «tikko atbraucāt — un jau prom!»

«Nevaru. Man ļoti nepieciešami būt mājās,» Kostanžoglo teica. Atvadījās, iesēdās savos ratos un aizbrauca. Likās, Chlobujevs saprata viņa steigas iemeslu.

«Neizturēja Konstantins Fjodorovičs,» viņš sacīja: «tādam saimniekam kā viņš nav prieka redzēt šādu nolaidīgu saim­niekošanu. Ticiet, Pāvel Ivanovič, ka šogad pat labību neesmu sējis. Kā godīgs cilvēks atzīstos! Nebija sēklas, ne­runājot nemaz par to, ka nav ar ko uzart. Saka, ka jūsu brālis, Platon Michailovič, esot teicams saimnieks; par Konstantinu Fjodoroviču, — ko nu par to runāt! tas savā ziņā Napoleons. Bieži uznāk tāda doma: kāpēc gan tik daudz prāta tiek dots vienā galvā? Kaut jel pilīte no tā tiktu arī manējā muļķa galvā. Te, kungi, pieskatiet, uzmanīgāk pār tiltu, ka neiekrītat. Pavasari liku dēlus salabot.. . Visvairāk man žēl nabaga zemnieku; viņiem vajadzīgs labs piemērs, bet kas no manis par piemēru? Ko lai dara? Ņemiet viņus, Pāvel Ivanovič, savā rīcībā. Kā tos pieradināt pie kārtības, ja pats esi nekārtīgs? Sen jau būtu atlaidis viņus brīvā, bet no tā nebūs nekādas Jēgas. Saprotu, ka vispirms tie jādabū tādā stāvoklī, lai mācētu dzīvot. Ir vajadzīgs stingrs un taisnīgs cilvēks, kas ilgu laiku ar tiem kopā padzīvotu un ar paša piemēru un nenogurstošu darbību……. Krievu cilvēks, redzu pats pie sevis, nevar bez pamudinājuma: citādi iesnau- dīsies, citādi ieskābs.»

«Savādi,» Platonovs teica: «no kā gan krievu cilvēks var tā iesnausties un ieskābt, ka, ja vienkāršo cilvēku nepie­skaita, tas top par dzērāju un nelieti.»

«No izglītības trūkuma,» piezīmēja Čičikovs.

«Dievs zina, no kā. Mēs, lūk, esam izglītojušies, mācījāmies universitātē, bet kam mēs deram? Ko gan es esmu iemācī­jies? Ne tikai kā neesmu iemācījies kārtīgi dzīvot, bet vēl vairāk — esmu iemācījies mākslu izdot vairāk naudas dažādām jaunām izsmalcinātībām un komfortiem, vairāk esmu iepazinies ar tādām lietām, par ko jāmaksā nauda. Vai no tā, ka esmu mācījies bez kādas jēgas? — Nē, arī citi biedri tāpat. Divi trīs cilvēki prata gūt īstu labumu un varbūt arī tikai tāpēc, ka jau bez tā bija gudri, bet pārējie cenšas zināt tikai to, kas posta veselību un izvelk naudu. Nudien! Un kas man ienāk prātā: dažkārt, patiesi, liekas, it kā krievu cilvēks būtu — pazudis cilvēks. Darīt grib visu,, bet nespēj nekā. Arvien domā — ar rītdienu sāksi jaunu dzīvi, ar rītdienu uzsāksi dietu, — nekas neiznāk: tās pašas dienas vakarā tā pārēdīsies, ka acis vien mirkšķināsi, un mēle neklausa — sēdi kā pūce, raudzīdamies visaokārt — nudien! Un , tā arvien.»

«Jā,» teica Čičikovs pasmiedamies: «Tā notiek.»

«Mēs nepavisam neesam saprātam radīti. Es neticu, ka kāds no mums būtu saprātīgs. Ja redzu, ka dažs arī dzīvo kārtīgi, krāj un taupa naudiņu, arī tam neticu. Vecuma dienās arī viņu velns novedīs no ceļa: pēkšņi laidīs visu vējā. Un, nudien, visi ir tādi: gan izglītotie, gan neizglītotie. Nē, te trūkst kaut kā cita, bet kā — pats nezinu.»

Atpakaļceļā rādījās tās pašas ainas. Netīrība un nekārtība visur rādīja savu nejēdzīgo ārieni. Vēl nāca klāt jauna peļķe ielas vidū. Viss bija nolaists un panīcis, kā zemniekiem, tā kungam. Nikna sieviete, nosmulētā maisa bruncī, vai līdz nāvei sasita nabaga meiteni, un, visus velnus piesaukdama, lamāja, ko mācēja, kādu trešā personā. Atstatāk divi zemnieki stoiskā vienaldzībā raudzījās uz sadzērušās sievietes dusmām. Viens kasīja sev muguras lejasgalu, otrs'žāvājās. Žāvas bija saskatāmas ēkās, pat jumti žāvājās. Platonovs, tajos raudzīda­mies, žāvājās. Ielāps uz ielāpa. Uz vienas mājas jumta vietā bija uzlikti veseli vārti; izgāzušies logi bija atbalstīti ar kārtīm, izvilktām no kunga šķūņa. Redzams, saimniecībā tika lietota Triškas svārku sistēma: lai salāpītu elkoņus, tika nogriezti atloki un stērbeles.

«Jums neapskaužama saimniecība,» Čičikovs sacīja, kad viņi aplūkojuši piebrauca…… Ieejot istabās, viņus pārsteidza dīvains nabadzības un jaunlaiku greznības spīdošo nieciņu sajaukums. No tintnīcas raudzījās tāds kā Šekspirs; uz galda gulēja grezna ziloņkaula rociņa, ar ko sev pašam pakasīt muguru. Mājas māte bija apģērbta gaumīgi un pēc modes, runāja par pilsētu un par teātri, kas nesen tur atklāts. Bērni bija žirgti un jautri. Zēni un meitenes labi apģērbti — tīkami, izskatīgi. Būtu gan labāk ietērpt tos strīpota audekla lindrakos un vienkāršos krekliņos, lai viņi skraidītu pa pagalmu un ne ar ko neatšķirtos no zemnieku bērniem. Drīz saimniecei atbrauca viešņa, kaut kāda tukša pļāpa. Dāmas iegāja savā pusē. Bērni aizskrēja tām līdzi. Vīrieši palika vieni.

«Kāda tad nu būtu jūsu cena?» Čičikovs jautāja. «Jāat­zīstas, jautāju, lai dzirdētu galīgo, pēdējo cenu, jo muiža izrādās sliktākā stāvoklī, nekā domāju.»

«Vissliktākā, Pāvel Ivanovič,» Chlobujevs teica. «Un tas vēl nav viss. Neslēpšu: no simt dvēselēm, kādas pēc revizijas skaitās, tikai piecdesmit ir dzīvas: tā pie mums plosījās cholera; citi aizklīduši bez pasēm, tā ka arī tie jums jāskaita it kā par mirušiem, jo, ja gribēsim viņus caur tiesām atdabūt, tad tiesā paliks visa muiža. Tāpēc es prasu pavisam tikai trīsdesmit piecus tūkstošus.»

Protams, Čičikovs sāka kaulēties.

«Apžēlojieties, kā tad trīsdesmit piecus? Trīsdesmit piecus par šitādu! Ņemiet 25 tūkstošus.»

Platonovam kļuva kauns. «Pērciet, Pāvel Ivanovič,» viņš sacīja. «To cenu katrā laikā var dot par muižu. Ja jūs par to nedosiet trīsdesmit piecus tūkstošus, mēs ar brāli saliksim kopā un nopirksim.»

«Ļoti labi, esmu ar mieru,» nobijies teica Čičikovs. «Labi, tikai ar to norunu, ka pusi naudas pēc gada.»

«Nē, Pāvel Ivanovič! to nekādā ziņā nevaru. Pusi dodiet man tūlīt', bet atlikumu pēc Jo to pašu naudu man iz­dos lombards: ja tikai būtu ar ko.. »

«Kā tad gan? patiesi nezinu,» Čičikovs sacīja: «man ir pavisam tikai desmit tūkstoši,» viņš teica, — teica un sa­meloja: pavisam viņam bija. divdesmit, ieskaitot naudu, ko aizņēmās no Kostanžoglo; bet bija tā kā žēl tik daudz uzreiz atdot.

«Nē, lūdzu, Pāvel Ivanovič! Saku, man nepieciešami vaja­dzīgi piecpadsmit tūkstoši.»

«Es jums aizdošu 5 tūkstošus,» piebilda Platonovs.

«Ja nu tā!» Čičikovs teica un nodomāja: «Labi, ka viņš aizdod. «No ratiem tika atnesta lādīte, un tepat no tās tika izņemti 10.000 Chlobujevam; atlikušos pieci tūkstošus apso­līja viņam atnest rīt; tas ir, apsolīja: domāts tika atvest trīs, pārējos pēc tam, dienas divas trīs vēlāk, bet, ja iespējams, pavilcināt vēl mazliet. Pāvels Ivanovičs sevišķi nemīlēja izlaist no rokām naudu. Ja bija galīga nepieciešamība, tad tomēr viņš domāja, ka labāk izdot naudu rīt, bet ne šodien. Tas ir, viņš rīkojās tā kā mēs visi. Mums taču ir patīkami pavazāt aiz deguna lūdzēju: lai viņš priekšistabā paberž sev muguru! It kā viņš nevarētu pagaidīt! Kāda mums dala gar to, ja tam varbūt katra stunda dārga un no tā cieš viņa darbs! Atnāc, brālīt, rīt, šodien man tā kā nebūtu laika.