NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Kā paradizes putna dziedāšanu Čičikovs bija klausījies mājastēva saldskanīgo runu. Viņa mute rija siekalas. Acis viņam kļuva valgas un izpauda saldumu, un viņš tikai klau­sītos un klausītos.

«Konstantin! laiks atstāt galdu,» sacīja mājasmāte, no krēsla pieceldamās. Visi piecēlās. Saliecis roku kāsī, čičikovs veda atpakaļ mājasmāti, bet viņa kustībās vairs nebija tik daudz veiklības, tādēļ ka viņa domas griezās citos apvāršņos.

«Stāsti, ko gribi, viss tomēr ir skumji,» iedams viņiem aiz muguras, sacīja Platonovs.

«Viesis nav nesapraša,» domāja saimnieks: «uzmanīgs, cienīgs, nerunā tukšu.» Tā nodomājis, viņš kļuva vēl jautrāks, it kā pats no savas valodas iesilis un it kā lepodamies, ka atradis cilvēku, kas prot uzklausīt viņa gudros padomus.

Kad pēc tam viņi visi novietojās mājīgajā istabiņā pie ' sveču apgaismojuma, iepretim balkonam un stikla durvīm uz dārzu, un no turienes uz viņiem raudzījās zvaigznes, kas mirdzēja pār dusošā dārza koku galotnēm, — Cičikovam kļuva tik mājīgi, kā sen nebija bijis: it kā pēc ilgas ceļošanas viņu atkal būtu uzņēmusi dzidrā paspārne un, kā visu izdarījis, viņš jau būtu sasniedzis visu ilgoto un aizmetis ceļa spieķi, teikdams: «Pietiek!» Tādu burvīgu noskaņu viņa dvēselei bija uzvēdījusi viesmīlīgā mājastēva gudrā runa. Ikkatram cilvēkam mēdz būt tādas runas, kas tam it kā tuvākas un radniecīgākas par citām runām. Un bieži, ne­gaidot, tukšā, atstātā malienā, neapdzīvotā, gadās satikt cilvēku, kura siltā valoda liek tev aizmirst ir sliktu ceļu, ir naktsmāju nemājīgumu, ir šodienas trokšņa tukšumu, ir viltības melīgumu, kas pievil cilvēku. Un tādā veidā pavadīts vakars spilgti uz visiem laikiem un uz mūžiem iezīmējas, un drošā atmiņa patur visu: kas bijis klāt, kas kurā vietā sēdējis un kas katram bijis rokās, — sienas, kakti un visādi sīkumi.

Tā arī Cičikovam iespiedās atmiņā viss šinī vakarā: ir šī laipnīgā, vienkārši uzpostā istabiņa, ir gudrā mājastēva sejā ieviesušies labsirdīgie vaibsti un pat tapešu zīmējums……….. un Platonovam pasniegtā pīpe ar dzintara iemuti, un dūmi, ko viņš pūta virsū Jarba resnajam purnam, un Jarba šķau­dīšana, un tīkamās mājasmātes smiekli, ko tā pārtrauca, ierunādamās: «pietiek, nemoki viņu,» un jautrās sveces, un circenītis kaktā, un stikla durvis, un pavasara nakts, kas uz viņiem noraudzījās no turienes, atbalstīdamās uz koku galotnēm, apbārstīta ar zvaigznēm, pilna lakstīgalu dziesmu, kas skali atskanēja no zallapainā biezokņa dziļumiem.

«Saldi man skan jūsu runas, godājamais Konstantin Fjodo­rovič,» iesaucās Čičikovs. «Varu sacīt, ka visā krievu zemē neesmu sastapis jums prātā līdzīgu cilvēku.»

Viņš pasmaidīja. Viņš saprata pats, ka šie vārdi nebija netaisnīgi.

«Nu nē, ja gribat redzēt gudru cilvēku, tad pie mums te patiesi viens tāds ir, par kuru noteikti var sacīt — gudrs cilvēks, kura pazoles es neesmu pat vērts.»

«Kurš gan tas tāds varētu būt?» izbrīnījies jautāja Čičikovs.

«Tas mūsu akciznieks Murazovs.»

«Jau otru reizi par viņu dzirdu!» iesaucās čičikovs.

«Tas ir cilvēks, kas var vadīt ne tikai muižu, bet visu valsti. Ja man piederētu valsts, es viņu uz vietas ieceltu par finanču ministru.»

«Stāsta, tas esot cilvēks, kas pārsniedzis visas iespējamības robežas: desmit miljonu esot sapelnījis.»

«Kur nu desmit! Sen būs pāri četrdesmitiem. Drīz pus Krievijas atradīsies viņa rokās.»

«Ko jūs sakāt!» iesaucās Čičikovs, acis ieplētis un muti pavēris.

«Noteikti. Tas skaidrs. Gausi top bagāts tas, kam ir kaut kādi simt tūkstoši; bet kam miljoni, tam liels rādijs: lai pie kā ķeras, tas divkāršojas un trīskāršojas: darbības lauks ir pārāk plašs. Tādam arī sāncenšu nav. Neviens nevar ar viņu kaulēties. Kādu cenu kam nozīmē, tāda paliek: pārsolīt ne­viens nevar.»

«Ak kungs un dievs!» noteica Čičikovs, krustu mezdams. Čičikovs raudzījās Kostanžoglo acīs, — elpa krūtīs aizrāvās. «Prātam nesasniedzami! No bailēm domas pārakmeņojas! Mēdz apbrīnot providences gudrību, raugoties kukainītī: man vislielākais brīnums ir tas, ka mirstīgā rokās var apgrozīties tādas milzu sumas. Atjaujiet jautāt par vienu lietu: sakiet, viss tas, protams, sākumā nebūs iegūts bez grēka?»

«Visnevainojamākā ceļā un ar vistaisnīgākiem līdzekļiem.»

«Neticu! neiespējami! Ja nu vēl tūkstoši, bet miljoni…»

«Taisni otrādi, tūkstošus grūti iegūt bez grēka, bet mil­jonos iedzīvojas viegli. Miljonaram nav vajadzība iet greizas takas: taisnā ceļā ej tikai uz priekšu, ņem visu, kas gul tavā priekšā. Dažs nepacels: katram nav pa spēkam, — nav lidz- censoņu. Rādijs liels; es saku: lai pie kā ķeras, tas divkāršojas un trīskāršojas … Bet no tūkstoša kas iznāk — desmit, div­desmit procenti.»

«Un kas visneiedomājamākais — iegūšana taču sākas ar kapeiku!»

«Jā, citādi tas nemēdz būt. Tāda likumīgā lietu kārtība,» Kostanžoglo sacīja. «Kas ar tūkstošiem piedzimis, ar tūksto­šiem uzaudzis, tas vairs neiegūs, tam jau piesavinātas iekāres, un kas viss vēl ne! Sākt vajag no gala, bet ne no vidus, — no kapeikas, bet ne no rubļa, — no lejas, bet ne no augšas: tā tikai labi iepazīsi cilvēkus un sadzīvi, kurā vēlāk nāksies apgrozīties. Kad pats uz savas ādas izjutīsi gan šo, gan to un kad uzzināsi, ka katra kapeika ar trīskapeiku naglu pie­naglota, un kad ar visiem suņiem būsi rīdīts, — tad būsi [tāj izmācīts un izskolots, ka vairs nekļūdīsies un neiekritīsi ne ar vienu veikalu.- Ticiet, tā ir patiesība. Jāsāk no sākuma un ne no vidus. Kas man saka: «Dodiet man 100 tūkstošus — es tūlīt kļūšu bagāts,» es tam neticēšu: viņš ķer uz labu laimi, bet ne droši. No kapeikas ir jāsāk.» "

«Tādā gadījumā es kļūšu bagāts,» Čičikovs sacīja, neviļus iedomājies par mirušajām dvēselēm; «jo es patiesi sāku no nekā.»

«Konstantin, laiks ļaut Pāvelam Ivanovičam atpūsties un iet pie miera,» sacīja mājasmāte, «bet tu vēl arvien pļāpā.»

«Un noteikti kļūsiet bagāts,» Kostanžoglo teica, neklau­sīdamies mājasmātē. «Jums plūdīs upes, zelta upes. Nezinā­siet, kur likt ienākumus.»

Pāvels Ivanovičs sēdēja kā apburts no arvien pieaugoša­jiem zelta lauku sapņiem un fantazijām. Galvā riņķoja domas. Ierosinātā iztēle uz gaidāmo ienākumu zelta segas izšuva zelta rakstus, un viņa ausīs skanēja vārdi: «upes, upes plūdīs …»

«Patiesi, Konstantin, Pāvelam Ivanovičam laiks iet gulēt.»

«Nu kas tev ir? Ej, ja vēlies,» sacīja mājastēvs un apklusa, tāpēc ka pa visu istabu skaļi noskanēja Platonova krākšana, un pēc viņa Jarbs iekrācās vēl skaļāk. Atjēdzies, ka patiesi laiks doties pie miera, viņš uzbuknīja Platonovu, sacīdams: «pietiek tev krākt!» un novēlēja Cičikovam labu nakti. Visi izklīda un drīz iemiga savās gultās.

Tikai Cičikovam miegs nenāca. Viņa domas bija nomodā. Viņš pārdomāja, kā kļūt nevis par fantazijas, bet par īstas muižas īpašnieku. Pēc sarunas ar mājastēvu viss kļuva tik skaidrs! Iespēja tikt pie bagātības likās tik acīm redzama!

Saimniekošanas grūtais uzdevums tagad kļuva tik viegls un saprotams un likās viņa paša dabai piemītošs! Jāiedabū tikai lombardā šie miroņi un jāiegādājas ne fantazijas muiža! Un viņš jau redzēja sevi darbojamies un pārvaldām muižu tā, kā bija pamācījis Kostanžoglo — veikli, apdomīgi, neko jaunu neievedot, pirms viss vecais nav sīki izzināts, paša acīm pārbaudīts, visi zemnieki izpētīti, viss liekais atbīdīts pie malas un pats pilnīgi nodevies darbam un saimniecībai. Jau iepriekš viņš izbaudīja to labsajūtu, kāda viņam būs tad, kad ieviesīsies noteikta kārtība un visas saimniecības aparata atsperes iekustēsies drošā ritmā, viena otru darbīgi virzī­damas. Mutuļos darbs, — un līdzīgi tam, kā labi strādājošās dzirnavās no graudiem izmaļ miltus, tā viņam no visādiem mēsliem un krikumiem maisies tīra, dzīva nauda. Brīnišķīgs saimnieks tā vien rēgojās viņa acu priekšā. Tas bija pirmais cilvēks pa visu Krieviju, pret kuru viņš sajuta personīgu cienību. Līdz šim viņš cienīja cilvēku vai nu par augstu činu, vai par lielu turību; tikai prāta dēļ viņš vēl nevienu cilvēku nebija cienījis! Kostanžoglo bija pirmais. Viņš sa­prata, ka ar šo nevar taisīt nekādus stiķus. Viņu nodarbināja cits projekts — nopirkt Chlobujeva muižu. Desmit tūkstoši viņam bija; piecpadsmit tūkstošus viņš domāja pamēģināt aizņemties no Kostanžoglo, jo pats taču bija teicis, ka gatavs palīdzēt katram, kas vēlas tikt pie bagātības: pārējos kaut kā nebūt, vai nu ieķīlājot lombardā, vai tāpat vienkārši, likdams gaidīt. Var arī tā: ej, klapatā pa tiesām, ja tev tīk! Un ilgi viņš par to domāja. Un miegs, kas jau veselas četras stundas visu māju turēja, kā saka, savos apkampienos, bei­dzot apņēma arī Čičikovu. Viņš cieši iemiga.