NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Viss izdarīts un izdarīts uz labāko! Cilvēks, par kuru jums stāstīju, noteikti ir ģēnijs. Par to es viņu nostādīšu augstāk par visiem un ierīkošu viņam vienam pašam veselu departamentu. Paraugiet, kas par gaišu galvu un kā viņš nedaudz minūtēs visu nokārtojis.»

«Nu, paldies dievam!» nodomāja Čičikovs un sagatavojās klausīties. Pulkvedis sāka lasīt:

«Ķerdamies pie jūsu augstdzimtības uzliktā uzdevuma pārdomāšanas, man ir gods ziņot par to:

I-kārt. Jau pats kolēģiju padomnieka un kavaliera Pāvela Ivanoviča Cičikova lūgums satur sevī pārpratumu, jo neap­domīgā kārtā revizijas dvēseles ir nosauktas par mirušām. Ar to, jādomā, viņiem labpatikās apzīmēt nāvei tuvas, bet ne mirušas. Sāds nosaukums vien jau norāda uz zinātņu empirisku studēšanu, liekas, ne tālāk par draudzes skolu, jo dvēsele ir nemirstīga.»

«Velna zellis!» apstādamies pašapmierināti sacīja Koška­revs: «Te viņš jums mazliet iedzēlis! Bet atzīstieties pats, kas par drošu spalvu!»

«II-kārt, muižā nav nekādu neieķīlātu revizijas dvēseļu, ne tikai tuvu nāvei, bet tamlīdz visādu citu, jo visas kopā ir ne tikai ieķīlātas bez atlikuma, bet ari pārķīlātas, piemetot pa pusotra simta rubļu uz dvēseli, izņemot nelielo Gurmilov- kas sādžu, par kuru ir strīds sakarā ar prāvošanos ar muiž­nieku Prediščevu un tādēļ tā sekvestrēta, par ko izziņots «Maskovskije Vedomostji» 42. numurā.»

«Kāpēc jūs man to neziņojāt agrāk? Kāpēc nieku dēļ aiz­kavējāt?» Čičikovs noskaities sacīja.

«Nu jā! bija taču vajadzīgs, ka jūs to visu redzat rakstve- dības formā. Tā nav joks. Neapzinīgi katrs muļķis var redzēt, bet vajag apzinīgi.»

Dusmās Čičikovs tvēra cepuri un skriešus atstāja māju bez kādām pieklājības formām: viņš bija saniknots. Kučieris gaidīja pie ratiem braukšanas kārtībā, zinādams, ka velti nojūgt zirgus, tāpēc ka par barību būtu vajadzīgs rakstisks lūgums un rezoluciju, izsniegt auzas zirgiem, saņemtu tikai otrā dienā. Tomēr pulkvedis izskrēja līdzi; viņš ar varu spieda Cičikova roku, piespieda to pie sirds un pateicās vi­ņam, ka viņš devis iespēju viņam pieredzēt praksē, kā lietas noris; ka nepieciešams ir rājiens un sapurināšana, tāpēc ka viss tiecas iesnausties un pārvaldes atsperes ierūsē un at­slābst; ka, pateicoties šim gadījumam, viņam radusies lai­mīga doma — radīt jaunu komisiju, kas sauksies celtniecības komisijas uzraudzības komisija, tā ka tad neviens vairs ne­uzdrošināsies zagt.

Neapmierināts un noskaities čičikovs pārbrauca vēlu, kad sen jau dega sveces.

«Kā tad jūs tā aizkavējāties?» Kostanžoglo jautāja, tikko viņš parādījās durvīs.

«Par ko jūs tā ar viņu tik ilgi spriedāt?» jautāja Platonovs.

«Savu mūžu tādu muļķi neesmu redzējis,» sacīja Čičikovs.

«Tas vēl nekas,» sacīja Kostanžoglo. «Koškarevs ir ieprie­cinoša parādība. Viņš vajadzīgs tādēļ, ka viņā atspoguļojas karikatūrā un redzamāk visu mūsu gudrinieku muļķības, — visu šo gudrinieku, kuri, papriekš neiepazinušies ar savējo, savāc muļķības svešumā. Lūk, kādi muižnieki tagad saradu­šies; ierīkojuši gan kantorus, gan manufaktūras, gan skolas, gan komisijas, un velns viņu sazina, ko visu vēl ne! Redz, tādi ir šie gudrinieki! Jau sākām uzplaukt pēc divpadsmitā gada frančiem, bet tagad atkal no jauna jauc visu kopā. Pa­tiesi, vēl sliktāk nekā francūzis visu sajaukuši, tā ka tagad kaut kāds Pēteris Petrovičs Petuchs vēl jāuzskata par labu muižnieku.

«Bet viņš tagad arī ieķīlājis lombardā,» sacīja Čičikovs.

«Nu jā, viss lombardā, viss iet lombardā.» To teicis, Kos­tanžoglo sāka pamazām iekaist. «Are, platmaļu, sveču rūp­nīcas, — no Londonas izraksta sveču meistarus, kļuvis par tirgoni! Muižnieks — tāda cienījama kārta — iet manufak- turistos, fabrikantos! Vērpjamās mašinas … muslinu pilsētas slampām, paklīdenēm…»

«Bet tev pašam arī ir fabrikas,» piezīmēja Platonovs.

«Kas tad tās ierīkoja? Pašas radās! Uzkrājās vilna, nav kur likt — sāku aust vadmalu, un biezu, vienkāršu, — par lētu naudu tepat tirgos man to izķer, — zemniekam vajadzīga, paša zemniekam. Zivju rūpnieki sešu gadu laikā manā krastā sagāza zivju zvīņas tādu kaudzi, — nu, kur to likt? sāku no zvīņām vārīt līmi un nopelnīju četrdesmit tūkstošus. Pie manis viss tā iet.»

«Skat, kāds velns!» nodomāja Čičikovs, cieši viņā parau- dzīdamies: «tam tik ir rausēja ķetna!»

«Un tikai tādēļ arī ķēros pie šīm lietām, ka te bija uzklī­duši daudz strādnieku, kuriem būtu jāmirst badā: bada gads no šo fabrikantu žēlastības, kuri bija nokavējuši apsēt lau­kus. Tādu fabriku man, brāl, sanāks daudz. Ik gadus cita fabrika, raugoties pēc tā, kādas paliekas un atkritumi sakrā­jušies. Novēro tikai uzmanīgāk savu saimniecību,'— katrs mēsls dos ienākumus, vai tad to atstumsi, teiksi: nevajag! Es taču tam neceļu pilis ar kolonām un frontoniem.»

«Tas ir brīnišķīgi… Bet visbrīnišķīgākais ir tas, ka katrs mēsls dod ienākumu,» sacīja Čičikovs.

«Kā ne! Ja tikai lietu ņem vienkārši, kāda tā ir; bet katrs uzstājas kā mechaniķis: katrs grib atvērt lādīti ar instru­mentu, bet ne vienkārši. Šim nolūkam viņš brauc speciāli uz Angliju, re, kas par lietu! Nelgas!» To teicis, Kostanžoglo nospļāvās. «Un, atgriezies no ārzemēm, būs simtkārt lielāks nelga!»

«Ak Konstantin! Tu atkal dusmojies,» ar nemieru piezī­mēja sieva. «Taču zini, ka tas tev kaitīgi.»

«Kā lai nedusmojas? Ja tā būtu sveša lieta, bet tā taču tuva paša siidij; kaitina tas, ka krievu raksturs bojājas; lūk, krievu dabā parādījies donkichotisms, kāds nekad nav bijis: Ienāk viņam prātā izglītība — top viņš Don-Kichots: ierīko tādas skolas, kādas pat muļķis neizdomās. No skolas iznāk žāds cilvēks, kas nekur nav derīgs: ne sādžā, ne pilsētā, tikai dzērājs, bet jūtas liels. Metas viņš uz cilvēkmīlestību — top par cilvēkmīlas Don-Kichotu: sabūvēs par veselu miljonu visnejēdzīgākās slimnīcas un iestādes ar kolonām, nobankro- tēs un ļaus visiem izklīst pa pasauli — te tev nu ir cilvēk­mīlestība!»

Gar izglītību Cičikovam nebija daļas. Viņam gribējās sīki apjautāties par to, kā katrs mēsls var dot ienākumus; bet Kostanžoglo viņam nepavisam neļāva tikt pie vārda: žultaina valoda bija sākusi plūst pār viņa lūpām, tā ka viņš vairs nespēja to apturēt.

«Prāto, kā dot zemniekiem izglītību … bet vispirms pa­taisi viņu bagātu un par labu saimnieku, tālāk viņš pats izmācīsies. Jūs pat nevarat iedomāties, cik muļķīga kļuvusi pasaule tagad, mūsu dienās! Par ko šie skribenti tagad rak­sta! Izdod kaut kādu grāmateli, un visi tūlīt krīt uz to.. Re, par ko sākuši runāt: «Zemnieks dzīvo pārāk vienkārši; viņš jāiepazīstina ar greznības priekšmetiem, viņam jāiedveš prasības, kas stāv pāri viņa apstākļiem…» Kā paši, patei­coties šai greznībai, kļuvuši par lupatām, bet ne cilvēkiem, un ka velns viņu zina kādas slimības saradušās un ka nav vairs pat astoņpadsmit gadu veca žeņķa, kurš jau visu ne­būtu izbaudījis: ir zobu tam nav, ir gaiva tam kaila kā pūs­lis, — tā tagad grib tos arī tiktāl dabūt. Paldies dievam, ka mums vēl palikusi kaut viena veselīga kārta, kas nav iepa­zinusies ar šīm ickārēm. Par to mums vienkārši jāpateicas dievam. Un zemes rūķis mums ir visaugstāk vērtējams, — ko jūs viņu aiztiekat? Lai dievs dod, ka visi būtu tādi ļkāļ zemkopji!»

«Tātad jūs domājat, ka visienesīgākā nodarbošanās ir zem­kopība?» Čičikovs jautāja.