NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Jā, nav par ļaunu ieskatīties citos kaktos.»

«Lieliski atlāvāties piezīmēt: īsti, patiesi, nav par ļaunu. Tur var redzēt daudz ko, kas citādi paliktu neredzēts; var satikt ļaudis, kurus citādi nesatiktu. Saruna ar dažu labu ir zelta vērts, kā, piemēram, tagad gadījies… Griežos pie jums, godājamais, Konstantin Fjodorovič, pamāciet, pamāciet, vel­dzējiet manas patiesības izpratnes slāpes. Gaidu kā debesu mannu jūsu saldos vārdus.»

«Ko tad gan īsti?… ko pamācīt?» apmulsis sacīja Kos­tanžoglo. «Pats es esmu mācījies par vara grašiem.»

«Pamāciet gudrībā, cienījamais, gudrībā, — gudrībā vadīt grūto lauksaimniecības darbu, gudrībā gūt drošus ienākumus, iedzīvoties mantā, nevis sapņotā, bet taustāmā, tā izpildot pilsoņa pienākumus, izpelnoties tautas brāļu cienību.»

«Vai zināt ko,» sacīja Kostanžoglo, domīgi viņā paraudzī- damies: «palieciet pie manis kādu dieniņu. Es jums izrādīšu visu saimniecību un visu izstāstīšu. Tad redzēsiet, ka tur ne­kādas gudrības nav.»

«Protams, palieciet,» sacīja namamāte un, griezdamās pie brāļa, piebilda: «Paliec, brāl: kur tev steigties?»

«Man vienalga. Kā Pāvels Ivanovičs domā?»

«Es arī tāpat, ar lielāko prieku … Bet redziet, kāds ap­stāklis: ģeneraļa Betriščeva radinieks, kāds pulkvedis Koš- karevs…»

«Tas taču ir traks cilvēks.»

«Tā gan, traks. Es jau pie viņa nebrauktu, bet ģenerālis Betriščevs, tuvs draugs un, tā sacīt, labvēlis …»

«Tādā gadījumā vai zināt ko?» sacīja [Kostanžogloļ: «brauciet, pat desmit verstis nav līdz viņam. Man jau sajūgti vieglie rati — brauciet pie viņa tūlīt. Uz tēju paspēsiet būt atpakaļ.»

«Lieliska doma!» iesaucās Čičikovs, paķerdams platmali.

Piebrauca droška un pusstundas laikā aizvizināja viņu pie pulkveža. Visa sādža bija kā sajaukta: jaunceltnes, pārbūves, kaļķu čupas, ķieģeļu grēdas, baļķu kaudzes visās ielās. Bija sacelti kaut kādi kroņa iestādēm līdzīgi nami. Uz viena bija lasāms zelta burtiem: Lauksaimniecības rīku de/jo; uz cita: Galvenā rēķinu ekspedīcija; tālāk: Sādžas lietu komiteja; Zemnieku normālās izglītības skola. Ar vienu vārdu, velns viņu zina, kā tur nebija!

Pulkvedi viņš sastapa stāvam pie kantora pults ar spalvu zobos. Pulkvedis Čičikovu saņēma ļoti laipni. No izskata pulkvedis bija vislabākais, vispieklājīgākais cilvēks: sāka viņam stāstīt par to, kādas pūles bijušas pacelt muižu līdz tagadējai labklājībai; ar nožēlu sūdzējās, cik grūti likt sa­prast zemniekam, ka ir augstākas tieksmes, pie kā cilvēks tiek ar apgaismību, mākslām un daiļdarbiem; ka Jīdz šim viņam vēl nav izdevies piespiest sādžas sievietes valkāt kor­seti, turpretī Vācijā, kur viņš ar pulku stāvējis 14. gadā, dzirnavnieka meita pratusi pat klavieres spēlēt, bet ka tomēr, nevērojot visu analfabētu tiepšanos, viņš noteikti tikšot tiktāl, ka viņa sādžas zemnieks, sekodams arklam, tai

pašā laikā lasīs grāmatu par Franklina zibeņnovadītājiem vai Vergila Heroikas, vai Ķimisko augsnas pētīšanu.

«Nezi, vai izdosies!» nodomāja Čičikovs. «Bet es vēl ar­vien neesmu izlasījis «Grāfieni Lavaljeru»: nekad neiznāk laika.»

Vēl daudz pulkvedis stāstīja par to, kā vest ļaudis pie lab­klājības. Lielu nozīmi viņš piešķīra apģērbam: viņš lika ķīlā savu galvu, ka, ja tikai pusi krievu zemnieku ieģērbtu vācu biksēs, — paceltos zinātnes, paceltos tirdzniecība, un Krie­vijai atnāktu zelta laiks.

Čičikovs klausījās, klausījās, vērīgi tam acīs raudzīdamies, un beidzot sacīja: «Ar šo, liekas, nav jāceremonējas»; un tūlīt paziņoja, ka tā un tā, viņam vajadzīgas dvēseles, ar līgumu apstiprināšanu un visu, kā nākas.

«Kā no jūsu valodas varu izprast,» sacīja pulkvedis, ne drusku neapmulsis: «tad tas ir lūgums, vai ne?»

«Tieši tā.»

«Tādā gadījumā izsakiet to rakstiski. Lūgums ies raportu un ziņojumu pieņemšanas kantorī. Kantoris, to atzīmējis, nodos man: no manis tas ies tālāk uz lauksaimniecības lietu komiteju; no turienes, pēc izdarītām izziņām, nāks pārvald­nieka rokās. Pārvaldnieks kopā ar sekretāru …»

«Apžēlojieties!» iesaucās Čičikovs, «tā taču tas ievilksies diezin cik ilgi! Un kā lai to rakstiski izsaku? Tā taču ir tāda lieta … Dvēseles zināmā mērā ir … mirušas.»

«Ļoti labi. Tā arī uzrakstiet, ka dvēseles zināmā mērā mi­rušas.»

«Bet kā tad tā — mirušas? Tā taču nevar rakstīt. Kaut arī tās mirušas, bet vajag, lai liktos, it kā viņas būtu dzīvas.»

«Labi. Tad rakstiet tā: bet vajag vai prasās, būtu vēlams, jāparūpējas, lai liktos, it kā viņas būtu dzīvas. Bez rakstveida iesnieguma tas nav izdarāms. Piemērs — Anglija un pat pats Napoleons. Es pats norīkošu komisionāru, kas jūs izvadās pa visām vietām.»

Viņš piezvanīja. Ieradās kāds cilvēks.

«Sekretar! Pasaukt šurp komisionāru!» Atnāca komisio­nārs, kaut kāds ne lāga zemnieks, ne lāga ierēdnis. «Lūk, viņš jūs pavadīs pa vajadzīgajām vietām.»

Ko iesākt ar pulkvedi? Aiz ziņkāres Čičikovs nolēma iet ar komisionāru apskatīt visas šis visvajadzīgākās vietas. Ra­portu iesniegšanas kantoris eksistēja tikai uz izkārtnes, un durvis bija noslēgtas. Tā lietvedis Chruļevs bija pārcelts uz jaunnodibināto sādžas celtniecības komiteju. Viņa vietā bija stājies kambarsulainis Berezovskis; bet arī tas izrādījās no celtniecības komisijas kaut kur aizkomandēts. Viņi devās uz lauksaimniecības lietu departamentu — tur viss tiek pār­kārtots; pamodināja kādu piedzērušos, bet ne pie kāda prāta netika. «Mums te tikai muļķošanās,» beidzot komisionārs sacīja Cičikovam. «Kungu vazā aiz deguna. Visu pie mums rīko celtniecības komisija: atrauj visus no darba, sūta, kur grib. Vienīgi celtniecības komisijā pie mums ir izdevīgi būt.» Redzams, viņš bija nemierā ar celtniecības komisiju. Tālāko Čičikovs pats nevēlējās redzēt. Atgriezies pastāstīja pulk­vedim, ka tā un tā, ka viņam te viss viena putra un ne pie kādas skaidrības nav iespējams tikt un ka raportu iesnieg­šanas komisijas nepavisam nav.

Pulkvedis iedegās cēlā sašutumā, par pateicības zīmi cieši paspieda Čičikova roku. Turpat, paķēris papīru un spalvu, uzrakstīja astoņus visstingrākos pieprasījumus: uz kāda pa­mata celtniecības komisija patvarīgi dod rīkojumus tai ne­pakļautajiem ierēdņiem? Kā virspārvaldnieks varēja pieļaut, ka pārstāvis, savas lietas nenodevis, aizgājis citur? un kā lauksaimniecības lietu komiteja vienaldzīgi var noskatīties, ka raportu un ziņojumu nodošanas kantora nepavisam nav?

«Nu būs tracis!» nodomāja Čičikovs un taisījās jau braukt projām.

«Nē, es jūs nelaidīšu … Tagad ir aizskarta mana personīgā godkārība. Es pierādīšu, ko nozīmē organiska, pareiza saim­niecības iekārta. Es jūsu lietu uzticēšu tādam cilvēkam, kas viens pats atsver visus: beidzis universitātes kursu. Redziet, kādi man ir dzimtļaudis! Lai nezaudētu dārgo laiku, paze­mīgi lūdzu jūs pasēdēt manā bibliotēkā,» sacīja pulkvedis, atvērdams sānu durvis. «Tur ir grāmatas, papīrs, spalvas, zīmuļi, viss. Izmantojiet, izmantojiet visu: jūs esat kungs. Izglītībai jābūt visiem pieejamai.»

Tā runāja Koškarevs, ievezdams viņu grāmatu krātuvē. Tā bija milzīga zāle, no apakšas līdz augšai piebāzta grāma­tām. Te bija pat izbāzti dzīvnieki. Grāmatas visās nozarēs: par mežkopību, lopkopību, cūkkopību, dārzkopību; speciāli žurnāli — visās nozarēs, — uz kuriem tikai jāparakstās, bet kurus neviens nelasa. Redzēdams, ka visas šīs grāmatas ne­bija patīkamam laika kavēklim, viņš pievērsās citam ska­pim — no vilka uzskriedams lācim: visas grāmatas par filo­zofiju. Viņa acu priekšā rēgojās seši vareni sējumi, ar nosau­kumu: «Ievads sagatavošanai domāšanas laukā. Vispārējības, kopīguma, būtības teorija, un sabiedriskās ražošanas abpu­sējās dalīšanas organisko pamatu izpratnes pielietošana.» Lai cik Čičikovs šķirstīja grāmatu, ik lappusē, — parādība, attīs­tība, abstrakts, noslēgtība un ieslēgtība, un velns zina, kā visa tur nebija! «Tas nav man,» Čičikovs teica un griezās pie trešā skapja, kurā bija grāmatas par mākslu. Te viņš izvilka kādu biezu sējumu ar ne visai rātnām mitoloģiskām bildītēm un sāka tās aplūkot. Tāda veida bildītes patīk vec­puišiem vidējos gados, bet dažkārt arī tiem vecīšiem, kuri uzmundrina sevi ar baletiem un citām piparotām lietām. Izšķirstījis vienu grāmatu, Čičikovs taisījās ņemt otru tādu pašu, bet tad ienāca pulkvedis Koškarevs ar starojošu seju un papīru.