NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Vispareizākā, bet ne ienesīgākā. Ir sacīts: ar sviedriem vaigā kop savu zemi. Te nav ko gudrot. Mūžu pieredze jau pierādījusi, ka zemkopja kārtā cilvēks ir tikumīgāks, tīrāks, cēlāks, augstāks. Es nesaku, ka neko citu nevajadzētu darīt, bet visa pamatam jābūt zemkopībai — lūk, kā! Fabrikas rā­sies pašas no sevis un rāsies tādas, kādas pienākas, — tādas, kas tepat cilvēkam pie rokas, nepieciešamas, bet nevis šīm dažādām vajadzībām, kas bojā šīsdienas cilvēkus. Ne tās fab­rikas. kas, lai varētu pastāvēt un ražot, lieto visneglītākos līdzekļus, noved nelaimīgo tautu izvirtībā, postā. Es sev, lai ko tu viņu labā arī teiktu, nekad neierīkošu šīs augstākās

prasības veicinošu rūpniecību, ne tabakas, ne cukura, kaut vai pat miljons būtu jāzaudē. Ja jau pasaulē ieviešas izvir­tība, tad tikai ne ar manām rokām! Dieva priekšā gribu būt taisns … Divdesmit gadu es dzīvoju kopā ar tautu; es zinu. kādas tam sekas.»

«Man visvairāk jābrīnās, ka ar saprātīgu vadību var ko iegūt no paliekām un atkritumiem un ka katrs mēsls dod ienākumus.»

«Hm! politiskie ekonomi!» Kostanžoglo turpināja, neklau­sīdamies viņā, ar dzēlīgu sarkasmu sejā. «Labi politiskie ekonomi! Muļķis sēž uz muļķa un tiek no muļķa dzīts — neredz tālāk par savu glupo degunu! Ēzelis, bet rāpjas ka­tedrā, uzliek acenes… Muļķi!» Un dusmās nospļāvās.

«Viss tas tā ir, un viss ir pareizi, tikai, lūdzams, neskais­ties,» sacīja sieva: «it kā nevarētu par visu to runāt neuz­traucoties.»

«Klausoties jūsu vārdos, godājamais Konstantin Fjodoro­vič, tu, tā sakot, iedziļinies dzīves jēgā, satausti pašu lietas kodolu. Bet, atstājot pie malas vispārcilvēcisko, atļaujiet jūsu uzmanību pievērst privātām lietām. Ja, pieņemsim, man, kļuvušam par muižas, īpašnieku, būtu doma īsā laikā tapt tik bagātam, lai ar to, tā sacit, pildītu īsto pilsoņa pienākumu, tad kādā ceļā, kā rīkoties?»

«Kā rīkoties, lai kļūtu bagāts?» iekrita Kostanžoglo. «Lūk. tā …»

«Iesim vakariņās,» sacīja mājasmāte, pieceldamās no dī­vana uri panākdamās uz istabas vidu, tīstīdama šallē savus jaunos, vēsumu sajutušos plecus.

Čičikovs pielēca no krēsla gandrīz ar militārā cilvēka veik­lību piedāvāja tai savu kāsī saliekto roku un veda viņu pa­rādes gaitā cauri divām istabām uz ēdamtelpām, kur uz galda jau ar noņemtu vāku stāvēja viras bļoda un izplatīja tīkamu viras smaržu, jauktu ar pirmajiem pavasara svai­gajiem zaļumiem un saknēm. Visi piesēdās ap galdu. Sulaiņi veikli tūlīt salika uz galda visus ēdienus slēgtos mērces trau­kos un visu, kas vajadzīgs, pēc kam tūlīt izgāja: Kostanžoglo nemīlēja, ka sulaiņi noklausās kungu valodās, bet vēl jo vairāk, ka tie raugās viņa mutē, kad viņš ēd.

Sastrēbies viru un izdzēris glāzīti kāda lieliska, ungar- vīnam līdzīga dzēriena, Čičikovs teica namatēvam tā' «At^

ļaujiet, godājamais, no jauna pievērst jūs pārtrauktās sa­runas tematam. Es jums jautāju, kā būt, ko darīt, kā labāk ķerties.» [7])

«… Ja viņš par muižu uzprasītu 40 tūkstošus, es tūlīt tos noskaitītu viņa priekšā.»

«Hm!»- čičikovs kļuva domīgs. «Bet kāpēc tad jūs pats,» viņš kautrīgi sacīja, «to nepērkat?»

«Galu galā jāzina arī robežas. Jau bez tā man daudz pūļu ap savām muižām. Pie tam jau bez visa tā muižnieki kliedz par mani, it kā es, izmantodams ārkārtējos apstākļus un viņu sabrukuma stāvokli, uzpērkot zemi par nieka naudu. Tas galu galā man jau apnicis.»

«Kā gan ļaudis var būt spējīgi uz tenkām!» teica Čičikovs.

«Un kā te mums guberņā iet, to jūs nevarat pat iedomā­ties: mani citādi vairs nesauc kā par rīmu un pirmās šķiras skopuli. Sevi viņi attaisno visās lietās. «Es,» saka, «protams, izšķiedu visu, bet tāpēc, ka dzīvoju pēc dzīves augstākām prasībām, atbalstīju rūpniekus (blēžus, tas ir, kuri pūlē­jās ); bet tā, saka, var līdzīgi Kostanžoglam nodzīvot

kā cūka.»

«Es gan labprāt būtu tāds cūka!» Čičikovs sacīja.

«Un aplamības vien. Kas par augstākām prasībām? Ko viņi grib apmuļķot? Iegādājas gan grāmatas, bet tās taču

nelasa. Viss beidzas ar kāršu spēli un……. Bet viss tas tāpēc,

ka nelūdzu uz pusdienām un neaizdodu viņiem naudu. Uz pusdienām es neaicinu tāpēc, ka tas mani apgrūtinātu: ne­esmu tā paradis. Bet, ja atbrauc pie manis ēst to, ko ēdu pats, — laipni lūdzam. Es neaizdodot naudu — tas ir blēņas. Ja tāds, kam patiesi ir vajadzība, ierodas pie manis un ja viņš sīki man izstāsta, kā ar manu naudu Hkosies: tad, ja redzu no viņa vārdiem, ka viņš to izlietos saprātīgi un nauda viņam nesīs redzamu peļņu, — neatteikšu un neņemšu pat procentus.»

«Tas man jāpatur prātā,» nodomāja Čičikovs.

«Un nekad neatteikšu,» turpināja Kostanžoglo. «Bet vējā naudu nekaisīšu. Te lai mani atvaino! Velns rāvis! viņš tur sarīkos kaut kādus mielastus mīļākai vai bezprātīgā izšķēr­dībā izmēbelēs savu māju, vai ar vieglu sievieti uzdzīvos pa maskaradēm, vai rīkos kādu jubileju par piemiņu tam, ka velti nodzīvojis šai pasaulē, un es lai viņam aizdodu naudu!…»

Te Kostanžoglo nospļāvās un tik tikko nepateica dažus nepieklājīgus lamu vārdus sievas klātienē. Tumšas grūtsir­dības skarbā ēna ieviesās viņa sejā. Taisni un šķērsu pierē savilkās grumbas, kas liecināja par satrauktās žults bargo darbību.

«Atļaujiet man, ļoti godājamais, no jauna pievērst jūsu uzmanību pārtrauktās sarunas priekšmetam,» sacīja Čičikovs, izdzerdams vēl glāzīti aveņu liķiera, kas patiesi biia ļoti labs. «Ja, pieņemsim, es iegūtu to pašu muižu, par kuru jums labpatikās ieminēties, tad cik ātrā laikā būtu iespējams tiktāl kļūt bagātam …»

«Ja jūs.» skarbi un strupi viņu pārtrauca savā sliktajā garastāvoklī Kostanžoglo, «gribat ātri kļūt bagāts, tad nekad tāds nekļūsiet: bet, ja gribat tikt pie bagātības, neprasot pēc laika, tad tiksiet bagāts drīz.»

«Lūk, kā!» sacīja Čičikovs

«Jā,» strupi noteica Kostanžoglo, it kā dusmotos uz pašu Čičikovu: «ir vajadzīga mīlestība uz darbu: bez tās nekas nav izdarāms. Jāiemīl saimniecība, — jā! Un ticiet, tas nemaz nav garlaicīgi. Izdomājuši, ka sādžā esot garlaicīgi… nudien, es aiz garlaicības nomirtu, ja kaut vienu dienu pavadītu pilsētā tā, kā viņi darās savos muļķīgajos klubos, traktieros un teātros. Muļķi, nelgas, ēzeļu dzimums! Saimnieks ne­drīkst, saimniekam nav laika garlaikoties. Viņa dzīvē nav pat pus veršoka tukšuma — tā visa piepildīta. Jau nodar­bības dažādība vien, un pie tam kādas nodarbības! — patiesi garu pacilājošas nodarbības. Lai kā būtu, bet te cilvēks iet kopsolī ar dabu, ar gada laikiem, visa radībā norisošā līdz­gaitnieks un sarunu biedrs. Aplūkojiet visu darba gadu: kā, vēl pirms pavasara iestāšanās, viss jau vēro un gaida to: sēklas sagatavošana, tīrīšana, labības pārmērīšana klētīs, pāržāvēšana; jauna lauku iedalīšana. Viss laikus tiek pār­skatīts un no paša sākuma aprēķināts. Bet, kad sakustas ledus, kad pāriet pali, kad viss apžūst un uzbriest zeme -— sakņu laukos un dārzos uzsāk savu darbu lāpsta, tīrumos arkls un ecēšas; dēstīšana, stādīšana, sēšana. Vai saprotat, kas tas ir? Sīkumi! sēj jaunu ražu! Visas zemes labklājību sēj.! Miljoniem pārtiku sēj! Pienāk vasara… Tad nāk siena laiks, siena laiks … Un pēkšņi sākas pļauja; pēc rudziem rudzi un tad kvieši, tad mieži un auzas. Viss vārās; nedrīkst kavēt ne minūti; kaut tev divdesmit acu būtu, tām visām netrūkst darba. Bet, kad pļaujas svētki beigušies, tad visu ved uz rijām, krauj stirpās, pēc tam rudens apare, labojumi pie klētīm, rijām, kūtīm, lai ziemu būtu kārtībā, un tai pašā laikā visi sieviešu darbi, pēc tam noslēdz gala rēķinus un redzi, kas padarīts, — tas ir … Un tad ziema!… Visās rijās klaudz spriguļi; izkulto labību pārved no rijām uz nolik­tavām. Tu ej arī uz dzirnavām, apstaigā fabrikas, ej apraudzīt darbus sētā, apstājies pie zemnieka, kā viņš savās mājās darbojas. Es varu divas stundas stāvēt un noraudzīties, ja namdaris prot cirvi cilāt: tā mani priecē darbs. Un ja vēl redzi, ka tam visam kāds nolūks, ka tev apkārt viss vairojas un vairojas, nesdams augļus un ienākumus, — ak, es pat nevaru pateikt, kas tad tevī notiek. Un ne tāpēc, ka vairojas nauda, — nauda paliek nauda, — bet tāpēc, ka viss tas ir tavu roku darbs; tāpēc, ka tu redzi, ka visa cēlonis esi tu pats, tu esi radītājs un no tevis kā no kāda burvja birst pārpilnība un visa labums. Kur jūs atradīsiet man līdzīgu baudu?» Kostanžoglo noteica, viņa seja pacēlās augšup, grumbas bija izgaisušas. Kā cars savas kronēšanas svinīgajā dienā, viņš viss staroja, un likās, it kā stari nāktu no viņa sejas. «Jā, vis§ pasaulē jūs neatradīsiet līdzīgu baudif! Lūk, te cilvēka atdarina dievu: dievs radīšanas darbu kā augstāko no visām, baudām atstāja sev un prasa arī no cilvēka, lai tas būtu līdzīgs labklājības radītājs savā apkārtnē. Un to sauc par garlaicīgu darbu!…»