NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Beidzot parādījās sādža. Gluži kā kāda pilsēta ar daudzām mājām tā plētās pa trim uzkalniem, šķērsota milzīgām labī­bas kaudzēm un stirpām, un visam tam pāri rēgojās trīs baznīcas. «Jā,» nodomāja Čičikovs: «redzams, ka te mājo saimnieks dūzis.» Ēkas visas stipras; ielas labā kārtībā; kur kādus ratus redzēja — rati bija stipri un jauni; zemnieki, ko gadījās sastapt, ar gudru sejas izteiksmi; ragu lopi — tīrā izlase; pat zemnieka cūka izskatījās pēc muižnieka. No skata varētu sacīt, ka te, lūk, dzīvo tie zemnieki, kuri, kā dziesmā dzied, ar lāpstu sudrabu rauš. Neredzēja te ne angļu parku, ne mākslīgu mauru, bet, kā senos laikos, līdz pašai muižai stiepās noliktavu un strādnieku māju prospekts, lai kungam būtu viss redzams, kas notiek apkārtnē; uz muižas augstā jumta pacēlās vēl augstāks tornītis, ne skaistuma dēļ, bet lai no šejienes novērotu darbiniekus attālākos laukos. Pie lie­veņa viņus sagaidīja kalpi, braši, pavisam ne tādi kā dzērājs Petruška, kaut gan tie nebija frakās, bet zilas pašaustas vad­malas kazaku čekmeņos.

Namamāte iztecēja pati uz lieveņa. Viņa bija svaiga kā asinis ar pienu; skaista kā jauks dieva laiciņš; Platonovam līdzīga kā divi ūdens pilieni, tikai ar to izšķirību, ka viņa nebija tik gurdena kā viņš, bet jautra un runīga.

«Sveiks, brāl! Kā es priecājos, ka atbrauci. Tikai Konstan- tina nav mājās; bet viņš drīz būs.»

«Kur tad viņš?»

«Darīšanās sādžā ar kaut kādiem uzpircējiem,» viņa flacīja» vezdama viesus istabā.

Čičikovs ar interesi vēroja šā neparastā cilvēka, kas saņem 200 tūkstošus, dzīvokli, domādams pēc tā uzminēt paša saim­nieka īpašības, tāpat kā pēc tukša gliemežvāka spriež par austeri vai gliemezi, kas kādreiz tajā iemitis un atstājis tur savu nospiedumu. Bet ne pie kāda slēdziena nevarēja tikt. Visas istabas bija vienkāršas, pat tukšas: ne fresku, ne gleznu, ne bronzas, ne puķu, ne etažeru ar porcelānu, pat ne grāmatu. Vārdu sakot, viss liecināja, ka būtes, kas apdzīvo šīs telpas, galvenā dzīve nebūt nenoritēja istabu četrās sie­nās, bet laukā, un pašas domas netika vis iepriekš izdomātas pa sibaritu paražai pie uguns, kamina priekšā, mīkstās at­zveltnēs, bet turpat, darba vietā tās radās galvā un turpat, kur radušās, pārvērtās darbā. Istabās Čičikovs varēja ievērot tikai sievietes mājturības pēdas: uz galdiem un krēsliem bija salikti tīri liepu koka dēļi un uz tiem, žāvēšanai, izklātas kaut kādas ziedu lapiņas …

«Kas tie tev, mās, par mēsliem te izlikti?» Platonovs jautāja.

«Kā tā, mēsli!» sacīja mājasmāte. «Tas ir vislabākais līdzeklis pret drudzi. Pagājušajā [gadā] mēs ar to izdziedē­jām visus zemniekus. Bet tas te ir liķieriem; un tas — ievā­rījumiem. Jūs arvien smejaties par ievārījumiem un iesālī- jumiem, bet tad, kad ēdat, paši uzlielāt.»

Platonovs piegāja pie klavierēm un sāka šķirstīt notis.

«Ak kungs! vecos laikus atceries!» viņš teica. «Vai tev nav kauna, mās?»

«Atvaino, brāl, ar muziķu nodarboties man jau sen nav vaļas. Man ir astoņus gadus veca meita, kura jāmāca. Nodot viņu kādas svešzemes guvernantes rokās tikai tādēļ, lai pašai būtu brīvs laiks muzicēšanai, — nē, atvaino, brāl, to es ne­darīšu.»

«Ak, cik apnicīga tu esi kļuvusi, mās!» brālis teica un pie­gāja pie loga. «Bet, lūk, viņš! nāk, nāk!» iesaucās Platonovs.

Čičikovs arī traucās pie loga. Lievenim tuvojās gadus četrdesmit vecs cilvēks, kustīgs, tumšu sejas krāsu, kamieļ- vilnas auduma svārkos. Apģērbam viņš nemēdza piegriezt vērību. Galvā tam bija tripa cepure. Abās pusēs viņam, cepurēm rokās, gāja divi zemākas kārtas ļaudis, — gāja, par kaut ko sarunājās, sprieda: viens — vienkāršs zemnieks, otrs — kaut kāds no citas puses atbraucis kulaks un rūdīts

Septinieks, zilā kroku svārkā. Tā kā viņi visi apstājās pie lieveņa, tad istabā varēja sadzirdēt viņu valodas.

«Lūk, ko jūs vislabāk izdariet: atpērcieties no sava kunga. Aizdošu jums naudu: pēc tam jūs man to atstrādāsiet.»

«Nē, Konstantin Fjodorovič, kālab mums atpirkties? Ņe­miet jūs mūs. Pie jums var visas gudrības izmācīties. Tik gudru cilvēku nekur visā pasaulē neatrast. Tagad, lūk, tā nelaime, ka nekā vairs nevar sevi pasargāt. Krodznieki ap­gādājuši tādus šeļķinus, ka no vienas glāzītes tā sāk svilt vēderā, ka vai spaini ūdens būtu jāuzdzer: nespēj ne attap­ties un esi visu nolaidis. Daudz kārdinājumu. Nudien, liekas, pats nelabais pasaulē saimnieko! Viss tiek iekārtots, lai mul­sinātu zemniekus: ir tabaka, ir visas tādas… Ko darīt, Konstantin Fjodorovič? Cilvēks vien esi, nenoturēsies.»

«Paklau: tad redzi, kas par lietu. Tomēr pie manis ir ne­brīvība. Tiesa, no sākuma tūlīt tu dabūsi visu — ir govi, ir zirgu; bet lieta tā, ka es no zemniekiem prasu tā kā nekur citur. Pie manis — strādā, tā ir pirmā lieta! vienalga, man vai pats sev, bet gulšnavāt es nevienam nejauju. Pats strādāju kā vērsis, un tāpat zemnieki pie manis, tāpēc ka esmu pie­redzējis: visi nieki galvā rodas no tā, ka nestrādā. Tātad padomājiet par to visi pulkā un apspriedieties savā starpā.»

«Mēs jau apspriedāmies par to, Konstantin Fjodorovič. Un arī veci ļaudis saka: ko tur runāt! pie jums katrs zem­nieks ir bagāts: tie nav nieki; un garīdznieki jums tādi žēl­sirdīgi. Bet mums pat tos atņēma, un nav, kas apbedī.»

«Tomēr ej un apspriedies.»

«Klausos.»

«Tad nu esiet tik labs, Konstantin Fjodorovič… nolai­diet,» sacīja otrā pusē stāvošais atbraucējs kulaks zilajā svārkā.

«Teicu jau: neesmu uz kaulēšanos. Ar mani nav tā kā pie cita muižnieka, kuram tu piebrauc tieši pirms paša nomaksas termiņa lombardā. Es jūs visus pazīstu: jums ir visu saraksti, kam un kad ir maksājams. Kas tur par gudrību? Viņu spiež, nu, un viņš tev atdos par puscenu. Bet kam man tava nauda? Pie manis manta lai guļ kaut vai trīs gadus: man lombardam nav jāmaksā.»

«Pareizi, Konstantin Fjodorovič. Es to tikai tā, lai arī turpmāk būtu ar jums sakari, bet nevis kāda pašlabuma dēļ.

Saņemiet, lūdzami, trīs tūkstošus rokas naudas.» Kulaks iz­vilka no azots žūksni nosmulētu asignaciju, Kostanžoglo Joti aukstasinīgi to saņēma un nepārskaitījis iebāza savā svārka pakaļējā kabatā.

«Hm!» nodomāja Čičikovs: «taisni tā kā kabatas lakatiņu!» Kostanžoglo parādījās viesistabas durvīs. Vēl vairāk Čiči­kovu pārsteidza viņa tumšā sejas krāsa, melnie, vietām jau priekšlaikus nosirmojušie raupjie mati, dzīvā acu izteiksme un strauja dienvidnieka skarbums. Viņš nebija gluži krievs. Pats viņš nezināja, no kurienes cēlušies viņa senči. Ar saviem radu rakstiem viņš nenodarbojās, zinādams, ka pie skaidrī­bas netiks, un citas valodas viņš neprata kā tikai krievu.

Platonovs iepazīstināja Čičikovu. Viņi saskūpstījās.

«Lai izārstētos no skumšanas, Konstantin, man ienāca prātā pabraukāties pa dažādām guberņām,» Platonovs sacīja: «un, lūk, Pāvels Ivanovičs man piedāvāja braukt viņam līdzi.»

«Jauki,» sacīja Kostanžoglo. «Uz kādām vietām tad,» viņš turpināja, laipni griezdamies pret Čičikovu: «esat nodomājis virzīt savu ceļojumu?»

«Jāatzīstas,» Čičikovs teica, laipni noliekdams galvu sānis un tai pašā laikā ar roku glāstīdams krēsla atzveltni: «pa­gaidām braucu ne tik daudz savās darīšanās kā cita labā: ģenerālis Betriščevs, tuvs draugs un, var sacīt, labdaris, lūdza apciemot radiniekus. Protams, radi paliek radi, bet pa dajai, tā sacīt, braucu arī sevis pēc; jo īsti, nerunājot nemaz par labumu, kas var būt attiecībā pret hemoroidiem, redzēt pa­sauli, pabūt ļaudīs — ir tā sacīt, dzīva grāmata, dzīves skola.»