NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Atri aizslīdēja viņiem garām krūmāji, tievie elksnīši un sudrabotās papeles, ar zariem sizdamas uz bukas sēdošo Selifanu un Petrušku. Pēdējam tie arvien norāva cepuri. Saīgušais kalps lēca no bukas, lamāja muļķa koku un saimnieku, kas koku stādījis, bet piesiet cepuri vai kaut ar roku pieturēt negribēja, cerēdams, ka tā būs pēdējā reize un vairs tā negadīsies. Tālāk nāca bērzi, tad eglājs. Ap saknēm biezs zēlums; zāle — zilais zobenājs un dzeltenā meža tulpe. Mežs krēslojās un taisījās satumst. Tad pēkšņi it visur, caur zariem un starp celmiem, pazibēja gaismas atspīdumi, it kā mirdzoši spoguļi. Koki kļuva retāki, atspīdumi lielāki… un, lūk, viņu priekšā ezers — ūdens plašums verstis četras caurmērā. Pretējā krastā pār ezeru pacēlās sādžas pelēkās baļķu istabas. No ūdens nāca kliedzieni. Cilvēku 20, līdz jostai, lidz krūtīm un līdz kaklam ūdenī, vilka uz pretējo krastu tīklu. Gadījās ķeza. Kopā ar zivīm bija sapinies kāds apaļš cilvēks, tikpat garš, cik plats. — taisni kā arbūzs vai mučele. Tas atradās kļūmīgā stāvoklī un kliedza visā rīklē: «Lempi Deniss, pasniedz Kozmam! Kozma, paņem galu no Denisa! Nespiedies tā, Foma Lielais! ej tur, kur Foma Mazais. Velni! es jums saku, sarausiet tīklus!» Kā redzams, arbūzs par sevi nebaidījās: aiz sava resnuma viņš noslīkt nevarēja, un, lai kā viņš kūleņotos, vēlēdamies ienirt, ūdens tomēr to uznestu augšā; un, ja vēl divi viņam uzsēstos mugurā, viņš tomēr, kā tiepīgs pūslis, noturētos ar tiem virs ūdens, tikai mazliet stenēdams un caur degunu laizdams burbuļus. Bet viņš ļoti baidījās, ka nenoraujas tīkls un neizbēg zivis, un tāpēc, bez visa cita, viņu vēl vilka ar uzmestām virvēm daži krastā stāvošie cilvēki.

«Tam jābūt kungam, pulkvedim Koškarevam,» sacīja Selifans.

«Kāpēc?»

«Tāpēc, ka viņa miesa, atļaujieties ievērot, ir baltāka nekā pārējiem un arī miesas apmērs cienījamāks, kā jau kungam.»

Pa tam tīklos sapinušos kungu jau bija pievilkuši diezgan tuvu krastam. Sajutis, ka var ar kājām aizsniegt dibenu, viņš nolaidās stāvu un tai brīdī pamanīja uz dambja uzbrau- kušos ratus un tajos sēdošo Cičikovu.

«Vai jau pusdienas ēdāt?» uzsauca kufigs, ar noķerto zivi tuvodamies krastam, viss tīklā ietinies, — kā dāmas rociņa, vasaru šķidrā cimdā, — vienu roku, aizsardzībai pret sauli, turēdams virs acīm, bet otru zemāk, — kā Mediču Venera, iznākot no peldes.

«Nē,» sacīja Čičikovs, paceldams cepuri ņn klanīdamies savā ekipāžā.

«Nu, tad pateicieties dievam!»

«Kas tad ir?» ziņkārīgi jautāja Čičikovs, turēdams cepuri virs galvas.

«Lūk, kas ir! Met zemē tīklu, Foma Mazais, un izcel stori no baļļas! Lempi Kuzma, ej, palīdzi!»

Divi zvejnieki piecēla no baļļas kaut kāda nezvēra galvu. «Rau, kāds kņazs! no upes ieklīdis!» apaļais kungs sauca. «Brauciet uz muižu! Kučier, griez mazliet zemāk cauri sakņu dārzam! Teci, lempi Foma Lielais, novākt aizžogojumu! Viņš jūs aizvedīs, bet es tūlīt…»

Garkājainais, basais Foma Lielais, tāpat kā bija, vienos kreklos, skrēja karietei pa priekšu cauri visai sādžai, kur pie katras mājas žāvējās izkārtie vadi, tīkli un murdi: visi zemnieki bija zvejnieki; tad kādā sakņu dārzā izņēma aiz­žogojumu, un kariete izbrauca caur sakņu dārzu uz laukumu pie koka baznīcas. Tālāk, aiz baznīcas, varēja saredzēt kungu ēku jumtus.

«Mazliet savādnieks šis Koškarevs,» nodomāja Čičikovs.

«Te, lūk, esmu!» blakus atskanēja balss. Čičikovs pagriezās. Kungs jau brauca līdzās, saģērbies: zāles zaļos nankina 6vārkos, dzeltenās biksēs, bez apkaklītes, kā kupidons! Viņš droškā sēdēja sāniski, aizņemdams to visu. Čičikovs gribēja ko teikt, bet resnis jau bija pazudis. Droška atkal parādījās tai vietā, kur tika izvilktas zivis. Atkal atskanēja balsis: «Foma Lielais un Foma Mazais! Kozma un Denis!» Bet, pie nama palieveņa piebraucis, viņš ar lielu izbrīnu redzēja, ka kungs jau stāvēja uz lieveņa un izplēta rokas apkampienam Neizprotama lieta — kā viņš bija spējis tā pārlidot. Viņi saskūpstījās pa vecai krievu paražai, trīskārt krustiski: kungs bija no veco laiku ļaudīm.

«Es jums atvedu sveicienus no viņa ekselences,» sacīja Čičikovs.

«No kādas ekselences?»

«No jūsu radinieka, no ģenerālā Aleksandra Dmitrijeviča.»

«Kas tas par Aleksandru Dmitrijeviču?»

«Ģenerālis Betriščevs,» mazliet izbrīnījies, atbildēja čičikovs.

«Nepazīstu,» tāpat otrs brīnījās.

Cičikova izbrīns pieauga.

«Kā tā? … Vismaz es ceru, ka man ir laime runāt ar pulk­vedi Koškarevu?»

«Nē, neceriet. Jūs neesat atbraucis pie viņa, bet pie manis. Pēteris Petrovičs Petuchs! Petuchs Pēteris Petrovičs!» saimnieks teica.

Čičikovs apstulba. «Kā tad tā?» viņš griezās pie Selifana un Petruškas, kuri abi tāpat, mutes pavēruši, acis ieplētuši, viens sēdēja uz bukas, otrs stāvēja pie puskarietes durtiņām. «Kā tad tā, muļķi? Jums tika teikts: pie pulkveža Koškareva … Bet te ir Pēteris Petrovičs Petuchs …»

«Puiši ļoti labi darījuši! Ejiet uz virtuvi: tur jums dos pa mēriņam degvīna,» sacīja Pēteris Petrovičs Petuchs. «Izjlī­dziet zirgus un tūlīt dodieties uz saimes istabu!»

«Man kauns: tik negaidīta kļūda …» sacīja Čičikovs.

«Neesat kļūdījies. Vispirms nogaršojiet pusdienas, tad tikai sakiet: vai ir kļūda vai nav? Laipni lūdzu,» sacīja Petuchs, paņēmis Cičikovu zem rokas un vezdams to uz iekštelpām. No istabas viņiem iznāca pretī divi jaunekļi, vasaras žaketēs, — tievi kā kārklu vicas; tie bija izauguši veselu aršinu garāki par tēvu.

«Mani dēli, ģimnāzisti, atbraukuši svētku atvaļinājumā … Nikolaša, tu pakavējies ar viesi; bet tu, Aleksaša, nāc man līdzi.» To teicis, saimnieks nozuda.

Čičikovs nodarbojās ar Nikolašu. Nikolaša, liekas, bija nākamais dīkdienis. Jau ar pirmo iepazīšanos viņš pastāstīja Cičikovam, ka guberņas ģimnāzijā nav nekāda prāta mācīties, ka abi ar brāli viņi gribot braukt uz Pēterburgu, tāpēc, ka province nav vērts, lai viņā dzīvotu …

«Saprotu,» nodomāja Čičikovs: «lieta beigsies ar kondi­torejām un bulvāriem …» — «Bet sakiet,» viņš jautāja skaļi: «kādā stāvoklī ir jūsu tētiņa muiža?»

«Ieķīlāta,» atbildēja pats tētiņš, atkal ieradies viesistabā: «ieķīlāta.»

«Slikti,» nodomāja čičikovs. «Tā drīz vairs nepaliks ne­vienas muižas. Jāpasteidzas.» Un teica līdzjūtīgi: «Zēl, ka pasteidzāties ieķīlāt.»

«Nē, nekas,» sacīja Petuchs. «Runā, ka esot izdevīgi. Visi ieķīlā: kā lai atpaliek no citiem? Bez tam visu laiku te vien esmu nodzīvojis: nu, domāju, izmēģināšu padzīvot arī Maskavā. Arī dēli pierunā, grib galvaspilsētas izglītību.»

«Nelga, nelga!» domāja Čičikovs: «izšķiedīs visu un ari bērnus pataisīs par izšķērdētājiem. Tāda krietna muiža.

Redzams — ir zemniekiem, ir pašiem neklājas slikti. Bet, kad sāks izglītoties tur pa restorāniem un teātriem, — viss aizies pie velna. Dzīvojis viņš, bumbulis, labāk sādžā.»

«Es zinu gan, ko jūs domājat,» sacīja Petuchs.

«Ko?» apjucis jautāja Čičikovs.

«Jūs domājat: «Nelga, nelga šis Petuchs: aicināja pusdienās, bet pusdienu arvien vēl nav.» Drīz būs, godājamais. Nocirpta meiča nepaspēs bizes sapīt, kad būs pusdienas gatavas.»

«Tētiņ! Platons Michailičs tuvojas!» sacīja Aleksaša, rau­dzīdamies pa logu.

«Jāšus bērajā zirgā!» piebilda Nikolaša, noliekdamies pie loga.