NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Čičikovs izjuta ir vienu, ir otru: gan cienību, gan biklumu. Goddevīgi pieliecis galvu sānis un turēdams rokas savā priekšā, it kā taisītos ar tām pacelt paplāti ar tasēm, viņš apbrīnojami veikli noliecās ar visu augumu un sacīja: «Uz­skatīju par pienākumu stādīties priekšā jūsu ekselencei. Sa­juzdams cienību pret vīru nopelniem, kuri glābuši tēviju kaujas laukā, uzskatīju par pienākumu personīgi stādīties priekšā jūsu ekselencei.»

Ģenerālim, redzams, nebija nepatīkams šāds ievads. Ar visai labvēlīgu galvas kustību viņš teica: «Ļoti priecājos iepazīties. Laipni lūdzam sēsties. Kur jūs dienējāt?»

«Mana dienesta gaita,» sacīja Čičikovs, nosēzdamies nevis krēsla vidū, bet sāniski, aptverdams ar roku balsteni: «iesā­kās valsts ienākumu un īpašumu palatā, jūsu ekselence. Bet turpmākās dienesta gaitas noritēja dažādās iestādēs: guber­ņas tiesā, būvkomisijā, muitā. Manu dzīvi var pielīdzināt kuģim jūras bangās, jūsu ekselence. Ar pacietību, tā sakot, jau pasaulē nācis un bērnautos vingrinājies un, tā sakot, pats būdams iemiesota pacietība.. . Bet, kas nācies paciest no naidniekiem, kuri tīkoja pēc manas dzīvības, tad!

ne vārdi, ne krāsas, ne arī, tā sakot, ota nespēs to attēlot, un tā mūža otrajā pusē es tikai domāju par kaktiņu, kur pavadīt savu dienu atlikumu. Pagaidām esmu apmeties pie jūsu ekselences tuvā kaimiņa …»

«Pie kā īsti?»

«Pie Tentetņikova, jūsu ekselence.»

Ģenerālis savilka pieri grumbās.

«Viņš, jūsu ekselence, ļoti nožēlo, ka nav parādījis pie­nācīgo cienību…»

«Pret ko?»

«Pret jūsu ekselences nopelniem. Neatrod vārdu … Saka: «Kaut tikai es ar kaut ko varētu … tāpēc ka patiesi,» saka, «protu cienīt vīrus, kuri izglābuši tēviju,» saka».

«Apžēlojieties, ko tad viņš? Es taču nemaz neskaišos,» ģenerālis, kļuvis mīkstāks, noteica. «Savā sirdi es viņu patiesi esmu iemīlējis un esmu pārliecināts, ka ar laiku viņš kļūs ļoti noderīgs cilvēks.»

«Gluži pareizi jums labpatikās izteikties, jūsu ekselence: patiesi ļoti noderīgs cilvēks; var tikt uz augšu ir ar vārda dāvanām, ir ar spalvu.»

«Man gan liekas, ka viņš raksta tikai niekus — kaut kādus dzejoļus?»

«Nē, jūsu ekselence, ne niekus… Viņam kaut kas lie­tišķs … Viņš raksta … vēsturi, jūsu ekselence.»

«Vēsturi? vēsturi par ko?»

«Vēsturi…» te Čičikovs aprāvās un, vai nu tādēļ, ka viņa priekšā sēdēja ģenerālis, vai arī, vienkārši, lai vairāk uz­svērtu sakāmo, piebilda: «vēsturi par ģenerāļiem, jūsu ekselence.»

«Kā par ģenerāļiem? par kādiem ģenerāļiem?»

«Vispār par ģenerāļiem, jūsu ekselence, visumā. Tas ir, īsti sakot, par tēvzemes ģenerāļiem.»

Čičikovs pavisam sapinās un apjuka, tikko nenospļāvās un domās teica pats sev: «Ak kungs, kādas aplamības te melšu!»

«Atvainojiet, es ne visai saprotu … Kā tad īsti, kaut kāda laikmeta vēsturi vai atsevišķas biogrāfijās? un pie tam, vai par visiem, jeb tikai par 12. gada dalībniekiem?»

«Tieši tā, jūsu ekselence, par 12. gada dalībniekiem!» To izteicis, viņš nodomāja: «Sit vai nost, nekā nesaprotu!»

«Kālab tad viņš neatbrauc pie manis? Es viņam varētu sa­vākt Joti daudz interesanta materiala.»

«Kautrējas, jūsu ekselence.»

«Kas par aplamībām! Kaut kāda nenozīmīga vārda pēc, kas mūsu starpā izteikts … Es nepavisam neesmu tāds cil­vēks … Esmu gatavs pats pie viņa nobraukt.»

«To viņš nepieļaus, viņš pats atbrauks,» teica Čičikovs, atjēdzās, pilnīgi uzmundrinājās un nodomāja: «Ekur gadī­jums! kā noderēja ģenerāļi! bet mēle pavisam aplamības mala.»

Kabinetā atskanēja troksnis. Kokgrebumiem rotātās riek­sta koka durvis atdarījās pašas no sevis, un to otrā pusē, satvērusi misiņa rokturi, parādījās žirgta figūriņa. Ja tumšā istabā pēkšņi iemirdzētos caurspīdīga glezna, no aizmugures apgaismota ar spēcīgām lampām, — tā ar savu pēkšņo pa­rādīšanos tik loti nepārsteigtu kā šī figūriņa. Bija redzams, viņa ienāca ar nolūku kaut ko teikt, bet, ieraudzījusi nepa­zīstamu cilvēku Likās, kopā ar viņu ielidoja saules stars.

sadrūmušais ģeneraļa kabinets it kā iesmējās. Pirmajā mirkli Čičikovs nespēja atjēgt, kas stāv viņa priekšā. Grūti bija pa­teikt, kāda zeme ir viņas dzimtene. Tik tīrus, cildenus sejas pantus nekur gan nevarētu atrast kā varbūt vienīgi kādās vecās kamejās. Taisna un viegla kā šautra, viņa ar savu stāvu it kā pacēlās pāri citiem. Bet tie bija maldi. Viņa ne­būt nebija gara auguma. Tas tikai tā likās aiz visu viņas auguma daļu ārkārtīgās saskaņotības. Apģērbs viņai piestā­vēja tik labi, ka likās, it kā labākās šuvējas būtu apspriedušās, kā vislabāk viņu izgreznot. Bet arī tas bija maldi Viņas tērps veidojās it kā pats no sevis: veselam gabalam vienkrāsaina auduma divās trijās vietās kaut kā pieskārās adata, un drēbe jau kļāvās un veidojās ap viņu tik brīnišķīgās krokās, ka, ja visu to kopā ar viņu pašu novietotu gleznā, tad visas pēc modes tērptās jaunkundzes viņai līdzās izliktos pēc kaut kādām raibaļām no lupatu tirgus. Un, ja viņu ar visām šīm viņas tērpa krokām izveidotu marmorā, tad to nosauktu par ģeniālu kopiju … Viens nebija labi: viņa bija pārāk tieva un vāja.

«Rekomendēju jums manu lutekli!» sacīja ģenerālis, griez­damies pie Čičikova. «Taču vēl nezinu jūsu familijas vārdu, vārdu un tēva vārdu.»

«Vai nu var būt pazīstams tāda cilvēka vārds un tēva vārds, kam nav nekādu nopelnu?» kautrīgi sacīja Čičikovs, noliekdams galvu sānis.

«Tomēr, jāzina būtu …»

«Pāvels Ivanovičs, jūsu ekselence,» sacīja Čičikovs, gandrīz ar militārā cilvēka veiklību paklanījies un atlēcis atpakaļ tik viegli kā gumijas bumbiņa.

«Uliņka!» teica ģenerālis, griezdamies pie meitas: «Pāvels Ivanovičs patlaban pastāstīja ļoti interesantu jaunumu. Mūsu kaimiņš Tentetņikovs nepavisam nav tāds nelga, kā mēs domājām. Viņš nodarbojas ar diezgan svarīgu lietu: ar divpadsmitā gada ģenerāļu vēsturi.»

«Bet kas tad domāja, ka viņš ir nelga?» viņa strauji sacīja. «Gan vienīgi Višņepokromovs, kuram tu tici, kurš ir tukšs un zemisks cilvēks!»

«Kāpēc zemisks? Patukšs viņš ir, tas tiesa,» sacīja ģenerālis.

«Viņš ir diezgan nelietīgs un pretīgs, ne tikvien patukšs. Kas tā darījis pāri saviem brāļiem un padzinis no mājas miesīgu māsu, tas ir nejauks cilvēks.»

«Bet tā jau tikai stāsta.»

«Velti tādas lietas nestāstīs. Es nesaprotu, tēvs, kā var ar tādu tik cēlu sirdi, kāda ir tev, ar tādu jauku dvēseles lab­sirdību kā tev, pieņemt cilvēku, kas tev tik tāls kā zeme no debess, par kuru pats zini, ka viņš slikts cilvēks.»

«Lūk, šitā, redzat,» pasmaidījis ģenerālis teica Cičikovam: «lūk, šitā mēs arvien ar viņu strīdamies.» Un, pavērsies pret strīdnieci, turpināja:

«Bet, manu sirsniņ, es taču nevaru viņu aizdzīt!»

«Kāpēc projām dzīt? Bet kāpēc arī pievērst tam tādu uz­manību? Kāpēc mīlēt?»

Te Čičikovs uzskatīja par pienākumu iebilst vārdu arī no savas puses.

«Visi vēlas mīlas, cienījamā,» čičikovs teica. «Ko lai dara? Arī lopiņš mīl, ka viņu paglāsta; pabāž no kūts purnu: še, paglāsti!»

Ģenerālis iesmējās. «Zināms, ka pabāzīs purnu: glāsti viņu!… Ha, ha, ha! Viņam ne tikai purns vien, — viss, viss nosmērēts kvēpiem, bet arī prasa, kā saka, labvēlības… Ha, ha, ha!» un ģeneraļa augums sāka smieklos locīties. Pleci, kas kādreiz nesa biezus uzplečus, kratījās, it kā vēl tagad nestu biezus uzplečus.