NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Taču bailes uz reizi pazuda, kad viesis neparasti veikli paklanījās, gan mazliet sāniski, bet paturēdams cienīgu gal­vas stāvokli, un īsos, noteiktos vārdos paskaidroja, ka jau sen viņš braukājot pa Krieviju, gan vajadzības, gan ziņkā­res mudināts; ka mūsu valsts ir bagāta ar ievērojamiem priekšmetiem, nemaz nerunājot par mājrūpniecības daudzē- jādību un zemes dažādību; ka viņš aizrāvies no viņa sādžas gleznainā dabas jaukuma; ka tomēr, nevērojot skaisto vietu, viņš nebūtu uzdrošinājies viņu traucēt ar savu ierašanos nelaikā, ja pavasara plūdu un slikto ceļu pēc viņa ekipnžai nebūtu noticis nejaušs bojājums, kas prasa palīdzīgu roku no kalēju un meistaru puses; ka pie visa tā, ja arī nekas ne- , būtu noticis ar viņa karieti, viņš tomēr nebūtu spējis sev liegt prieku apliecināt viņam personīgi savu cienību.

Runu beidzis, viesis apburoši tīkami pašļūca kāju, apautu švītā lakādas puszābakā aizpogātā perlamutra pogām, un, nevērojot pilnīgo augumu, tīilīt atlēca mazliet atpakaļ tik viegli kā gumijas bumbiņa.

Nomierinājies Andrejs Ivanovičs nolēma, ka tas būs kāds mācīts profesors, kurš interesēdamies par kaut kādu augu vai varbūt izrakteņu vākšanu, apcejo Krieviju. Viņš bez ka­vēšanās apsolīja tam izlīdzēt visās lietās; piedāvāja savus amatniekus, ratniekus un 'kalējus; lūdza ierīkoties kā paša maja; nosēdinaja viņu lielajā Voltēra atzveltnes fkreslā] un taisījās uzklausīt viņa stāstu dabas zinātņu mācībā.

Taču viesis vairāk pieskārās iekšējās pasaules notiku­miem. Salīdzināja savu dzīvi ar kuģi plašā jūrā, ko no visām pusēm dzenā viltīgi vēji; ieminējās par lo, ka tam bijis daudzkārt jāmaina dienests, ka viņš daudz cietis par taisnību, ka aiz naidniekiem pat viņa dzīvība daudzreiz bi­jusi briesmās, un viņš vēl pastāstīja daudz ko tādu, kas drīzāk liecināja par praktiska cilvēka īpašībām. Runu bei­dzis, viņš nošņaucās baltā batista mutautiņā tik skaļi, kā Andrejs Ivanovičs vēl nebija dzirdējis. Dažkārt orķestrī gadās tāds negants rags, kas ja laiž vaļā, tad liekas, ka bļauj nevis orķestrī, bet pašā ausī. Gluži tāda pati skaņa noska­nēja snaudošā nama pamodinātās telpās, un tūlīt tai sekoja odekolona smarža, ko neredzami izplatīja batista kabatas lakatiņa veiklie vēdinājumi.

Lasītājs varbūt būs uzminējis, ka viesis nebija neviens cits kā mūsu godātais, jau sen mūsu atstātais Pāvels Ivano­vičs Čičikovs. Viņš bija kļuvis mazliet vecāks; redzams, šis laiks tam nebija aizritējis bez vētrām un uztraukumiem. Likās, arī fraka viņa plecos būtu kļuvusi tā kā vecāka, tā­pat puskariete, kučieris, sulainis un zirgi, kā arī iejūgs būtu tā kā nodiluši un novalkājušies. Likās, ari viņa finances ne­bija apskaužamā stāvoklī. Bet sejas izteiksme, pieklājība, izturēšanās palika kā agrāk. Viņš bija kļuvis pat tā kā pa­tīkamāks uzvedībā un izteiksmē, sēžoties krēslā, vēl veiklāk pierausa kāju aiz kājas. Vēl vairāk maiguma bija viņa iz­runā, vairāk piesardzīgas mērenības vārdos un izteicienos, vairāk prasmes uzvesties un vairāk takta visā. Baltāka un tīrāka par sniegu bija viņa apkaklīte un uzkrūts, un, kaut gan viņš nāca no ceļa, ne pūciņu neredzēja pielipušu pie viņa frakas, — aicini kaut vai šai pašā brīdī uz vārda dienas mielastu. Vaigi un zods bija tik gludi noskūti, kā vienīgi aklais varētu nepapriecāties par to tīkamo apaļīgumu un tuklumu.

Tūlīt mājā notika pārgrozības. Puse nama, līdz šim mitusi tumsā, ar pievērtiem slēģiem, pēkšņi kļuva redzīga un gaiša. Gaismu atguvušajās istabās visu pārkārtoja, un tās drīz pie­ņēma šādu izskatu: guļamistabai nolemtajā telpā atradās viss, kas vajadzīgs nakts tualetei; kabinetam nodomātā istaba… bet vispirms mums jāzina, ka šajā istabā bija trīs galdi: viens rakstāmgalds — dīvana priekšā, otrs lombera galds — starp logiem spoguļa priekšā, trešais—stūra galds, stūrī starp guļamistabas durvīm un durvīm uz neapdzīvo­jamo zāli, ko tagad izlietoja par priekšistabu, ar invalidam mēbelēm, kurā līdz šim veselu gadu neviens nebija ienācis. Uz šī stūra galda bija novietotas no ceļasomas izņemtās drēbes, proti: frakas bikses, gluži jaunas bikses, pelēkas bikses, divas samta un divas atlasa vestes un svārki. Viss tas bija salikts viens uz otra piramīdā un nosegts ar zīda kabatas lakatiņu. Otrā kaktā, starp durvīm un logu, virknējās zābaki: vieni ne gluži jauni, otri gluži jauni, lakādas puszābaciņi un rīta kurpes. Tie arī bija kautrīgi nosegti ar zīda kabatas drā- niņu, — tā, it kā to tur pavisam nebūtu. Uz rakstāmgalda, tāpat rūpīgā kārtībā, atradās: lādīte, odekolona pudele, ka- lendars un divi kaut kādi romāni, no abiem otrais sējums. Tīrā veļa izvietojās kumodē, kas atradās guļamistabā; maz­gātājai nododamā veļa sainī, pabāzta zem gultas. Arī iztuk­šotā ceļasoma bija nobāzta zem gultas. Zobens, pastāvīgais ceļa biedrs un briesmu iedvesējs zagļiem, arī novietojās gu­ļamistabā uz naglas netālu no gultas. Viss bija pieņēmis ne­parastas tīrības un kārtības izskatu. Nekur ne papīriņa, ne spalviņas, ne gruzīša. Pat gaiss likās it kā uzlabojies: tajā jutās veselīga, svaiga vīrieša smaka, kas ilgi neienēsā veļu, iet pirtī un svētdienās noberžas ar mitru sūkli. Priekšējā zālē uz laiku grasījās ieviesties sulaiņa Petruškas smaka, bet Petrušku drīz pārvietoja uz virtuvi, kā tas arī pienācās.

Pirmajās dienās Andrejs Ivanovičs bažījās par savu neat­karību, kad tik viesis viņu kaut kā nesaista, kaut kā neiero­bežo viņa dzīves veidu un neizjauc viņa tik teicami ievesto dienas kārtību; bet bažas izrādījās veltīgas. Mūsu Pāvels Ivanovičs parādīja neparasti lokanas spējas visam piemēro­ties. Uzslavēja saimnieka filozofisko gausumu, sacīdams, ka tas garantē simtgadu mūžu. Par vientulību izteicās ļoti at­tapīgi, proti, tā attīstot cilvēkā lielas domas. Uzmetis acis bibliotēkai un ar uzslavu atsaucies par grāmatām vispār, piezīmēja, ka tās pasarga cilvēku no dīkdienības. Vārdu tērēja maz, bet ar svaru. Tāpat vēl jo vairāk pieņemama bija viņa izturēšanās. Nāca laikā, laikā gāja; kad mājas tēvs

bija mazrunīgs, nejautāja tam nekā; labprāt spēlēja ar viņu šachu, labprāt cieta klusu tanī laikā, kad viens laida gaisā kuplus pīpes dūmu mākoņus, otrs, pīpes nesmēķētājs, to­mēr izdomāja sev attiecīgu nodarbību: izvilka, piemēram, no kabatas melni emaljētu sudraba tabakas dozi un, saņēmis to divos 'kreisās rokas pirkstos, ātri grieza to ar labās rokas pirkstu, līdzīgi tam, kā zemes sfēra griežas ap savu asi, vai atkal, klusi svilpodams, bungoja pa to ar pirkstu. Ar vārdu, netraucēja mājas tēvu. «Es pirmo reizi redzu cilvēku, ar kuru var sadzīvot,» Tentetņikovs sacīja pats sev: «vispār šo mākslu reti kāds mums prot. Ir starp mums daudz ļaužu, gan gudru, gan skolotu, gan labu, bet pastāvīgi vienmērīga rakstura cilvēku, ar kuriem visu mūžu varētu nodzīvot bez strīda — patiesi nezinu, vai daudz mums tādu atradīsies. Lūk, pirmais cilvēks, kuru satieku.» Tā Tentetņikovs atsaucās par savu ciemiņu.

Čičikovs arī ļoti priecājās, ka uz laiku apmeties pie tāda mierīga un klusa saimnieka. Cigana dzīve viņam bija apni­kusi. Kaut mēnesi atpūsties jaukajā sādžā, starp laukiem, agrīnā pavasarī, bija lietderīgi pat no hemoroidalā viedokļa.

Grūti būtu atrast labāku stūrīti atpūtai. Ziemeļa aizkavē­tais pavasaris sākās spēji visā savā jaukumā, un visur mo­dās dzīvība. Jau iezilgnējās mežu izcirtumi, uz pirmā, svaigā smaragda zaļuma dzeltēja pienenes, mēļās anemones lieca maigās galviņas. Purvos parādījās bariem knišu un kukaiņu; tos jau ķerstīja ūdens zirneklis; bet sausajā niedrājā no visām pusēm sāka pulcēties daždažādākie putni. Visi tiecās viens otru apfskatīt]. Pēkšņi zeme kļuva apdzīvota, pamodās meži, skanēja pļavas. Sādžā sākās dziesmas un dejas. Pavē­rās laiks izpriecām. Kāds zaļuma spilgtums! kāds svaigums gaisā! Kā putnu balsis tricina dārzu! Visur paradize, prieks un gaviles! Sādžā skanēja un dziedāja kā kāzās.