NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Kur gan nevar atrast baudas? Arī Pēterburgā tās mājo, nevērojot tās skarbo, drūmo ārieni. Ielās sprēgā nikns trīs­desmit grādu sals; gaudo ziemc-ļa izdzimums ragana snieg- pūte, aizputina ietves, lipina ciet acis, kaisa sniegu uz zvērādas apkaklēm, ļaužu ūsās un spalvaino dzīvnieku purnos, bet kaut kur augšā ceturtā stāvā, caur krustām šķēr­sām lidojošām pārslām redz gaismu logā: tur, mājīgā istabā, vienkāršu stearina sveču gaismā, pie sīcoša patvāra noris prātu un sirdi iesildoša saruna, tur lasa jūsmīga krievu dzejnieka darba gaišās lappuses, ar kādiem dievs apveltījis savu Krieviju, un tik cildeni kvēli pukst jaunekļa jaunā sirds, kā tas nenotiek pat zem dienvidu debesīm.

Tentetņikovs drīz vien sarada ar dienestu, tikai tas nestā­vēja viņam pirmajā vietā un nebija galvenais mērķis, kā no sākuma bija domāts, bet ieņēma otro vietu. Tas viņam noderēja kā laika iedalītājs, likdams tam labāk novērtēt atli­kušos brīvos brīžus. Tēvocis, īstenais valsts padomnieks, jau loloja cerības, ka no brāļa dēla iznāks lietas koks, bet tad pēkšņi brāļa dēls visu sabojāja. Starp Andreja Ivanoviča draugiem, kuru viņam netrūka, gadījās divi cilvēki, kādus mēdz dēvēt par sarūgtinātiem ļaudīm.. Vioi piederēja pie tiem dīvainajiem, nemierīgajiem raksturiem, kuri nespēj vienaldzīgi paciest ne tikai netaisnības, bet pat visu to, kas viņu acīs liekas esam netaisnība. Pēc būtības labi cilvēki, bet paši savā rīcībā nenosvērti, pret sevi prasīdami iecietību un tai pašā laikā parādīdami neiecietību pret citiem, viņi ar savām dedzīgajām runām un cēlo sašutumu pret sabiedrību stipri ietekmēja Andreju Ivanoviču. Satraukuši viņa nervus un neiecietības garu, viņi pievērsa tā uzmanību visiem tiem sīkumiem, par kuriem agrāk tam pat prātā neienāca domāt. Pēkšņi viņam sāka nepatikt Fjodors Fjodorovičs Ļeņicins, kādas vienā no lepnajām zālēm atrodošās nodaļas priekš­nieks. Viņš sāka atrast viņā daudz vājību. Viņam likās, ka Ļeņicins sarunās ar augstāk stāvošajiem gluži pārvērtās kaut kādā salkanā cukuriņā, bet — etiķī, kad ar to runāja apakšnieks; viņam likās, ka pēc visu sīkumainu ļautiņu parauga viņš iegaumēja tos, kuri svētkos neieradās viņu apsveikt, atriebās tiem, kuru vārdus neatrada šveicara sarakstā; lūk, par visu to viņš sajuta pret viņu nervozu pre­tīgumu. Kāds ļauns gars lika viņam izdarīt Fjodoram Fjodorovičam kaut ko nepatīkamu. Ar sevišķu baudu viņš šai lietā rakņājās un arī panāca savu. Kādu d ; enu viņš ar to izrunājās tik spēcīgi, ka saņēma no priekšniecības paziņojumu — vai nu lūgt atvainošanu, vai iet atvaļinājumā. Viņš iesnie­dza atvaļinājuma lūgumu. Tēvocis, īstenais valsts padom­nieks, atbrauca pie viņa satraukts ar lūgumu: «Paša Kristus dēļ! apžēlojies, Andrej Ivanovič! ko tu dari? Pamest tik izdevīgi iesāktu karjeru tikai tāpēc vien, ka gadījies ne tāds priekšnieks, kādu vēlies! Apžēlojies! Ko tu? ko tu? Ja tā skatīsies, tad neviens vairs dienestā nepaliks. Pieņem prātu, atmet lepnību, patmīlību, brauc un izskaidrojies ar viņu!»

«Tas nav tas, tēvocīt,» sacīja brāļa dēls. «Man nav grūti viņu nolūgties. Esmu vainīgs: viņš ir priekšnieks un tā ar viņu neklājas runāt. Bet lieta, lūk, kāda. Man ir cits dienests: trīssimt dvēseles zemnieku, muiža panīkusi, pārvaldnieks — muļķis. Valstij nebūs liels zaudējums, ja manā vietā kan­celejā nosēdīsies kāds cits papīrus pārrakstīt, bet liels zaudējums būs, ja trīssimt cilvēku nemaksās nodokļus. Es — kā jums šķiet? — esmu muižnieks, kas………. dienests……….

Ja es parūpēšos par man uzticēto trīssimt cilvēku dzīves apstākļu nodrošināšanu, pacelšanu un uzlabošanu un apgādā­šanu valstij trīssimt viskrietnāko, sātīgāko, strādīgāko pavalstnieku — vai mans dienests būs sliktāks par kaut kāda nodaļas priekšnieka Ļeņicina dienestu?» īstenais valsts padomnieks izbrīnā palika ar ieplēstu muti. Viņš nebija gaidījis tādus vārdu plūdus. Mazliet padomājis, viņš uzsāka šādi: «Bet tomēr… bet kā tad šitā… kā var iesloazīt sevi sādžā? Kāda gan sabiedrība var būt starp? … Te kaut uz ielas gadās, ka garām aiziet ģenerālis, kņazs. Arī pats tu aizej kādam garām … tur… nu, un gāzes apgais­mojums, rūpnieciskā Eiropa; bet ko tur, tur var sastapt vai nu zemnieku, vai bābieti. Par ko tad tā, par ko tad notiesāt sevi uz visu dzīvi tumsībā?»

Bet tēvoča pārliecinošie iegalvojumi uz brāļa dēlu neie­darbojās. Sādža rādījās kā tīkama, mājīga lizda, domu un prāta ierosinātāja, vienīgais derīga darba lauks. Viņš jau bija sameklējis jaunākās grāmatas par lauksaimniecību, īsi sakot — nedēļas divas pēc šīs sarunas viņš jau atradās ceļā uz to vietu, kur bija pagājusi viņa bērnība, netālu no tā jaukā stūrīša, kas tā sajūsmināja katru viesi un apmeklē­tāju. Viņā sakustējās jaunas jūtas. Dvēselē pamodās bijušie, sen neizpaustie iespaidi. Daudzas vietas viņš bija jau gluži aizmirsis un ar pirmreizēju ziņkāri noraudzījās jaukajās ainās. Un tā, nezin no kā, pēkšņi iepukstējās viņa sirds. Bet, kad ceļš pa šauru gravu ielocījās varena, sirma meža biezok­ņos un viņš redzēja augšā, lejā, virs sevis un zem sevis, trīssimt gadu vecos, treju cilvēku apkampienu resnos ozolus, kas zaļoja pārmiju ar balteglēm, vīksnām un vāczemes apsēm, kas bija pāraugušas papeļu galotnes, un kad uz jau­tājumu: «kam pieder šis mežs?» viņam atbildēja: «Tentetņikovam»; kad, izvijies no meža, ceļš gāja pa pļavām, gar apšu birzīm, gar jauniem un veciem vītoliem un kārklāju, aiz kuriem tālumā manīja pakalnus, kad ceļš divās vietās šķērsoja vienu un to pašu upi, kas palika gan labajā, gan kreisajā pusē, un kad uz jautājumu: «kā šīs pļavas un liekņas?» viņam atbildēja: «Tentetņikova»; kad pēc tam ceļš pacēlās kalnup un turpinājās pa līdzenu augstieni, — no vienas puses gar nenovāktiem kviešu, rudzu un miežu lau­kiem, no otras puses, gar jau agrāk apbrauktām vietām, kas visas tagad rādījās samazinātā attālumā, un kad ceļš pama­zām ievirzījās platzaraino, kuplo, līdz pašai sādžai izklaidu zaļā maurā augošo koku tumšajā ēnā un jau pavīdēja zem­nieku izrotātās istabas un kungu mūra ēku sarkanie jumti, kad jau iemirdzējās [baznīcas] zelta kupoli, kad kvēli puk­stošā sirds arī bez jautājuma zināja, kur atbraukusi: pama­zām uzkrājušās jūtas beidzot izraisījās skaļā izsaucienā: «Nu, vai neesmu visu laiku bijis muļķis? Liktenis man lēmis būt par šīszemes paradizes valdnieku, bet es metos nedzīvā papīra smērēšanas verdzībā? Izskolojies, izglītojies, ieguvis zināšanu krājumu, kas vajadzīgs, lai sētu visa labā sēklu starp sev padotiem ļaudīm, lai uzlabotu vesela novada dzīves apstākļus, lai izpildītu daudzpusīgos muižnieka tiesneša, rī­kotāja, kārtības uzturētāja pienākumus, es uzticu šo vietu nejēgam pārvaldniekam, bet pats nododos sev pilnīgi svešu ļaužu lietu kārtošanai, kurus neesmu ne acīs redzējis, kuru īpašības un raksturu nepazīstu, — īstas pārvaldīšanas vietā es ņēmos pārvaldīt papīrus, fantastiski pārvaldīt tūkstoš verstu attālas provinces, kur nekad neesmu kāju spēris un kur varu iztaisīt tikai daudz nejēdzību un muļķību!»

Pa tam jau viņu gaidīja cita aina. Zemnieki, uzzinājuši par kunga pārbraukšanu, sapulcējās lieveņa priekšā. Viņu vis­apkārt ielenca skaisto cilvēku vainagi, kikas, lakati, svārki un gleznainas pilnbārdas. Kad atskanēja vārdi: «Mūsu maizes devējs! atcerējies…» un negribot apraudājās ir veči, ir vecenes, kas atcerējās viņa vectēvu un vecvectēvu, arī viņš pats nenovaldīja asaru. Un viņš nodomāja pie sevis: «Cik daudz mīlestības! un par ko? — Par to, ka nekad neesmu viņus redzējis, nekad neesmu ar viņiem nodarbojies!» Tad viņš deva sev solījumu dalīties [ar tiem] pūlēs un darbā.