NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Kas tad bija šīs sādžas iemītnieks un īpašnieks, pie kuras, kā pie nepieejama cietokšņa, no šejienes pat nevarēja pie­braukt, bet vajadzēja to apbraukt no otras puses, kur izklai­

dus ozoli laipni sagaidīja ierodamies viesi, stiepdami pretim savus platos zarus kā draudzīgus apkampienus un pavadī­dami to līdz tās pašas mājas durvīm, kuras augšstāvu mēs redzējām no pakaļpuses un kura tagad atklāti stāvēja mūsu priekšā, vienā pusē ar kokgrebumiem rotāto ēku čukuru un šķoru virkni, bet otrā — baznīcu, kas mirdzēja zelta krustiem un gaisā pakārtām mežģinotām ažurām zelta važām. Kādam laimīgajam gan piederēja šī nomajā vieta?

Andrejam Ivanovičam Tentetņikovam, Tremalachanas apriņķa muižniekam, jaunam, trīsdesmit trīs gadus vecam laimes bērnam un pie tam vēl neprecētam cilvēkam.

Kas tad viņš tāds, kāds viņš, kādas dabas, kādu īpašību cilvēks? Pie kaimiņiem, lasītāj, pie kaimiņiem jāapjautājas. Kaimiņš, kurš piederēja pie veiklās, mūsu dienās gandrīz jau izzūdošās atvaļinātu štaboficieru-branderu ģints, raksturoia viņu ar izteicienu: «Visdabiskākais lops!» Verstis desmit kai­miņos dzīvojošais ģenerālis teica: «Jauns cilvēks, nav muļķis, bet daudz ko ieņēmis sev galvā. Es varētu būt viņam noderīgs, jo neesmu bez sakariem Pēterburgā un pat pie …» ģenerālis teikumu nenobeidza. Kapteinis ispravņiks atbildei deva šādu virzienu: «Lūk, es rīt pat braukšu pie viņa parādu iekasēt!» Viņa sādžas zemnieks uz jautājumu, kāds ir viņa kungs, nekā neatbildēja. Tātad atsauksmes par viņu bija nelabvēlīgas.

Ja gribam bezpartejiski spriest — viņš nebija slikts cilvēks, viņš bija, vienkārši sakot — debesu kvēpinātājs. Tā kā pasaulē nav mazums laužu, kuri kvēpina debesis, tad kāpēc Tentetņikovam tās nekvēpināt? Bet rādīsim izvilkumu no viņa dzīves — vienu dienu, dienu, kas ir līdzīga visām citām, un lai pats lasītājs pēc tam spriež, kāds bija viņa raksturs un kā viņa dzīve saskanēja ar tās apkārtnes skaistumiem.

No rītiem viņš modās ļoti vēlu un, piecēlies, acis berzē­dams, ilgi sēdēja uz savas gultas malas. Un tā ka, par nelaimi, acis bija loti mazas, tad viņu izberzēšana vilkās neparasti ilgi, un visu to laiku pie durvīm stāvēja sulainis Michailo ar mazgājamo trauku un dvieli. Sis nabaga Michailo stāvēja stundu, otru, tad gāja uz virtuvi, pēc tam atkal atgriezās, — kungs vēl arvien berzēja acis un sēdēja uz gultas. Beidzot viņš cēlās no gultas, mazgājās, apvilka chalatu un gāja uz viesistabu, lai dzertu tēju, kafiju, kakao un pat siltu pienu, iebaudīdams no visa pa malciņam, bez žēlastības drupinādams maizi un visur neganti piemēslo­dams ar pīpja pelniem. Tā divas stundas viņš sēdēja pie tējas galda. Bet tas vēl maz: viņš mēdza ņemt vēl atdzisušo tasi un nostāties ar to pie loga, kas bija sētas pusē, un aiz loga ik dienas norisinājās šāda aina.

Vispirms Grigorijs, dzimtscilvēks bufetnieka amatā, pilnā rīklē šķendējās ar saimniecības pārzini Perfiljevnu apmē­ram šādos vārdos: «Ak neciešamā pļāpa, zemais radījums? Cietusi labāk klusu, nekrietnā!»

«Bet vai negribi šito?» kliedza zemais radījums jeb Perfiljevna, pigu rādīdama, tā bija sieva, nikna rīcībā, nevē­rojot to, ka bija liela kārumniece uz rozinēm, pastilēm tu* visādiem saldumiem, kas glabājās viņas ziņā aiz atslēgas.

«Tu jau ar pārvaldnieku arī saķersies, klēts žurka tāda!» rēca Grigorijs.

«Nu, pārvaldnieks ir tāds pats zaglis kā tu. Domā. kungs jūs nepazīst? tepat viņš ir, visu viņš dzird.»

«Kur ir kungs?»

«Lūk, viņš sēž pie loga; viņš visu redz.»

Un, patiesi, kungs sēdēja pie loga un visu redzēja.

Jezgu papildinot, aizelsdamies bļāva vēl kāds saimes bērns, dabūjis no mātes kāvienu, smilkstēja kurts, ar dibenu pie zemes pieplacis, tāpēc ka pavārs, no virtuves izšļākdams vārošu ūdeni, bija to applaucējis. Vārdu sakot, visa sēta nepanesami verkšķēja un blāva. Kungs visu redzēja un dzir­dēja. Un tikai tad, kad tas kļuva tādā kārtā neciešams, ka traucēja pat ne ar ko nenodarboties, viņš izsūtīja pateikt, lai trokšņotu klusāk.

Divas stundas pirms pusdienām viņš devās savā kabinetā, lai nopietni strādātu pie kāda sacerējuma, kam būtu jāap­tver visa Krievija no visiem viedokļiem — pilsoniskā, poli­tiskā, reliģiskā, filozofiskā, lai atrisinātu sarežģītos uzde­vumus un jautājumus, kādus tai stāda laikmets, un skaidri nospraustu tās lielo nākamību; vārdu sakot, visu tā un tādā veidā, kā šolaiku cilvēks to mīl darīt. Tomēr kolosalais pasākums aprobežojās gan tikai ar pārdomām: tika sagrauzta spalva, uz papīra parādījās zīmējumi, un pēc tam viss tas tika nobīdīts pie malas, tā vietā tika paņemta grāmata, kuru neizlaida no rokām līdz pašai pusdienai. Šī grāmata tika lasīta pie zupas, mērces, cepeša un pat pie saldiem cepumiem, tāpēc daži ēdieni atdzisa un citi palika gluži neskarti. Tam sekoja pīpis ar kafiju, šacha partija pašam ar sevi, bet, kas tika darīts pēc tam līdz pašām vakariņām, pat pateikt grūti. Liekas, nekas netika darīts.

Un tā jauns, gadus trīsdesmit trīs vecs cilvēks pavadīja savu laiku kā vientulis plašā [pasaulē], sēdēdams, dēdēdams chalatā, bez kaklsaites. Viņam nepatika staigāt, kustēties, nepatika pat uzkāpt augšstāvā, pat atvērt logu nepatika, lai ielaistu istabā svaigu gaisu, un jaukie sādžas skati, kuros vienaldzīgi nolūkoties nespēja neviens viesis, it kā nemaz neeksistēja pašam mājastēvam. No tā lasītājs redz, ka Andrejs Ivanovičs Tentetņikovs piederēja pie to laužu cilts, kuru Krievijā nav trūkums, kurus agrāk dēvēja par slinkuma lāpītājiem, guļavām, miega micēm un kurus tagad patiesi nezinu, kā nosaukt. Vai tādas dabas ļaudis jau piedzimst vai ar laiku izveidojas cilvēka skarbās apkārtnes bēdīgo apstākļu ietekmē? Atbildes vietā būs labāk pastāstīt viņa audzināšanas un bērnības stāstu.

Liekas, viss tiecās uz to, lai no viņa iznāktu kaut kas lietišķs. Divpadsmit gadu vecumā kā asprātīgs, paslimīgs, mazliet sapņotājs zēns viņš nokļuva mācības iestādē, kuras priekšnieks tolaik bija neparasts cilvēks. Jaunekļu elks, brī­nums starp audzinātājiem, nesalīdzināmais Aleksandrs Petrovičs bija apdāvināts ar teicamu dzirdi…………. [5] Kā viņš pazina krievu cilvēka dabu! Kā pazina bērnus! Kā mācēja virzīt! Nebija nerātņa, kas, kādu palaidnību izdarījis, pats nenāktu pie viņa un neatzītos. Tas vēl nebija viss, viņš dabūja stingru………. bet palaidnis aizgāja no viņa, nevis degunu nokāris, bet to pacēlis. Patiesi, viņā bija kaut kas uzmundrinošs, kaut kas runājošs: «Uz priekšu! Celies ātrāk kājās, neraugies, ka pakriti.» Par labu uzvešanos viņš ir neieminējās. Parasti viņš sacīja: «Prātu es prasu no jums un neko citu. Kas domā par to, kā kļūt gudram, tam nav laika darīt palaidnības: palaidnībām jāpazūd pašām no sevis.» Un, patiesi, palaidnības izzuda pašas no sevis. Biedru nicināšanu ieguva tas, kas necentās būt……….. Pieaugušajiem ēzeļiem un muļķiem nācās dzirdēt'visnozākājošākās palamas no vis­mazākajiem, un neviens tos nedrīkstēja ne ar pirkstu aiz­skart. «Tas ir par daudz!» daudzi sacīja: «no pārgudrinie- kiem iznāks iedomīgi ļaudis.» «Nē, tas nav par daudz,» [viņš] sacīja: «neapdāvinātus es ilgi neturu; tiem pietiek ar vienu kursu, bet gudrajiem man ir cits kurss.» 1 Un tā bija, visi spējīgie pie viņa izturēja otro kursu. Daudzas pārgalvības viņš neierobežoja, saskatīdams tajās garīgo spēju attīstības sākumus un sacīdams, ka tās viņam nepieciešamas, kā ārstiem vajadzīgi izsitumi, lai no tiem mācītos, kas īsti cilvēkā slēpjas.