NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Bet mēs sākām runāt diezgan skaļi, aizmirsuši, ka mūsu varonis, kas gulēja, kad mēs stāstījām stāstu par viņu, jau ir atmodies un viegli var izdzirdēt tik biežu viņa uzvārda atkārtošanu. Bet viņš ir cilvēks, kas ātri apvainojas un nav mierā, ja par viņu izsakās nepienīgi. Lasītājam nav liela bēda, vai uz viņu Čičikovs saskaitīsies vai ne, bet, kas at- ' tiecas uz autoru, tad viņam nekādā ziņā nevajag ķildoties ar savu varoni: vēl ne mazums ceļu un taku viņiem nāksies roku rokā divatā izstaigāt; priekšā divas lielas daļas — tas nav vis nieks.

«Ehe-he, kas tad nu?» teica Čičikovs Selifanam: «tu?»

"Ko?» atbildēja Selifans rāmā balsī.

«Kā ko? tu zoss! kā tu brauc? Nu, taču ātrāk!»

Un, patiesi, jau sen Selifans brauca aizvērtām acīm, tikai brīžiem pusmiegā paraustīdams ar grožiem arī snaudošajiem zirgiem gar sāniem; bet Petruškam jau nezin kādā vietā bija nokritusi cepure, un viņš pats, atgāzies atpakaļ, bija pie­bāzis savu galvu pie Cičikova ceļgala, tā ka pēdējam nācās to iebukņīt. Selifans kļuva mundrs un, vairākas reizes lāsai- nim pa muguru uzcirtis, tāpat savicinājis pār visiem pātagu, smalkā, dziedošā balsī uzsauca: ei, drošāk! zirgi sasparojās un kā spalviņu aizrāva vieglo puskarieti. Selifans tikai vici­nāja pātagu un uzsauca: ech! ech, ech! līgani palēcās uz ' bukas, kad trijjūgs te uzlidoja paugurā, te visā sparā auļoja no paugura, ar kuriem bija nosēts viss lielceļš, kas tikko manāmi nolaideni gāja lejup. Čičikovs tikai smaidīja, maz­liet uzlidodams no sava ādas spilvena, jo mīlēja ātru brauk­šanu. Un kurš krievs gan nemīl ātri braukt? Vai ne viņa sirdij, kurai ir tieksmes griezties virpulī, uzjautrināties, reizi pa reizei sacīt: velns rāvis visu! vai gan viņa sirdij to ne­mīlēt? Vai to gan nemīUēt, kad tajā dzirdams (kaut kas sa- lūsmīgi brīnišķīgs? Liekas, ka neredzams spēks tevi uzņēmis uz sava spārna un tu pats lido, un viss lido: lido verstu stabi, pretim lido tirgoņi, sēdēdami uz savu kulbu bukām, abās pusēs lido mežs ar egļu un priežu tumšo virkni, ar cirvju klaudzienu un vārnu klaigām, nezin kur lido viss ceļš gaistošajā tālē, un kaut kas briesmīgs slēpjas šajā ātrajā ņirbēšanā, kur nepaspēj iezīmēties izzūdošais priekšmets, ti­kai debess pār galvu un viegli mākoņi, un izlīdušais mēness* vieni p>aši liekas nekustīgi. Ech trijjūgs! putns trijjūgs, kas tevi ir izdomājis? tikai drosmīgai tautai tu varēji rasties, tādā zemē, kur nemīl šaurību, bet kas līdzenā tālē izplētu­sies puspasaulē, tad ej nu, skaiti verstis, kamēr tev sāks ņirbēt acis. Un, liekas, šis ceļošanas līdzeklis nav necik sa­režģīts, tas nav kaldināts ar dzelzs skrūvēm, bet uz ātru roku, ar cirvi un kaltu tevi darinājis un kopā savācis veik­lais Jaroslavas zemnieks. Kučieris nav vis vāciešu botfortos: bārda un dūraiņi, un velns zina uz kā sēž; bet, kad pieceļas un savicina, un uzrauj dziesmu — zirgi auļos, riteņu spieķi sakūst gludenā aplī, ceļš tik nodreb, un apstājies ceļinieks nobijies iesaucas! un, lūk, tas aizlido, aizlido, aizlido … Un, lūk, tur tālē redzams, ka kaut kas saceļ putekļus un urbj gaisu.

Vai arī tu, Krievija, tā nelido kā veiklais nepanākamais trijjūgs? Dūmakā kūp ceļš, rīb tilti, viss atpaliek un paliek aizmugurē. Novērotājs apstājas, no dieva brīnuma pār­steigts: vai tas nav no debesīm nomests zibens? ko nozīmē šī šausmas iedvesošā traukšanās? Un kas par neredzamu spēku slēpjas šajos pasaulē neredzētajos zirgos. Ech, zirgi, zirgi, kas par zirgiem! Viesuļi vai sēž jūsu krēpēs! Vai dzir­dīga auss deg katrā jūsu dzīslā? Jūs izdzirdējāt no augstie­nes pazīstamu dziesmu, saderīgi un reizē sasprindzinājāt vara krūtis un, ar pakaviem gandrīz zemi neskardami, pār- vērtāties vienā stieptā līnijā, kas lido pa gaisu, un auļo viss dieva iedvesmotais!… Krievija, kurp tu trauc, dod atbildi? Nedod atbildes. Brīnišķīgās skaņās dzied pulkstentiņš; krāc un par vēju pārvēršas gabalos sarautais gaiss; garām lido viss, kas vien tik ir zemes virsū, un citas tautas un valstis greizi skatīdamās griežas sāņus un dod tai ceļu.

Kāpēc gan attēlot nabadzību, tikai nabadzību, tikai mūsu dzīves nepilnības, izceļot ļaudis no malienas, no attālajiem valsts kaktiem? Ko darīt, ja jau tāda ir sacerētāja daba, ka tas, sasirdzis ar paša nepilnību, vairs nespēj neko citu attēlot kā tikai nabadzību un nabadzību, un mūsu dzīves nepilnību, izmeklējot ļaudis no malienas, no attālajiem valsts kaktism'!* Un lūk, atkal mēs esam nokļuvuši malienā, atkal atdūrušies kaktā. Un kādā malienā un kādā kaktā!

It kā kāda bezgalīga cietokšņa milzu valnis ar stūra no­cietinājumiem un šaujamām lūkām vairāk nekā tūkstoš verstu garumā aizlocījās kalnu augstienes. Stalti tās pace­ļas pār bezgalīgo līdzenumu tālēm, gan kā mālainā Kaļķa kraujas, strautu gultnēm un plaisām izraibinātas, gan kā piemīlīgi, ieapaļi, zaļi izciļņi, kurus kā aitādiņas klāja jaunas nocirstu koku atvases, gan beidzot kā tumši mežu biezokņi, kas aiz kāda brīnuma bija palikuši cirvja neskarti. Līdzteku kalniem aizlocījās saviem krastiem uzticīgā upe ar līčiem un pagriezieniem, gan aizplūzdama pļavā, lai tur apmestu dažus līkumus, ugunīgi pamirdzētu saulē, pazustu bērzu, apšu un alkšņu birzīs un no turienes uzvaroši izskrietu tiltu, dzir­navu un dambju pavadījumā, kas it kā dzinās tai pakaļ katrā pagriezienā.

Vienā vietā stāvais nogāzes sāns bija tērpts biezākā koku lapotnes zaļumā. Te. pateicoties kalnainās gravas nevienlīdzīgumam un mākslīgiem stādījumiem, satikās vienuviet augu valsts ziemeļi un dienvidi. Ozols, egle, meža bumbiere, kļava, ķezbere un ērkšķu krūms, akacija un pīlādzis, apīņu apvīti, te veicinādami viens [otraļ* augšanu, te viens otra

* Kvadratiekavās liktie vārdi Gogoļa rokrakstā nav. Sakārtojot Gogoļa manuskriptus, tos iesprauduši redaktori.

nomākdami, rāpās pa visu kalnu no lejas uz augšu. Bet augša, pašā virsotnē, ar koku zaļajām galotnēm jaucās kungu namu sarkanie jumti un aiz tiem noslēpušos zemnieku ēku čukuri un šķores, un kungu nama augšstāvs ar kokgrebumiem izro­tāto balkonu un lielu pusapaļu logu. Un vēl augstāk pār šo koku un jumtu sapulci pacēlās vecā sādžas baznīca ar saviem pieciem apzeltītiem, spīguļojošiem kupoliem. Visos tās pie­cos galos mirdzēja zeltīti ažūri krusti, nostiprināti ar tādām pašām zeltītām ķēdēm, tā ka no tālienes likās, it kā gaisā bez kādiem balstiem karātos kvēlojošs zelts. Un viss tas ačgārni, ar koku galotnēm, jumtiem, krustiem uz leju, glez­naini atspoguļojās upē, kur neglīti izdobti vītoli, citi stāvē­dami pie paša krasta, citi pavisam ūdenī, mērcēdami tajā zarus un lapas, sapīņātus ar gļotaino upes sūkli, kas peldēja ūdenī kopā ar dzeltenajām ūdenspuķēm, it kā vēroja šo brī­nišķīgo atspulgu.

Skats bija ļoti jauks, bet skats no augšas uz leju, no atstatumā stāvošā nama virsbūves, bija vēl labāks. Neviens viesis un apmeklētājs nevarēja uz balkona vienaldzīgi nostā­vēt. Izbrīnā tam krūtīs aizrāvās elpa, un viņš varēja tikai iesaukties: «ak kungs, kāds te plašums!» Bez gala, bez malas te atklājās tāles: aiz pļavām, birztalu un ūdensdzir­navu izraibinātām, vairākās zaļās joslās zēla meži; aiz mežiem, cauri mazliet dūmakotam gaisam, dzeltēja smiltāji, un atkal meži jau zilgani kā jūra vai tālu izplūdusi migla; un atkal smiltāji, vēl bālāki, bet tomēr dzeltenīgi. Pie tālās debesmalas pacēlās krīta kalnu grēdas, kas balti mirdzēja pat apmākušās dienās, it kā tās apspīdētu mūžīga saule. To žilbinošajā baltumā, piekājē, kur vietām rēgojās ģipša nogulšņi kā dūmaka ņirbēja zilganpalsi plankumi. Tās bija tālas sādžas; taču tās vairs nevarēja saskatīt cilvēka acs. Tikai saules spulgas iedegtā baznīcas kupola zelta dzirkstele ļāva noprast, ka tur atradās liels, daudz ļaužu apdzīvots ciems. Visu to apņēma netraucēts klusums, ko nespēja modi­nāt pat tālēs zūdošo gaisa dziedoņu atbalsis, kas tikko sasnie­dza dzirdi. Ar vārdu — viesis, stāvēdams uz balkona, pēc divu stundu vērošanas nespēja pateikt nekā cita kā tikai: «Ak kungs, kāds te plašums!»