NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Kaut gan viņš tādā kārtā krietni sadeva, daudz krietnāk, nekā pats bija dabūjis, un kaut gan izteiciens: lūk, kā, redzi nu! bija stiprs, tomēr, ar šo vēl nebūdams mierā, viņš nosū­tīja par viņu slepenu ziņojumu. Saka, ka viņiem it kā jau bijis strīds kādas sievietes dēļ, kas bijusi svaiga un ņipra, pēc muitas ierēdņu izteiciena, kā sulīga biete; ka esot bijuši uz­pirkti puiši, lai pievakarē, kādā tumšā šķērsielā krietni no­mizotu mūsu varoni; bet ka abi ierēdņi esot piemuļķoti un sievieti sev par labu izlietājis kāds štabskapteinis Samšarevs. Kā lieta bija patiesībā, dievs viņu zina; lasītājs, kas vēlas, lai pats piedzejo. Bet svarīgākais ir tas, ka slepenie sakari ar kontrabandistiem kļuva zināmi. Kaut gan valsts padomnieks pats sevi pazudināja, tomēr viņš savam biedram arī iegrieza. Ierēdņi nāca zem tiesas, viss, kas vien viņiem bija, tika kon­fiscēts un aprakstīts, un viss tas nāca pār viņu galvām līdzīgi pērkonam. Kā pēc tvana tagad tikai viņi atjēdzās un ar šaus­mām noprata, ko bija izdarījuši. Valsts padomnieks nepa­nesa likteņa spērienu un kādā malienā gāja bojā, bet kolē­ģiju padomnieks pārcieta. Lai gan uz izmeklēšanu atbrauku­šajai priekšniecībai bija laba ošanas spēja, tomēr daļu nau­das viņš prata noslēpt. Būdams ar lielu pieredzi, pārāk labi pazīdams .ļaudis, viņš izlietoja visu savu apķērību: vietām izpalīdzējās ar pievilcīgu izturēšanos, vietām ar aizgrābjo­šām runām, vietām ar glaimiem, kas nekad lietu nemaitā, vietām iegrūda naudu, vārdu sakot, viņš panāca vismaz to, ka viņu neatstādināja ar tādu negodu kā biedru, un izslīdēja krimināltiesai. Bet ne vairs kapitala, ne dažādu ārzemju lie­tu, nekas viņam vairs nepalika; visam tam atradās citi gri­bētāji. Nebaltām dienām viņam izdevās apslēpt kādus desmit tūkstošus, divus dučus holandiešu kreklu, nelielu puskarieti, kādā mēdz braukāt neprecējušies, un divus dzimtļaudis — kučieri Selifanu un sulaini Petrušku, un bez tam vēl muitas ierēdņi aiz līdzjūtības atstāja viņam piecus vai sešus gabali­ņus ziepju, kas uztur svaigus vaigus, un tas arī viss. Un tā, lūk, kādā stāvoklī atkal atradās mūsu varonis! Lūk, kāds nelaimju kalns sagruva viņam uz galvas! To viņš nosauca: dienestā patiesības dēļ ciest. Tagad būtu jādomā., ka pēc tādām vētrām, pārbaudēm, tādiem likteņa spērieniem un posta dzīves viņš ar saviem palikušajiem desmit tūkstošiem aizbrauks kādā nomaļā apriņķa pilsētiņā un tur līdz sava mūža galam zemā namiņā dēdēs pie loga, ģērbies katūna chalatā, pa svētdienām noskatīdamies, kā zemnieki logu priešā plūcas, vai arī atspirdzināšanās dēļ nostaigādams līdz vistu kūtij, personīgi aptaustīs vistu, kas nolemta virai, un tādējādi pavadīs klusu un dažā ziņā arī derīgu dzīvi. Bet tā nenotika. Jāizsaka atzinība viņa rakstura nepārvaramajam spēkam. Pēc visa tā, kas pilnīgi pietiek, lai varētu cilvēku ja ne nokaut, tad tomēr uz visiem laikiem padarīt rāmu un mie­rīgu, viņā neizdzisa neizprotamā kaislība. Viņš bija noskumis, dusmīgs, kurnēja uz visu pasauli, sirdījās par likteņa ne­taisnību, sašuta par ļaužu netaisnību un tomēr nevarēja at­sacīties no jauniem mēģinājumiem. Vārdu sakot, viņš parā­dīja pacietību, pret kuru vācieša, jau no viņa lēnās, slinkās asinsriņķošanas atkarīga, kokainā pacietība ir tīrais nieks. Cičikova asinis turpretī stipri viļņoja, un vajadzēja daudz saprātīgas gribas, lai iegrožotu visu to, kas tiecās izlēkt un brīvi pastaigāties. Viņš sprieda, un viņa spriedumi dažā ziņā bija pareizi: «Kāpēc tad es? Kādēļ īpaši mani nelaime pie­meklē? Kurš ierēdnis tagad dienestā snauž? visi iegūst. Ne­vienu neesmu nelaimīgu padarījis, atraitni es neesmu aplau­pījis, neviens manis dēļ nav nabadzībā kritis, esmu ņēmis tikai no pārpilnības, ņēmis tur, kur ikviens būtu ņēmis, ne­būtu es to izmantojis, citi to būtu darījuši. Kāpēc tad citi dzīvo zaļi un man kā tārpam jāiznīkst? Un kas es tagad esmu? Kur esmu derīgs? ar kādām acīm tagad es skatīšos katra godīga ģimenes tēva acīs? Kā lai es nejūtu sirdsapziņas pārmetumus, zinādams, ka par velti apgrūtinu zemi? un ko pēc tam sacīs mani bērni? Lūk, teiks, tēvs bija lops, viņš nav mums atstājis nekāda mantojuma!»

Jau ir zināms, ka Čiģikovs bija ļoti norūpējies par saviem pēcnācējiem. Tik jūtelīga lieta! Dažs, varbūt, tik dziļi nemaz nebūtu bāzis roku, ja viņam, nav zināms, kāpēc, pats no sevis nerastos jautājums: bet ko teiks bērni? Un, lūk, nā­košais ciltstēvs kā piesardzīgs runcis, tikai ar vienu aci šķielēdams, vai neraugās no kaut kurienes saimnieks, stei­dzīgi ķer visu, kas tikai viņam tuvāk: vai nu ziepes, vai sveci, taukus, vai arī kanarijas putniņu, ja tas gadījies pa ķērie­nam, — vārdu sakot, nekā nelaiž garām. Tā sūdzējās un rau­dāja mūsu varonis, bet viņa galva nemaz nekļuva mazāk darbīga; tā vienmēr gar kaut ko nopūlējās un vēl tikai gai­dīja uz plānu. Viņš no jauna sarāvās, no jauna iesāka grūtu dzīvi, no jauna sevi visur aprobežoja, no jauna tīrības un pieklājīga stāvokļa dēl noslīga dzīves dubļos un netīrumos. Uz kaut ko labāku gaidot, viņš bija spiests kļūt par kaktu advokatu, nodarbība, kas pie mums vēl nav ieguvusi pilsoņa tiesības, nodarbība, ko grūsta no visām pusēm, ko vāji cienī sīkie kancelejas radījumi un pat paša klienti, nodarbība, kuras dēļ nolemts zemoties priekšistabās, panest rupjības utt , bet vajadzība piespieda visu uzņemties. Starp citiem uzdevumiem viņam gadījās tāds: izgādāt, lai aizbildņu pa­domē tiktu ieķīlāti vairāki simti zemnieku. Muiža bija visbē­dīgākā stāvoklī: To bija izputinājušas lopu sērgas, blēži pār­valdnieki, neražas, lipīgas slimības, kas laupīja labākos stnid- niekus, un beidzot paša muižnieka aplamības, kurš Maskavā bija ierīkojis sev namu pēc pēdējās modes un par šo ierīko­šanu izdevis visu savu kapitalu līdz beidzamajai kapeikai, tā a pat nebija vairs ko ēst. Aiz šā iemesla beidzot vajadzēja ieķīlāt beidzamo palikušo muižu. Ieķīlāšana valstskasē toreiz bija neierasta lieta, uz ko izgāja ne bez bailēm. Kā pilnvar­nieks Čičikovs vispirms iesmērēja visus ierēdņus (jo bez iepriekšējas smērēšanas, kā zināms, nevar dabūt pat visvien­kāršāko izziņu, mazākais, vajag ieliet katra rīklē pa pudelei madeiras), — tātad visus, ko vajag, iesmērējis, viņš izskaid­roja, ka, starp citu, esot, lūk, arī šāds apstāklis: puse zemnie­ki- esot miruši, tādēļ, lai pēc nepiesietos… «Bet revizijas listē viņi taču ir ieskaitīti?» sekretārs jautāja. «Ir ieskaitīti,» atbildēja Čičikovs. «Nu, ko tad jūs baidāties?» sekretārs sacīja: «viens miris, otrs dzimis, un visi kopā der.» Sekretārs, kā redzams, prata runāt atskaņās. Te mūsu varonim iešāvās galvā tik ģeniālā doma, kāda diezin vai kad ienākusi cilvēka galvā. «Ak es vientiesīgais Akims!» viņš pie sevis nodomāja: «es meklēju cimdus, bet abi aiz jostas! Kamēr vēl nav iesnieg­tas jaunas revizijas listes, man tikai jānopērk visi zemnieki, kas miruši; teiksim, nopirkšu tūkstoti, pieņemsim, aizbildņu padome dos divsimt rubļu par dvēseli: lūk, būs divsimt tūk­stošu liels kapitals! Un tagad ir ļoti izdevīgs laiks: nesen bija epidemija, paldies dievam, ļaudis miruši ne mazums. Muižnieki ir uz kārtīm nospēlējušies, nodzērušies un izšķēr­dējušies, kā pienākas; visi aizlīduši uz Pēterburgu dienēt: muižas pamestas, pārvaldītas tiek vāji, nodokļi ar katru gadu grūtāk samaksājami, katrs ar prieku tās man atdos, kaut vai tādēļ, lai tikai nebūtu par viņām jāmaksā nodokļi, un varbūt var ari gadīties, ka cits man pa kapeikai klāt piemaksā. Pro­tams, grūti, tas prasīs daudz pūlu, bailīgi, ka var iekrist, ka var izcelties skandals. Nu, bet kādēļ tad cilvēkam dota sa­prašana. Un, galvenais, tas ir labi, ka tāda lieta visiem izlik­sies fantastiska, neviens neticēs. Tiesa, bez zemes nevar ne pirkt, ne ieķīlāt. Bet es pirkšu uz pārvietošanu, uz pārvieto­šanu; Taurijas un Chersonas guberņās zemi tagad atdod par velti, lai tikai to apdzīvo. Tur es viņus visus pārvedīšu! Uz Chersonas guberņu viņus! lai viņi tur dzīvo! Bet pārceļošanu var izdarīt likumīgi, kā pienākas, caur tiesām. Ja pieprasīs apliecību par zemniekiem, es tur nemaz neesmu pretim, kā­dēļ ne? es iesniegšu apliecību ar kapteiņa ispravņika pašro­cīgu parakstu. Sādžu var nosaukt par Cičikova sādžu vai arī pēc mana kristītā vārda par Pavlovskas ciemu.» Lūk, tā mūsu varoņa galvā attīstījās šī dīvainā dēka, par kuru, nezinu, vai lasītāji būs viņam pateicīgi, bet, cik autors ir pateicīgs, pat izteikt grūti. Jo, saki, ko gribi, bet, ja Cičikovam tādas domas nebūtu ienākušas galvā, šī poēma nebūtu radusies pasaulē.