NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Turi, turi, muļķi!» čičikovs kliedza Selifanam.

«Dabūsi ar zobenu!» kliedza pretim braucējs fsldjegers ar- šinu garām ūsām. «Vai neredzi, lai velns tevi parauj: kroņa ekipāžā!» Un kā spoks rībēdams un putekļos trijjūgs pazuda.

Cik dīvains un vilinošs, un saucošs, un brīnišķīgs ir vārds: ceļš! un cik brīnišķīgs ir viņš pats, šis ceļš: skaidra diena, rudens lapas, vēss gaiss … ietīties ciešāk ceļa mētelī, uzbāzt cepuri uz ausīm un iespiesties stingrāk un ērtāk stūrī! Pē­dējo reizi pār taviem locekļiem pārskrien salti drebuļi, un to vietā iestājas patīkams siltums. Zirgi auļo … cik vilinoši pie­zogas snaudiens, un acis aizveras, un pa sapņiem jau dzirdi: ir «Balti sniegi», ir zirgu krākšanu, ir riteņu troksni, un tu esi jau aizmidzis, stūri iespiedis savu kaimiņu. Tu uzmosties: piecas stacijas jau nobrauktas, mēness, nepazīstama pilsēta, baznīcas ar veclaiku koka kupoliem un melnām smailēm, tumši baļķu un balti akmeņu nami. Vietu vietām mēness vizma: it kā balti audekla lakati būtu izkārti pa sienām, pa bruģi, pa ielām: svītrās tos šķērso ogļu melnas ēnas; kā spožs metāls mirdz slīpi apspīdētie dēļu jumti, un nekur nav ma­nāma neviena dvēsele — viss guļ. Tikai kādā retā lodziņā spīd vientuļa uguntiņa; vai nu pilsētnieks lāpa savus zāba­kus, vai maiznieks rīkojas ap krāsni — kas mums gar tiem par daļu? Bet nakts! debess spēki! kāda burvīga nakts nori­sinās tur augstienē! Un gaiss, un debess, tāla, augsta, kas tur savā neaizsniedzamā dziļumā tik neaptverami skanīgi un dzidri izplētusies!… bet spirgti dveš tieši acīs vēsā nakts elpa un ieaijā tevi, un, lūk, tu jau snaud aizmirsies un krāc, un nabaga kaimiņš, ko tu esi piespiedis kaktā, dusmīgi gro­zās, sajuzdams tavu smagumu. Tu uzmosties, un atkal tavā priekšā lauki un stepes, nekur nekas — visur klajums, viss atklāts. Verstu stabs ar ciparu steidz tev pretim; rīts sāk -aust; pie nobālējušā aukstā apvāršņa parādās bālgani zel­taina svītra; vēsāks un asāks top vējš: tu ietinies ciešāk sil­tajā mētelī!… kāds patīkams aukstums! kāds brīnišķīgs miegs no jauna tevi apņem! Grūdiens, un atkal esi atmodies. Saule stāv augstu debesis; lēnāk! vieglāk! dzirdama ba'ss, rati nobrauc no kraujas: lejā plats dambis un liels, tīrs dīķis, kas saulē spīd kā spoža vara ripa; sādža, mājas izmētātas pa kalna nogāzi; kā zvaigzne sādžas malā spīd baznīcas krusts; dzirdama zemnieku čalošana, un kuņģī rodas necie­šama ēstgriba. Ak dievs! cik jauks tu dažreiz esi, tālais tālais ceļš! Cik reižu kā pazudis un slīcējs esmu pie tevis palīdzību meklējis, un tu katru reizi esi man augstsirdīgi līdzējis un izglābis! Bet cik daudz brīnišķīgu nodomu, poētisku sapņu tu esi radījis, cik daudz izjusts brīnišķīgu iespaidu! … Bet arī mūsu draugs Čičikovs tajā laikā nebūt neizjūta prozaiskus sapņus. Paskatīsimies, ko viņš izjuta. No sākuma viņš nejuta nekā un tikai skatījās atpakaļ, vēlēdamies pārliecināties, vai tiešām jau izbraucis no pilsētas; bet, kad redzēja, ka pilsēta jau sen bija izzudusi, kad vairs nebija redzamas ne kalves, ne dzirnavas, it nekas no tā, kas atrodas ap pilsētām, un kad pat mūra baznīcu baltās smailes bija sen zemē iegrimušas, viņš uzmanību pievērsa vienīgi ceļam, skatījās tikai pa labi un pa kreisi, un N pilsēta izgaisa no viņa atmiņas, it kā viņš caur to būtu braucis jau sen atpakaļ, bērnībā. Beidzot arī ceļš viņu pārstāja nodarbināt, un viņš pamazām sāka aizvērt acis un noliekt galvu uz spilvena. Autoram, taisnību sakot, tas pat patīk, jo tā viņam ir izdevība parunāt par savu va­roni; jo līdz šim, kā lasītājs redzēja, viņam pastāvīgi traucēja te Nozdrevs, te balles, te dāmas, te pilsētas tenkas, te bei­dzot tūkstošiem to sīkumu, kas tikai tad liekas par sīku­miem, kad iespiesti grāmatā, bet, kamēr apgrozās sabiedrībā, tiek uzskatīti par loti svarīgiem. Bet tagad liksim visu pie malas un tieši ķersimies pie lietas.

Ļoti jāšaubās, vai mūsu izvēlētais varonis patīk lasītājiem. Dāmām viņš nepatiks, to var droši teikt, jo dāmas prasa, lai varonis būtu pati pilnība, un, ja tam būs pie dvēseles vai miesas kāds traipiņš, tad bēdas! Lai cik dziļi autors ieskatītos viņa dvēselē, lai skaidrāk par spoguli atspoguļotu viņa tēlu, viņam nebūs nekādas vērtības. Pat Cičikova pilnīgais stāvs un pusmūža gadi viņam daudz kaitē: varonim nekādā ziņā nepiedos tuklumu, un Joti daudzas dāmas, no viņa novērsda­mās, sacīs: fui! cik nejauks! Ak vai! autors to visu zina, bet tomēr viņš nevar ņemt par varoni ideālu cilvēku. Bet… varbūt šajā pašā stāstā būs jaušamas citas, līdz šim vēl ne­aizskartas stīgas, parādīsies krievu gara neskaitāmās bagātī­bas, mēs redzēsim ar dievišķīgām īpašībām apbalvotu vīru vai brīnišķīgu krievu meiču, kādu nekur pasaulē nevar at­rast, ar brīnišķīgi skaistu sievietes dvēseli, kas visa ir augst­sirdīgas tieksmes un pašuzupurēšanās pilna. Un viņu priekšā citu tautu ideālie cilvēki izliksies nedzīvi, tāpat kā grāmata ir nedzīva dzīva vārda priekšā! Uzplauks krievu jūtas.".. un redzēs, cik dziji iesakņojies slavu dabā tas, kas citas tautas dabu skāris tikai garām ejot… Bet kāpēc un kādēļ runāt par to, kas priekšā? Neklājas autoram kā vīram, ko sen jau ir iz­audzinājusi skarbā iekšējā dzīve un vientulības atspirdzi­nošā atturība, aizmirsties līdzīgi jauneklim. Katrai lietai sava kārta un vieta, un laiks! Bet idealais cilvēks tomēr nav ņemts par varoni. Un var pat sacīt, kāpēc nav ņemts. Tāpēc ka bei­dzot ir laiks ļaut atpūsties nabaga idealajam cilvēkam, tāpēc ka velti ņem uz lūpām vārdu: ideāls cilvēks; tāpēc ka idea­lais cilvēks pārvērsts par zirgu, un nav rakstnieka, kas to nejādeiētu, uzmudinādams to ar pātagu un ar visu, kas tikai gadās; tāpēc ka nomocījuši ideālo cilvēku tā, ka tagad viņā; nav vairs ne ēnas no idealības, bet palikušas tikai ribas un āda miesas vietā; tāpēc ka liekulīgi piemin ideālo cilvēku, tāpēc ka necieni ideālo cilvēku. Nē, beidzot laiks arī nelieti iejūgt. Tātad iejūgsim nelieti!

Tumša un neievērojama ir mūsu varoņa izcelšanās. Viņa vecāki bija muižnieki, bet, vai cilts muižnieki vai arī perso­nīgi — dievs zina. No izskata viņš nebija viņiem līdzīgs: vis­maz radiniece, zema, īsa sieviņa, no tām, kuras parasti sauc par žagatām, kas pie viņa dzimšanas bija klāt, viņu uz rokām paņēmusi, izsaucās: «nemaz nav tāds, kādu es iedomājos! Viņam vajadzēja atsisties vecmātē no mātes puses, kas būtu labāk, bet viņš piedzimis vienkārši, kā saka paruna: ne pēc tēva, ne pēc mātes, bet pēc caurbraucēja ceļinieka.» Dzīve no sākuma viņā paraudzījās kaut kā skābi, nemīlīgi, pa kaut kādu neskaidru, ar sniegu aizputinātu lodziņu: neviena drauga, ne biedra bērnībā! Maza istabiņa ar maziem logiem, ko neatvēra ne ziemu, ne vasaru, tēvs, slimīgs cilvēks, garos svārkos, izoderētos ar aitādiņām, un adītās tupelēs ua basas kājas; viņš vienmēr pūta, staigājot pa istabu, un spļāva kaktā stāvošā smilšu traukā, mūžīga sēdēšana uz lāviņas ar spalvu rokās, tinti uz pirkstiem un pat uz lūpām, mūžīgs priekšraksts acu priekšā: nemelo, esi paklausīgs vecākiem cilvēkiem un glabā sirdī tikumību; istabā mūžīga tupēju šļūkšana un švlkstināšana, pazīstama, bet vienmēr barga balss: «atkal jau muļķojies!» kas atskanēja tad, kad bērns, vienmulīgo darbu apnicis, pielipināja burtam kādu āķīti vai asti; un mūžīgi pazīstamās, bet vienmēr nepatīkamās jūtas, kad pēc šiem vārdiem viņa auss galiņu no muguras puses ļoti sāpīgi satvēra garu pirkstu nagi: lūk, viņa bērnu dienu nabadzīgā ainava, par kuru viņš bija saglabājis tikai bālas atmiņas. Bet dzīvē viss mainās ātri un steidzīgi: reiz kādā dienā, kad atspīdēja pirmā pavasara saule un strauti bija pārplūduši, tēvs, paņēmis dēlu, aizbrauca ar to ratos, kurus vilka iebrūns, raibs zirģelis, kādu zirgu uzpircēji mēdza saukt par žagatu; par kučieri bija mazs, kuprains vīrelis, tās vie­nīgās dzimtļaužu ģimenes galva, kas piederēja Cičikova tēvam: šis kuprītis izpildīja gandrīz visus mājas amatus. Ar žagatu viņi vilkās vairāk nekā pusotras dienas; ceļā viņi pār­gulēja nakti, pārcēlās pār upi, ēda aukstu pīrāgu un ceptu aitas gaļu un tikai trešās dienas rītā sasniedza pilsētu. Zēna priekšā negaidītā greznumā atspīdēja pilsētas ielas, no ka viņš aiz brīnumiem uz brīdi atplēta muti. Pēc tam žagata līdz ar vāģiem iekrita bedrē, ar ko sākās šaura, dubļaina šķērs­iela, kas gāja uz leju; ilgi tur zirģelis ķepurojās visā spēkā, maisīja kājām dubļus, kuprīša un paša kunga uzmudināts, beidzot ievilka viņus kādā nelielā sētā, kura atradās paugurā ar divām ziedošām ābelēm vecas mājiņas priekšā un ar mazu, zemu dārziņu dibenā; tanī auga tikai pīlādži un pliederu ceri, kuru zaļumos slēpās koka būdiņa ar lubu jumtu un mazu lodziņu. Te dzīvoja viņu radiniece, nevarīga vecene, kas tomēr katru rītu vēl gāja uz tirgu un pēc tam žāvēja zeķes pie patvāra; viņa noglaudīja zēna vaigus un nopriecā­jās par viņa tuklumu. Te viņam bija jāpaliek un katru dienu jāiet pilsētas skolā uz stundām. Nakti pārgulējis, tēvs otrā dienā tūliņ devās ceļā. Šķiroties no tēva acīm nenobira neviena asara; dēlam iedeva kapara pusrubli kabatas naudas saldumiem un, kas daudz svarīgāk, izteica gudru pamācību: «Pielūko, Paulīt, mācies, neblēņojies un nedauzies, bet vis­vairāk raugi iztapt skolotājiem un priekšniekiem. Ja iztapsi priekšniekam, tad, kaut arī mācībās nebūs labas sekmes ūn dievs talantu nebūs devis, tomēr tiksi cauri un citiem visiem priekšā. Ar biedriem nedraudzējies: viņi tev nekā laba ne­iemācīs; bet, ja nu bez tā nevar iztikt, tad draudzējies ar tādiem, kas ir bagātāki un vajadzības brīdī tev var būt derīgi. Necienā un nemielo neviena, bet ierīkojies labāk tā, lai citi tevi cienātu, un, par visām lielām, g'abā un taupi kapeiku: tā ir visuzticamākā lieta pasaulē. Biedrs vai draugs tevi piekrāps un nelaimes brīdī pirmais tevi pametīs, bet kapeika tevi nepametīs, lai tu kādā klizmā nokļūtu. Pasaulē tu visu panāksi un visur tiksi cauri ar kapeiku.» Tādu pamā­cību devis, tēvs šķīrās no dēla un aizklidzināja ar savu žagatu uz mājām, un no tā laika viņi nekad vairs neredzējās, bet vārdi un padoms dziļi iespiedās dēlam dvēselē.