NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Nav zināms, kādēļ visi šie spriedumi, baumas un prātojumi visvairāk ietekmēja nabaga prokuroru. Viss tas iedarbojās uz viņu tādā mērā, ka viņš, mājās pārgājis, sāka domāt, domāt un piepeši, kā saka, ne no šī, ne no tā nomira. Vai nu viņu bija ķērusi trieka vai kas cits, tikai kā krita no krēsla augš­pēdu uz grīdas un bija pagalam. Kā jau parasts, tuvinieki sasita rokas, iekliedzās: «ak mans dievs!» un nosūtīja pēc ārsta, lai nolaistu asinis, bet redzēja, ka prokurors bija jau līķis. Tad tikai ar līdzjutību uzzināja, ka nelaiķim patiesi bijusi dvēsele, kaut gan viņš aiz savas kautrības to nekad ne­bija rādījis. Bet nāves parādīšanās, neievērojamam vīram mirstot, bija tikpat briesmīga, cik briesmīga tā varenam: tas, kas vēl nesen bija staigājis, kustējies, spēlējis vistu, parak­stījis dažādus papīrus, un tik bieži bija redzams ierēdņu vidū ar savām biezajām uzacīm un mirkšķinošo aci, tagad gulēja uz galda, kreisā acs vairs nemaz nemirkšķināja, bet viena uz­acs vēl bija pacelta un, likās, it kā ko jautātu. Ko nelaiķis jautāja: kādēļ viņš mira vai kādēļ dzīvoja, to tikai dievs zina.

Bet tas taču aplam! tas ne pēc kā neizskatās! tas nav iespē­jams, ka ierēdņi tā varētu paši sevi nobaidīt, izdomāt tādas muļķības, tā noklīst no patiesības, kad pat bērnam sapro­tams, kas par lietu! Tā izsauksies daudzi lasītāji un pārmetīs autoram aplamības vai nosauks'nabaga ierēdņus par muļ­ķiem, tāpēc ka cilvēks ar vārdu muļķis ļoti devīgs, un gatavs vai divdesmit reižu dienā likt to dzirdēt savam tuvākam. Pie­tiek, ja tev starp deviņām labām īpašībām ir viena muļķīga, lai tu kļūtu nosaukts par muļķi, nevērojot deviņas labās.

Lasītājiem viegli spriest, lūkojoties no sava mierīgā kaktiņa un no augšienes, no kurienes redzams viss apvārsnis un viss, kas notiek apakšā, kur cilvēks var redzēt tikai tuvāko priekš­metu. Un vispārīgā cilvēces vēsturē ir daudz veselu gadsim­tu, kurus, liekas, varētu izsvītrot un iznīcināt kā nevaja­dzīgus. Pasaulē ir notikušas daudzas maldīšanās, kuras, kā liekas, tagad ir bērns neizdarītu. Kādus līkumainus, nomaļus, šaurus, neizbrienamus ceļus, kas noved tālu sāņus, ir gājusi cilvēce, cenzdamās aizsniegt mūžīgo patiesību, kaut gan tās priekšā bijis vaļā taisnais ceļš, līdzīgi ceļam, kas ved uz brī­nišķīgu templi, kurš līdzinās valdnieka mītnei. Tas ir pla­tāks un krāšņāks par visiem ceļiem, to apspīd saule un visu nakti apgaismo uguņi, bet cilvēki tam gāja garām aklā tumsā. Un cik reižu, jau virzīti no debesīm nākošās sapra­šanas, arī te viņi pratuši atkāpties un nomaldīties sānis, pra­tuši baltas dienas laikā no jauna ieklīst neizbrienamos čūk- slājos, atkal pratuši iepūst viens otram acīs aklības miglu un, tiekdamies pēc maldugunīm, pratuši gan nonākt pie bez­dibeņa, lai tad viens otram šausmās jautātu: kur izeja, kur ir ceļš? Tagadējā paaudze visu to skaidri redz, brīnās par mal­dīšanos un smejas par savu senču nejēgu, nesaprazdama, ka šī vēsture atzīmēta ar debess uguni un kliedz tanī katrs burts, ka tas pats redzīgais pirksts no visām pusēm norāda taisni uz viņu, uz viņu, uz tagadējo paaudzi, bet tagadējā paaudze smejas un pašapzinīgi, lepni uzsāk jaunus maldus, par ko pēcnācēji atkal tāpat pasmiesies.

Čičikovs par visu to nekā nezināja. Kā par spīti tai laikā viņš bija mazliet saaukstējies un saslimis ar flusu un nelielu kakla iekaisumu, kas daudzu mūsu guberņu pilsētu klimatā bieži notiek. Lai dzīve, dievs pasarg, nebeigtos kaut kā bez pēcnācējiem, viņš labāk bija nolēmis dienas trīs nosēdēt istabā. Sajās dienās viņš nemitīgi skaloja rīkli ar pienu un vīģēm, kuras pēc tam apēda, un nēsāja pie vaiga piesietu spilventiņu ar kumelītēm un kamparu. Vēlēdamies kaut kā laiku kavēt, viņš sastādīja vairākus jaunus, daudz plašākus visu pirkto zemnieku sarakstus, izlasīja pat kādu sējumu no hercogienes Lavaljeras, ko bija atradis ceļa «omā, pārlūkoja savā lādītē visus priekšmetus un zīmītes, kas tanī bija iekšā, šo to pārlasīja pat divi reizes, bet viss tas viņam stipri ap­nika. Viņš nekādi nevarēja saprast, ko tas nozīmē, ka ne­viens pilsētas ierēdnis nav ne reizes pie viņa atbraucis un apjautājies par viņa veselību, kurpretī vēl nesen viesnīcas priekšā vienmēr stāvēja gan pastmeistara, gan prokurora, gan priekšsēdētāja droška. Viņš raustīja tikai plecus, pa istabu staigādams. Beidzot viņš sajutās labāk un kļuva, dievs zina, cik priecīgs, kad redzēja, ka jau ir iespēja iziet tīrā gaisā. Nekavējoties viņš ķērās pie tualetes, atvēra savu lādīti, ielēja glāzē karstu ūdeni, izņēma bārdas nazi un ziepes un sāka skūties, ko jau sen bija vajadzīgs darīt: tāpēc, ka, zodu aptaustījis un spogulī palūkojies, pats sacīja: «lūk, kādi meži saauguši!» Un, patiesi, meži, ne meži, bet zodu un vaigus sedza diezgan biezi rugāji. Noskuvies, viņš sāka tik ātri un steidzīgi ģērbties, ka tikko neizlēca no biksēm. Beidzot viņš bija apģērbies, ar odekolonu salaistījies un, vaigu drošības pēc apsējis, silti ietinies, izgāja uz ielas. Kā katra vesela kļu­vuša, tā arī viņa pastaigāšanās bija kā svētki. Ko vien viņš redzēja, viss viņam izlikās it kā smejamies, ir nami, ir ielas, ir garām ejošie zemnieki, kas, taisnību sakot, bija diezgan nopietni, no kuriem dažs labs jau bija paspējis savam tuvā­kajam iekraut pa ausi. Vispirms viņš bija nodomājis apcie­mot gubernatoru. Ejot viņam šaudījās pa galvu visādas do­mas; visvairāk viņš kavējās pie gaišmates, iztēle jau sāka kļūt rotaļīga, un viņš pats jau sāka drusku jokot un par sevi pašu smieties. Tādā noskaņojumā viņš nonāca gubernatora durvju priekšā. Priekšnamā viņš jau sāka žigli novilkt šineli,, kad šveicars viņu pārsteidza ar pavisam negaidītiem vār­diem: nav pavēlēts pieņemt!

«Kā, ko tu runā, tu laikam mani nepazīsti? tu paskaties, uzmanīgāk sejā!» teica viņam Čičikovs.

«Kā nepazīstu! neredzu jūs pirmoreiz,» sacīja šveicars: «Tikai jūs nav brīv laist iekšā, citus visus var.»

«Te nu bija! kādēļ? kāpēc?»

«Tāda pavēle, tā, laikam, arī vajadzīgs,» sacīja šveicars un beigās vēl piebada: «iā». Pēc tam viņš nostājās ļoti brīvi, no- laipnības, ar kādu viņš agrāk steidzās viņam palīdzēt novilkt šineli, nekas nebija palicis. Kā likās, viņš domāja: ehe! ja jau kungi tevi dzen no mājas laukā, tad, redzams, tu tāds die­delnieks vien §si!

«Nesaprotami!» sevī nodomāja Čičikovs un tūliņ devās pie- palatas priekšsēdētāja, bet, viņu ieraudzījis, palatas priekš­sēdētājs tā samulsa, ka nevarēja ne divus vārdus izteikt un. sarunāja tādus niekus, ka pat viņiem abiem bija kauns par to. No viņa aizejot, pa ce]u Čičikovs visādi pūlējās izprast, ko priekšsēdētājs ar to gribējis teikt, uz ko zīmējas viņa vārdi, bet it nekā nevarēja saprast. Pēc tam iegāja arī pie citiem: pie policijmeistara, vicegubernatora, pastmeistara, bet tie viņu vai pavisam nepieņēma, vai arī saņēma tik dīvaini, ru­nāja tik piespiesti un nesaprotami, tā apmulsa, un no visa tā iznāca tāda putra, ka viņš sāka šaubīties par viņu sma­dzeņu veselību. Pamēģināja vēl pie viena otra pieiet, lai, ma­zākais, dabūtu zināt cēloni, bet nekādu cēloni nenoskaidroja. Kā pusmiegā viņš klida bez kāda mērķa pa pilsētu, nevarē­dams izprast, vai viņš kļuvis ārprātīgs, vai ierēdņi galvu pa­zaudējuši, vai tas notiek pa sapņiem, vai arī nomodā ievārī- jusies trakāka putra nekā sapnis. Labi vēlu, gandrīz krēslā, viņš atgriezās viesnīcā, no kuras bija izgājis ļoti jautrā omā, un no īgnuma lika sev atnest tēju. Izklaidīgi, kaut kādās mulsās pārdomās par savu dīvaino stāvokli, viņš sāka ieliet tēju, bet piepeši durvis atvērās un istabā gluži negaidīts ienāca Nozdrevs.