NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

«Zināju,» atbildēja Selifans, galvu nokārdams.

«Nu, kādēļ tad tūliņ neteici, ko?»

Uz šo jautājumu Selifans nekā neatbildēja, bet, galvu no­kāris, kā likās, pats pie sevis runāja: «Palūk, cik jocīgi gadī­jies: taču zināju, bet neteicu!»

«Bet tagad ej, atved kalēju, un tā ka divu stundu laikā viss ir gatavs. Vai dzirdi! visādā ziņā divu stundu laikā; bet, ja nebūs, tad es tevi, es tevi… ragā saliekšu un mezglā sa- siešu!» Mūsu varonis bija stipri sadusmojies.

Selifans jau atgriezās pret durvīm, lai izpildītu pavēli, bet apstājās un sacīja:

«Un vēl, kungs, lāsaino zirgu, patiesi, vajadzētu pārdot, tā­pēc ka viņš, Pāvel Ivanovič, tīrais nelietis, viņš ir tāds zirgs, ka lai dievs nedod, tikai posts ar viņu.»

«Kā tad! iešu, skriešu uz tirgu pārdot!»

«Nudien, Pāvel Ivanovič, viņš tikai no izskata ir labs, bet patiesībā ļoti blēdīgs zirgs; tāda zirga nekur…»

«Muļķi! kad gribēšu pārdot, tad pārdošu. Sācis spriedelēt! Nu es gan redzēšu: ja tūliņ neatvedisi kalējus un ja divi stundu laikā viss nebūs gatavs, tad es tevi tā samizošu . .. pats sevi vairs nepazīsi! Marš! projām!» Selifans aizgāja.

Čičikovs bija ļoti saīdzis un nosvieda uz grīdas zobenu, ko vadāja līdzi, lai, kā nākas, saceltu bailes, kam vajag. Vairāk nekā ceturtdaļu stundas viņš nokrāmējās ar kalējiem, kamēr salīga, tāpēc ka kalēji, kā jau tas mēdz būt, bija lieli nelieši un, noprazdami, ka darbs ir steidzams, uzprasīja sešas reizes vairāk. Lai kā viņš dusmojās, gan nosaukdams viņus par blē­žiem, slepkavām, ceļinieku izlaupītājiem, atgādinādams pat pastara tiesu, bet kalējus tas tomēr neietekmēja: viņi pilnīgi izturēja raksturu: ne tikai nekā nenolaida no cenas, bet divu stundu vietā noņēmās ar darbu veselas piecas ar pusi. Pa to laiku viņam bija izdevība izbaudīt priecīgus brīžus, kas pazīstami katram ceļiniekam, kad somās viss jau sapakots un istabā mētājas tikai aukliņas, papīriņi un citi mēsli, kad cilvēks nav ne uz ceļa, ne arī mājās, kad viņš skatās pa logu uz garām ejošajiem ļaudīm, kas spriež par savām darīšanām un ar kaut kādu muļķīgu ziņkārību paceļ acis uz augšu, lai, uz viņu paskatījušies, atkal turpinātu savu ceļu, kas padara vēl īgnāku nabaga nebraucošo ceļinieku. Viss, kas tikai viņa priekšā, viss, ko viņš redz: ir bodele pret viņa logiem, ir ve­cene, kas dzīvo namā otrpus ielas un kas pienāk ar īsiem aiz­kariem aizvilktā loga — viss tas riebjas, tomēr viņš neatiet

no loga. Viņš stāv te, domās nogrimis, te it kā pa miegam atkal pievērš uzmanību visam, kas viņa priekšā kustas un ne­kustas, un no dusmām spaida kaut kādu mušu, kas tobrīd dūc un dauzās gar stiklu zem viņa pirkstiem. Bet viss reiz izbei­dzas, un tā gaidītais bridis tomēr pienāca: viss bija gatavs, puskarietes priekša bija pienācīgi izlabota, ritenim bija uz­vilkta jauna riepa, zirgi padzirdīti, un laupītāji kalēji, da­būto naudu pārskaitīdami un laimīgu ceļu novēlēdami, aiz­gāja. Beidzot arī puskariete bija aizjūgta, un divi karsti, tikko kā pirkti veģi tur ielikti, arī Selifans kaut ko sev iebāza pie bukas pierīkotajā somā, un beidzot pats varonis, viesnī­cas sulainim, kas bija ģērbies tajā pašā demikotona svārkā, cepuri vicinot un citiem sapulcējušamies kučieriem un su­laiņiem noraugoties, iekāpa ekipāžā, — un puskariete, kādā mēdz braukāt neprecējušies un kas tik ilgi bija stāvējusi pil­sētā un varbūt lasītājam jau apnikusi, beidzot izbrauca pa viesnīcas vārtiem. «Paldies dievam!» Čičikovs nodomāja un pārmeta krustu. Selifans uzcirta ar pātagu, Petruška, kas līdz šim bija stāvējis uz kāpšļa, nosēdās viņam blakus, un mūsu varonis, ērtāk norīkojies uz gruzinu paklājiņa, aizbāza aiz muguras ādas spilvenu, piespieda abus karstos veģus, un puskariete šūpodamās un dejodama aizripoja pa bruģi, ku­ram, kā zināms, bija liels svaidīšanas spēks. Nenoteiktu jūtu pārņemts, viņš lūkojās uz namiem, sienām, žogiem un ielām, kas arī no savas puses, it kā uz augšu palēcoties, lēni virzījās atpakaj un ko, dievs zina, vai liktenis būs lēmis viņam savā mūžā vēl kādreiz redzēt. Uz citu ielu pagriežoties, puskarie­tei bija jāapstājas, tāpēc ka pa to virzījās bezgalīga bēri­nieku procesija. Čičikovs, izbāzis galvu, lika Petruškam ap­vaicāties, ko glabā, un dabūja zināt, ka glabā prokuroru. Nepatīkamu jūtu pārņemts, viņš tūliņ noslēpās kaktā, ap­sedzās ar ādu un aizvilka priekškarus. Tajā laikā, kad eki­pāžā tādā kārtā bija apstādināta, Selifans un Petruška, diev­bijīgi cepures noņēmuši, aplūkoja, kas bija bērinieki, kā tie bija ģērbušies, vai gāja, vai brauca, skaitīdami, cik bija ir kājnieku, ir braucēju, bet kungs, pavēlējis viņiem ar pazīs­tamajiem sulaiņiem nesasveicināties, arī nedroši raudzījās pa rūtiņām, kas bija ietaisītas ādas priekškaros: noņēmuši cepures, aiz zārka gāja visi ierēdņi. Viņš sāka baidīties, ka nepazīst viņa ekipāžu, bet viņiem prāts uz to nenesās. Viņi pat nenodarbojās ar ikdienišķām sarunām, kā bērinieki arvien mēdz darīt, līķi pavadot. Visas viņu domas bija pie­vērstas vienīgi sev pašiem: viņi domāja, kāds būs jaunais ģenerālgubernators, kā ķersies pie lietas un kā izturēsies pret viņiem. Aiz kājām gājējiem ierēdņiem brauca karietes, no kurām lūkojās dāmas melnās sēru cepurēs. No viņu lūpu un roku kustības bija redzams, ka viņas dzīvi savā starpā saru­nājas; varbūt viņas arī runāja par jaunā ģenerālgubernatora atbraukšanu un izsacīja minējumus par ballēm, ko viņš izrī­kos, un rūpējās par saviem mūžīgajiem kruzuļiem un bārk­stīm. Beidzot aiz karietēm kā zosis rindā sekoja vairākas tuk­šas droškas, un tad iela kļuva tukša, un mūsu varonis varēja braukt. Adas aizsegu attaisījis, viņš nopūtās, no sirds pie­bilzdams: «Lūk, prokurors! dzīvoja, dzīvoja un tad nomira! un, lūk, iespiedīs avīzēs, ka apakšniekiem un visai cilvēcei par apbēdināšanu nomiris dārgs tēvs, uzticīgs laulāts draugs, cienījams pilsonis, un daudz vēl ko rakstīs; piezīmēs varbūt arī, ka par viņu lej rūgtas asaras atraitne un bāriņi, bet, ja lietu nopietni aplūko, tad no tevis vairāk nekā nebija kā tikai biezās uzacis.» Viņš pavēlēja Selifanam braukt ātrāk, un pats pie sevis nodomāja: tas tomēr labi, ka satikām bērinie­kus; saka, ja liķi satiek, tad esot laime.

Puskariete pa tam nogriezās pa tukšākām ielām; drīz sākās tikai gari koku žogi, kas liecināja, ka pilsētai beigas. Lūk, bruģis jau beidzies, ir aizšķērslis, ir pilsēta aiz muguras, un nekā vairs nav, un atkal ceļā. Un atkal lielceļam gar abām pusēm redzami verstu stabi, staciju uzraugi, akas, vezumu virknes, pelēkas sādžas ar patvāriem, sievietēm un brašu bārdainu saimnieku, kas ar auzām saujā skrien no iebrauca­mās vietas; ceļinieks noplīsušās vīzēs, kas nostaigājis jau ap 800 verstu; uz ātru roku celtas pilsētiņas ar dēlu bodītēm, miltu tīnēm, vīzēm, veģiem un citiem sīkumiem, raibi aiz- šķēršji, labojami tilti, abpus ceļa nepārredzami lauki, muiž­nieku kulbas, zaldāts, kas, zirgam mugurā uzsēdies, ved zaļu kasti ar svina zirņiem un uzrakstu: tādas un tādas artilērijas baterijas; stepē pazibošas zaļas, dzeltenas un melnas tikko uzartas strēmeles, miglā tītas priežu galotnes, tālumā atska­noša dziesma un zvana skaņas, vārnas kā mušas, un bezga­līgs apvārsnis… Krievija! Krievija! redzu tevi, no sava brī­nišķīgā, skaistā tāluma tevi aplūkoju: nabadzīgi, izsvaidīti, nemājīgi tevī; skatus nepriecē un nebiedē pārdrošie dabas brīnumi, pārdrošo mākslas brīnumu vainagoti; nav redzamas klintī cirstas pilis ar daudziem logiem, gleznaini koki un stai­pekņi, kas apvij mājas, ūdenskritumi ar mūžīgu troksni un putekļiem; galva nav jāatliec atpakaļ, lai apskatītu akmens kraujas, kas bezgalīgi paceļas pāri un augšā; nepaspīd caur tumšajām arkām, kas pārmestas viena otrai, apvītas vīnogu­lājiem, staipekņiem un neskaitāmiem miljoniem mežrožu, nepaspīd tālē caur tām mirdzošo kalnu mūžīgās līnijas, kas tiecas sudrabotajās, skaidrajās debesīs. Viss tev ir līdzējis, atklāts un tuksnešains; tavas vienkāršās pilsētas izskatās kā punktiņi, kā plankumiņi lielajos līdzenumos; nekas apbrīno­jams un burvīgs nesaista skatienu. Bet kas tas par neizpro­tamu, apslēptu spēku, kas velk pie tevis? Kādēļ ausīs vien­mēr un bez mitēšanas atskan tava skumīgā dziesma, kas plūst pār visu ieleju un tavu plašumu, no jūras līdz jūrai? Kas ir viņā, šajā dziesmā? Kas ir tas, kas aicina, raud, aiz­grābj sirdi? Kādas skaņas sāpīgi skūpsta un tiecas manā dvēselē, un vijas ap manu sirdi? Krievija! ko tad tu gribi no manis? kādas neizprotamas saites mūs saista? Kāpēc tu tā lū­kojies un kādēļ viss, kas tevī ir, pavērsis uz mani gaidu pil­nas acis? … Un vēl, pilns nesaprašanas, nekustīgi es stāvu, bet pār galvu jau savilcies draudīgs mākonis, smags, ar drīzu lietu, un prāti mulst, tavu plašumu iedomājoties. Ko pareģo šis neaptveramais plašums? Vai te, vai tavā klēpī nav jā­dzimst bezgalīgajai domai, ja tev pašai nav gala? Vai te nav vieta milzim, ja ir telpas, kur savus spēkus izmēģināt? Un baismīgi aptver mani varenais plašums, ar briesmīgu spēku dvēseles dziļumos iespiezdamies; pārdabīgā varā spīd manas acis: ak! kāds mirdzošs, brīnišķīgs, neredzēts plašums zemei! Krievija!…