NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Šis bija visgrūtākais slieksnis, ko viņš pārkāpa. Nu viss sāka iet vieglāk un sekmīgāk. Viņš bija ticis par cilvēku, ko jau mēdz ievērot. Viss viņā bija, kas vajadzīgs šai pasaulē: ir pievilcīga izturēšanās un uzvešanās, ir laba izveicība r.mat* darīšanās. Ar šiem līdzekļiem viņš drīzā laikā dabūja iene­sīgu vietu, ko arī teicami prata izmantot. Jāzina, ka tam pašā laikā sāka loti stingri apkarot visādu kukuļošanu: vajāšanu viņš nebaidījās, bet tūliņ izlietoja to sev par labu, tādā kārtā pierādīdams īsteni krievu apķērību, kas izpaužas tikai tad, kad sāk spaidīt. Lieta bija, lūk, kā ierīkota: tiklīdz atnāca kāds lūdzējs un iebāza roku kabatā, lai no tās izvilktu pa­zīstamās rekomendācijās vēstules ar kņaza Chovanska pa­rakstu, kā pie mums Krievijā mēdz teikt, — viņš, smaidī­dams un lūdzēja roku apķerdams, sacīja, «nē, nē,» viņš teica ar smaidu, roku atturēdams, «jūs domājat, ka es … nē, nē. Tas mums jādara, tas mūsu pienākums, kas jāizpilda bez nekāda atlīdzinājuma! Sai ziņā varat būt mierīgi: rītu pat viss tiks izdarīts Atļaujiet jautāt, kur ir jūsu dzīvoklis, jums pašam ne par ko nav jārūpējas: viss tiks mājās klāt pienests.» Ap­burtais lūdzējs iet uz mājām, gandrīz gavilēdams, domājot: «lūk, kāds cilvēks, kaut tādu būtu vairāk, tiešām, tas ir dārgs dimants!» Bet lūdzējs gaida dienu, gaida otru — viņam nekā nepienes mājā, trešajā arī ne. Viņš iet uz kanceleju, lieta nav vēl ne sākta; viņš griežas pie dārgā dimanta. «Ak, piedodiet!» runāja Čičikovs ļoti laipni, viņa abas rokas satverdams: «mums bija tik daudz darba; bet rītu viss tiks izdarīts, visādā ziņā rītu, nudien, man patiesi- kauns!» Un viss tas tika sa­vienots ar apburošiem žestiem. Ja svārkam pavērās vaļā stūris, tad roka to tūliņ steidzās sakārtot un stūri pieturēt. Bet ne ritu, ne paritu, ne trešā dienā neko uz māju nenes. Lūdzējs sāk apdomāt, vai tur nav kāds āķis? aprunājas, saka, ka vajag dot rakstvežiem. «Kādēļ tad nedot? esmu gatavs vienu otru kvartu.» «Nē, ne kvartu, bet balto.» «Rakstvežiem pa baltajai!» lūdzējs iesaucas. «Ko jūs tā uztraucaties,» viņam atbild: «tā jau iznāk: rakstveži dabūs pa kvartam, bet pārējais tiks priekšniecībai.» Neapķērīgais lūdzējs sit sev pa pieri un lamā, kā vien mācēdams, jauno kārtību, kukuļošanas vajāšanu un ierēdņu laipno, godprātīgo apiešanos. Agrāk, mazākais, zināji, ko darīt: aiznes lietvedim sarkano un lietai līdzēts, bet tagad vajag balto un nedēļa turklāt vēl jānova­zājas, iekām vari apķert; velns lai parauj ierēdņu nesavtību un godprātību! Lūdzējam, zināms, taisnība, bet par to tagad nav kukuļu ņēmēju: visi lietveži ir visgodīgākie un cēlākie cilvēki, tikai sekretāri un rakstveži ir blēži. Drīz vien Ciči­kovam iesākās daudz plašāks darba lauks: organizējās kaut kādas diezgan kapitalas kroņa celtnes būvniecības komisija. Sajā komisijā pierīkojās ari viņš un izrādījās viens no darbī­gākajiem locekļiem. Komisija bez kavēšanās stājās pie darba. Sešus gadus noņēmās ap ēku, bet vai nu klimats traucēja, vai ari materials bija tāds, tikai kroņa ēka nekādi necēlā3 augstāk par pamatiem. Bet pilsētas otrā galā pa to laiku kat­ram komisijas loceklim bija gadījies pa gatavam namam pēc civilās architekturas prasībām: kā redzams, tur bija labāka grunts. Locekļi jau sāka dzīvot labklājībā un taisījās no­dibināt ģimenes. Te tikai, tagad tikai Čičikovs pamazām sāka atraisīties no bargajiem sātības likumiem un savas nepie­lūdzamās pašuzupurēšanās. Tikai tagad garais gavēnis rāka beigties, un izrādījās, ka viņam nekad nav bijušas svešas dažādas baudas, no kurām bija pratis atturēties karstajās jaunības dienās, kad neviens cilvēks nevar pilnīgi par sevi valdīt. Radās viena otra nesātiba: viņš sāka turēt diezgan labu pavāru, valkāja holandiešu audekla kreklus. Jau vad­malu viņš nopirka sev tādu, kādu nevalkāja visa guberņa, an no šā laika sāka vairāk pieturēties pie brūnas un iesarkanas krāsas ar dzirksteli; viņš jau bija iegādājies pāri lepnu zirgu un pats turēja grožus, likdams, lai blakus zirgs griežas sā­niski; viņš jau bija ieņēmies paražu berzēties ar sūkli, samēr­cētu ūdeni ar odekolonu, viņš jau sāka pirkt kādas diezgan dārgas ziepes, lai āda kļūtu gludāka, jau arī …

Bet pēkšņi: agrākā miega mices vietā tika atsūtīts jauns priekšnieks, stingrs, militārs cilvēks, kukuļošanas un visādas netaisnības ienaidnieks. Jau otrā dienā viņš visus pārbiedēja, pieprasīja norēķinus, atrada trūkumus, uz katra sola iz­trūkstošas sumas, tūliņ ievēroja skaistos namus, celtus pēc civilās architekturas prasībām, un negaiss bija kājās. Ierēd­ņus atstādināja no amata; skaistie, pēc civilās architekturas celtie nami tika atdoti kronim un ierīkoti labdarīgām iestā­dēm un kantonistu skolām, visiem izgāja ļoti šķībi, bet Ciči­kovam ļaunāk nekā citiem. Pēkšņi viņa seja, nevērojot glīto izskatu, priekšniekam nepatika, tieši kādēļ, dievs lai to zina, , dažreiz tur nav pat nekādu iemeslu, un viņš nāvīgi viņu ienīda. Bet tā ka viņš bija militārs cilvēks, tātad visos sīku­mos nezināja civildienesta machinacijas, tad pēc kāda laika, pateicoties godīgai ārpusei un mākslai visiem pieglaimoties, viņam prata pielīst citi ierēdņi, un ģenerālis drīz vien nokļuva vēl lielāku blēžu rokās, kurus viņš par tādiem nemaz ne­turēja; pat bija apmierināts, ka beidzot izvēlējies īstus ļaudis, un ne pa jokiem lielījās, ka smalki prot atšķirt spējas. Ierēdņi piepeši izprata viņa dabu un raksturu. Visi, kas vien zem viņa dienēja, kjuva par briesmīgiem netaisnības vajātājiem, tie vajāja to visās lietās kā zvejnieks ar savu žebērkli vajā treknu belugu un vajāja to ar tādām sekmēm, ka drīzā laikā ikvienam gadījās vairāk tūkstošu liels kapitals. Tanī laikā arī daudz veco ierēdņu atgriezās uz patiesības ceļa un no jauna tika pieņemti dienestā. Bet Čičikovs nekādā ziņā nevarēja pieglaimoties, lai kā pūlējās, lai kā viņu ieteica ar kņaza Chovanska vēstulēm uzmudinātais ģenerālā pirmais sekre­tārs, kas bija visā pilnībā izpratis, kā ģenerālis vazājams aiz deguna, tomēr te viņš gluži nekā nevarēja izdarīt. Ģenerālis bija tādas dabas cilvēks, kuru gan vadāja aiz deguna (pro­tams, viņam pašam nezinot), bet par to, ja viņam galvā iekri­ta kāda doma, tad tā turējās tur tā kā dzelzs nagla: nekādi to nevarēja izdabūt no turienes laukā. Viss, ko spēja panākt gudrais sekretārs, bija tas, ka iznīcināja sasmērēto dienesta atestatu, uz ko viņš piedabūja priekšnieku ne citādi, kā iekus­tinot līdzjutību, attēlodams spilgtās krāsās Cičikova nelai­mīgās ģimenes aizkustinošo likteni, kaut gan viņam, par laimi, ģimenes nemaz nebija.

«Nu, ko tad!» teica Čičikovs: «satvēru, sāku jau vilkt, norāvās, nav ko taujāt. Bēdām ar raudāšanu nepalīdzēsi, vajag ķerties pie darba.» Un, lūk, viņš apņēmās no jauna sākt karjeru, no jauna bruņoties ar pacietību, atkal visur sevi ierobežot, lai cik brīvi un jauki bija iepriekš dzīvojis. Vaja­dzēja pārceļot uz citu pilsētu un tur iemantot ievērību. Bet kaut kā neveicās. īsā laikā viņam bija jāpārmaina amats di­vas trīs reizes. Sie amati bija par daudz netīri, zemi. Jāzina, ka Čičikovs bija vistikumīgākais cilvēks, kāds diezin vai kādreiz pasaulē būs redzēts. Kaut gan no sākuma viņam bija jāgrozās netīrā sabiedrībā, bet dvēselē arvien saglabāja tīrī­bu, mīlēja, lai kancelejā galdi būtu no lakota koka un lai viss būtu cēli. Viņš nekad savā runā nepieļāva neviena piedau­zīga vārda un katru reizi jutās apvainots, ja citu runā no­vēroja, ka čina vai kārta netiek pienācīgi godāta. Lasītājam, es domāju, būs patīkami zināt, Ra viņš ik pārdienas mainīja veļu, bet vasarā, karstā laikā, pat katru dienu: ikviena kaut cik nepatīkama smaka jau viņu apvainoja. Aiz šī iemesla viņš ik reizes, kad Petruška nāca viņu izģērbt un zābakus novilkt, lika sev degunā krustnagliņu, un vispār daudzos gadījumos viņa nervi bija jūtelīgi kā meitenei; tāpēc viņam bija smagi atkal atrasties tanīs aprindās, kur viss smirdēja pēc degvīna un nepieklājība bija sastopama uz katra soļa. Lai gan viņš nebūt nezaudēja dūšu, tomēr novājēja un pat kļuva zaļš šādu nedienu laikā. Viņš jau bija sācis kļūt tukls un iegūt tās apaļās un pieklājīgās formas, kādās lasītājs viņu sastapa pie iepazīšanās, un, nevienu vien reizi spogulī skatīdamies, viņš pārdomāja par daudzām jaukām lietām: par sieviņu, par bērnistabu, un smaidi pavadīja šīs domas; bet tagad, netīšus spogulī uz sevi paskatījies, viņš nevarēja neizsaukties: «ak svētā dievmāte! cik neglīts es esmu kļuvis!» Un pēc tam ilgi neņēma spoguli rokā. Bet mūsu varonis visu pārcieta, pār­cieta dūšīgi, ar pacietību pārcieta, un — beidzot iestājās die­nestā muitā. Jāsaka, ka par šo dienestu viņš sen jau bija pa- slepus domājis. Viņš redzēja, kādas lepnas ārzemju lietas parādījās muitas ierēdņiem, kādus porcelanus, batistus pār­sūtīja savām krustmātēm, mātes māsām un māsām. Jau sen pirms tā viņš mēdza pie sevis nopūsties: «lūk, kur jāpāriet: ir robeža tuvu, ir izglītoti ļaudis, un kādus smalkus holan­diešu kreklus var iegādāties!» Jāpiezīmē, ka te viņš domāja arī par sevišķu franču ziepju šķirni, kas padara ādu un vai­gus apbrīnojami baltus un svaigus; kā šādas ziepes sauc, dievs to lai zina, bet pēc viņa domām tās katrā ziņā atradās uz robežas. Tātad viņš jau sen gribēja pāriet uz muitu, bet viņu aizturēja būvkomisijas dažādās ienesīgās darīšanas, un viņš pareizi sprieda, ka muita, lai nu kā būdams, tomēr vēl ir mednis kokā, bet komisija jau zīle rokā. Tagad viņš apņēmās visādā ziņā ietikt muitā un tika arī. Viņš ķērās pie sava dar­ba ar neparastu centību. Likās, pats liktenis bija lēmis viņam būt par muitas ierēdni. Tāda veiklība, apķērība un asprātība nebija ne tikai redzēta, bet par tādu nebija arī dzirdēts. Tri­jās četrās nedējās viņš jau tā bija ievingrinājies muitas nama darbos, ka zināja itin visu: pat ne svēra, ne mērīja, bet pēc faktūras nosacīja, cik aršinu vadmalas vai citas drānas vienā vai otrā baķī; paņēmis rokā saini, viņš tūliņ varēja pasacīt, cik tajā mārciņu. Kas attiecas uz kratīšanu, tad te, kā viņa paša biedri sacīja, viņš parādīja īstas suņa ošanas spē­jas: nevarēja nebrīnīties, redzot, cik liela pacietība viņam bija, lai aptaustītu katru podziņu, un viss tas notika ar nā­vīgu aukstasinību, neiedomājamu laipnību, un tajā laikā, kad kratāmie dusmojās, zaudēja pacietību un sajuta niknas tiek­smes izpliķēt viņa patīkamo ārieni, viņš, ne seju, ne laipno apiešanos nepārmainījis, tikai sacīja: vai jūs nebūtu tik laipni un nepapūlētos mazliet piecelties? jeb: vai jums, kundze, ne­patiktu ienākt otrā istabā? tur viena no mūsu ierēdņu kun­dzēm parunāsies ar jums. Vai arī: atļaujiet, es ar nazīti drus­ku atārdīšu jūsu mētelim oderi, un, to teicis, viņš aukstasi­nīgi, kā no savas paša lādes, vilka no turienes laukā šalles un lakatus. Pat priekšniecība sacīja, ka tas esot velns, bet ne cilvēks: viņš pārmeklēja riteņus, ilksis, zirgu ausis un sa­zini nu kādas vietas, kur nevienam autoram nav nācis prātā ielīst un kur atļauts ielīst tikai vienīgi muitas ierēdņiem. Tā ka nabaga ceļinieks, pār robežu pārbraucis, kādu brīdi ne­varēja atjēgties un, slaucīdams sviedrus, kas bija izspiedušies kā sīka rasa pār visu miesu, meta tikai krustu un runāja: nu, nu! Viņa stāvoklis bija ļoti līdzīgs skolnieka stāvoklim, kas patlaban izskrējis no slepenās istabas, kur to priekšnieks iesaucis, lai dotu kādu pamācību, bet tā vietā pavisam ne­gaidot krietni izkūlis. īsā laikā viņš padarīja kontrabandis­tiem dzīvi nepanesamu. Viņš bija visu poļu, žīdu rīkste un negaiss. Viņš bija nepārvarami, gandrīz nedabiski godīgs un neuzpērkams. Viņš pat neiekrāja ne mazāko kapitalu no dažādām konfiscētām precēm un citām sīkām atņemtām lietām, kas netika atdotas valstskasei, lai nebūtu lieka rakstīšana. Tādu uzticīgu un nesavtīgu amata pildīšanu drīz vien visi apbrīnoja un beidzot tā kļuva zināma priekšnie­cībai. Viņš dabūja činu un tika amatā paaugstināts un drīz pēc tam iesniedza projektu, kā saķert visus kontrabandistus, un lūdza tikai palīdzību, lai to varētu veikt pats. Viņam tū­liņ uzticēja komandu un deva neierobežotas tiesības izdarīt visādas meklēšanas. To tikai viņam gribējās. Tajā laikā nodi­binājās spēcīga, ar apdomu ierīkota kontrabandistu biedrība; pārdrošais pasākums solīja miljonus. Viņam par to jau sen bija zināms, un viņš pat noraidīja tos, kas mēģināja viņu uzpirkt, sausi pateikdams: vēl nav laiks. Bet, ieguvis savā rīcībā visu, viņš tajā pašā brīdī darīja zināmu biedrībai, teik­dams: tagad ir laiks. Aprēķins bija ļoti pareizs. Tagad vienā gadā viņš varēja dabūt to, ko neieņemtu pat divdesmit vis­uzticīgākā dienesta gados. Agrāk viņš ar tiem nemaz neielai­dās, tāpēc ka bija ne vairāk kā vienkāršs ierēdnis, tātad daudz neko nesaņemtu; bet tagad… tagad pavisam cita lieta: nu viņš varēja prasīt, cik patīk. Lai lieta būtu drošāka, viņš pie­runāja arī otru ierēdni, savu biedru, kas arī padevās kārdinā­šanai, kaut gan viņa matus jau rotāja sirmums. Līgumi bija noslēgti, un biedrība stājās pie darba. Darbība iesākās spoži: lasītājs, bez šaubām, būs dzirdējis tik bieži atkārtoto nostāstu par spāniešu aunu asprātīgo ceļošanu, kā tie gājuši pār ro­bežu dubultos kažociņos un zem kažociņiem pārneši par miljonu Brabantes mežģines. Tas notika taisni tai laikā, kad Čičikovs dienēja muitā. Ja viņš pats pie tā nebūtu ņēmis dalību, nevienam žīdam pasaulē nebūtu izdevies izdarīt tam­līdzīgu lietu. Kad auni trīs vai četras reizes bija pār robežu pārceļojuši, abiem ierēdņiem jau katram bija ap četrsimt tūkstošu liels kapitals. Cičikovam, kā saka, sniedzies pat pāri par piecsimt, tāpēc ka bija veiklāks. Dievs zina, cik lielas šīs svētīgās sumas būtu izaugušas, ja kāds nelaimīgs zvērs ne­būtu pārskrējis visam pār ceļu. Velns abus ierēdņus bija no­vedis no ceļa: ierēdņi, vienkārši runājot, par neko sanāca naidā un sastrīdējās. Reiz iekarsis, varbūt arī drusku iedzē­ris čičikovs otru ierēdni nosauca par popa dēlu, bet tas, lai gan patiesībā bija popa dēls, nav zināms, kāpēc, nikni apvai­nojās un tūliņ viņam stipri un neparasti asi atbildēja, un tieši. lūk. kā: «nē, tu melo, es esmu valsts padomnieks, bet nevis popa dēls, bet tu pats esi popa dēls!» Un tad vēl par spīti, lai vēl vairāk sadusmotu, piebilda: «Lūk, kā, redzi nu!»