NIKOLAJS GOGOLIS - MIRUŠĀS DVĒSELES

Pēc krievu ieražas krustu pārmetis, viņš stājās pie darba. Ar ieganstu, ka izmeklē dzīves vietu, un citiem ieganstiem viņš nodomāja ieskatīties vienā un otrā mūsu valsts kaktā un īpaši tajos, kas bija vairāk par citiem cietuši no dažādiem nelaimes gadījumiem, neražas, lipīgām slimībām un tā tā­lāk, un tā joprojām, vārdu sakot — tur, kur cerēja izdevī­gāk un lētāk nopirkt vajadzīgos ļaudis. Viņš negriezās vis bez nekādas izvēles pie katra muižnieka, bet izmeklēja ļaudis pēc savas gaumes vai arī tādus, ar kuriem varēja ar mazāk grūtību apdarīt līdzīgas lietas, pūlēdamies iepriekš iepazīties, iedraudzēties, lai varētu zemniekus iegūt vairāk pa draugam nekā ar pirkšanu. Tātad lasītāji nevar dusmo­ties uz autoru, ja personas, kas līdz šim parādījušās, nav pēc viņu gaumes; tā ir Cičikova vaina, te viņš ir pilnīgs saimnieks, un, kur viņš iedomāsies, tur arī mums jāvelkas. Ja varbūt mūs apvainos, ka raksturi un personas ir bālas un necilas, teiksim to, ka sākumā nekad nav pārredzama visa lietas plašā gaita un apmērs. Iebraukšana, vienalga kādā pilsētā, kaut vai galvaspilsētā, izliekas kaut kā bāla, no sā­kuma viss pelēks un vienmuļīgs: stiepjas bezgalīgas, dūmiem nokvēpušas fabrikas un rūpnīcas, bet pēc tam sāk parādī­ties sešstāvu namu stūri, veikali, izkārtnes, ielu milzīgās perspektīvais, viss zvanu torņos, kolonās, statujās, torņos, ar pilsētas spožumu, troksni un rīboņu, un ar visu, ko par apbrīnu radījusi cilvēka roka un doma. Kā notika pirmie pirkumi, lasītājs jau zina; kā lieta virzīsies turpmāk, kādas būs varoņa sekmes un neveiksmes, kā viņš izšķirs un pār­varēs grūtākus šķēršļus, kādi kolosāli tēli radīsies, kā dar­bosies plašā stāsta apslēptās atsperes, cik tālu pavērsies tā apvāršņi un kā viss iegūs varenu lirisku plūsmu, to redzēs pēc tam. Vēl tāls ceļš veicams visai ceļa ekipažai, kas sastāv no kunga vidējos gados, puskarietes, kādās braukā neprecē­jušies, sulaiņa Petrušikas, kučiera Selifana, trim zirgiem, kuri jau zināmi pēc vārda, sākot ar priekšsēdētāju līdz lā- sumainajam nelietim. Tātad, lūk, te ir mūsu varonis, tāds, kāds viņš ir! Bet varbūt vēl prasīs pēc īsa noslēguma apzī­mējuma; kas tad viņš ir tikumiskā ziņā? ka viņš nav tiku­mīgs un ideāls varonis, tas redzams. Kas tad viņš ir? tātad nelietis? Kāpēc tad nelietis, kādēļ tad būt tik stingram pret citiem? Tagad mums neliešu nav, ir godīgi, patīkami cil­vēki, bet tādu, kuri visiem par kaunu izstādītu savas fizi- ognomijas publiskam pliķim, atradīsies tikai varbūt divi trīs cilvēki, bet arī tie jau tagad runā par tikumību. Taisnīgāk viņu nosaukt: saimnieks, ieguvējs. Iegūšana visam par iemeslu; tās dēļ notiek lietas, kuras sabiedrība ir nosaukusi par ne visai tīrām. Tiesa, tādā raksturā jau ir kaut kas at­baidošs, un tas pats lasītājs, kas sadzīvē draudzēsies ar tādu cilvēku, saiesies ar viņu uin pavadīs patīkami laiku, sāks raudzīties uz viņu šķībi, ja viņš kļūs par dramas, poēmas varoni. Bet gudrs ir tas, kas nenicina neviena rakstura, bet, cieši pievērsis savu pētījošo skatienu, izdibinās viņu līdz pamatu pamatiem. Cilvēkā viss ātri mainās; tu vēl neesi pa­spējis apskatīties, kad jau iekšā izaudzis briesmīgs tārps, kas varmācīgi izsūc visu dzīvības sulu. Un ne vienu vien reizi ne tikai lielas kaislības, bet niecīga kaislībiņa uz kaut ko sīku ir pieņēmusi lielus apmērus tādā, kas dzimis cēlai varonībai, ir piespiedusi viņu aizmirst lielus un svētus pie­nākumus un niecīgos zvārguļos redzēt dižumu un svētumu. Cilvēku kaislības ir neskaitāmas kā smiltis jūrmalā un viena nelīdzinās otrai, un visas tās, zemiskas un skaistas, sākumā ir cilvēkam paklausīgas un tikai pēc tam kļūst par viņu briesmīgajiem valdoņiem. Svētīgs ir tas, kas no visām ir Izvēlējies visskaistāko kaislību; aug un ar katru brīdi des- mitkāršojas viņa neizmērījamā svētlaime, un viņš vairāk un vairāk iedziļinās savas dvēseles bezgalīgajā paradīzē. Bet ir kaislības, kuras izvēlēties nav cilvēka spēkos. Tās dzimušas ar viņu tajā brīdī, kad viņš radās pasaulē, un nav dots vi­ņam spēka izvairīties no tām. Tās vada augstāka roka, un tajās ir kaut kas mūžīgi aicinošs, visu dzīvi neapklustošs Zemes virsū tai lemts liels darba lauks: vienalga, vai nu drūma tēla veidā, vai arī pazibot kā gaišai parādībai, kas iepriecē pasauli — vienādi tās radušās cilvēka nezināmajai laimei. Un varbūt tā paša Cičikova kaisle, kas viņu vada, nav no viņa, un viņa saltajā dzīvē slēpjas tas, kas pēc tam cilvēku nospiedīs pīšļos un uz ceļiem debesu gudrības priekšā. Un ir noslēpums, kāpēc šis tēls likts poēmā, kas tagad parādījusies pasaulē.

Bet nevis tas ir smagi, ka būs nemierā ar varoni, smagi tas, ka dvēselē mājo nepārvarama pārliecība, ka ar to pašu varoni, ar to pašu Čičikovu lasītāji būtu bijuši apmierināti. Ja autors nebūtu ieskatījies viņam dziļāk dvēselē, ja viņš nebūtu tās dziļumos sakustinājis to, kas paslīd garām uin slēpjas no gaismas, ja viņš nebūtu atsedzis visapslēptākās domas, kuras cilvēks nevienam neuztic, bet ja būtu parā­dījis viņu tādu, kāds viņš izlikās visai pilsētai, Maņilovam un citiem ļaudīm, un visi būtu priecīgi un uzskatītu viņu par interesantu cilvēku. Nav nekāda vajadzība, lai viņa seja, viss viņa tēls kā dzīvs plaiksnītos acu priekšā: par to pēc izlasīšanas dvēsele ne ar ko nebūtu satraukta, un var atkal pievērsties kāršu galdam, kas uzjautrina visu Krie­viju. Jā, mani labie lasītāji, jums negribētos redzēt atsegtu cilvēka nabadzību. Kādēļ, jūs vaicājat, kam viss tas? Vai tad mēs paši nezinām, ka dzīvē ir daudz muļķīga un nici­nāma? Jau tā mums bieži gadās redzēt to, kas nebūt neie- priecē. Labāk rādiet mums skaisto, aizrautīgo. Lai mēs labāk aizmir9tamies! «Kāpēc tu, brāl, man stāsti, ka ar saim­niecību viss iet uz leju?» saka muižnieks pārvaldniekam: «es, brāl, to zinu bez tevis, vai tad tev citu valodu nav, vai 9 Tu ļauj man to aizmirst, nezināt to, tad es esmu laimīgs.» Un, lūk, to naudu, kas lietu mazliet uzlabotu, tērē dažā­diem līdzekļiem, kas nestu aizmirstību. Dus prāts, kas var­būt glabā lielu nezināmu spēku avotu; un tā muižu izūtrupē, uin sāk muižnieks klaiņāt pa pasauli, lai rastu aizmirstību, un viņa dvēsele no posta ir gatava uz nelietībām, kuras agrāk viņu būtu šausminājušas.

Vēl autoru apsūdzēs tā sauktie patrioti, kuri mierīgi sēž savos kaktos un nodarbojas ar blakus lietām, krāj sev ka- pitalus, celdami savu labklājību uz citu rēķina; bet, tiklīdz kas notiek, pēc viņu domām, tēvzemi apvainojošs, parādī­sies kāda grāmata, kurā dažreiz būs izteikta rūgta patiesība, viņi kā zirnekļi, kas redz, ka tīklā ieķērusies muša, izskries no visiem kaktiem un pēkšņi sāks kliegt: «Vai tad gan labi to rādīt pasaulei, izkliegt par to? jo viss tas, kas šeit aprak­stīts, ir mūsu, vai tas ir labi? bet ko tad teiks ārzemnieki? Vai tad ir priecīgi dzirdēt sliktas domas par sevi? Ko domā, vai tad tas nav sāpīgi? Ko domā, vai tad mēs neesam pat­rioti?» Uz tādām gudrām piezīmēm, sevišķi attiecībā par ār­zemnieku spriedumu, atzīstos, nekā nevar atrast ko atbildēt. Bet varbūt, lūk, ko: dzīvoja kādā attālā Krievijas malā divi iedzīvotāji. Viens bija ģimenes tēvs, vārdā Kifa Mokijevičs, cilvēks ar lēnīgu dabu, kas dienas pavadīja rīta svārkos. Ar savu ģimeni viņš nenodarbojās; viņa dzīve vairāk sastā­vēja no spriedelēšanas un bija aizņemta ar šādu, kā viņš nosauca, filozofisku jautājumu: «Lūk, par piemēru, zvērs,» viņš runāja, staigādams pa istabu, «zvērs piedzimst kails. Kāpēc tad īsteni kails? Kāpēc ne tā kā putns, kāpēc neiz­šķiļas no olas? Kā gan tas tā: dabu nepavisam nevar izprast kaut arī esi tajā iedziļinājies!» Tā sprieda iedzīvotājs Kifa Mokijevičs. Bet tas vēl nav galvenais. Otrs iedzīvotājs bija Mokijs Kifovičs, viņa paša dēls. Bija viņš tas, ko Krievijā mēdz saukt par spēkavīru, un tajā laikā, kad tēvg nodarbo­jās ar zvēra dzimšanu, viņa desmitgadīgā platplecainā daba tā vien tiecās atvēzēties. Ne pie kā viņš neprata viegli pie­skarties, vai nu kādam roka sāka brikšķēt, vai arī puns parādīsies uz kāda deguna. Ir mājā, ir kaimiņos visi, sākot ar kalponi, beidzot ar sētas suni, viņu ieraugot, bēga pro­jām, viņš guļamistabā bija pat savu gultu salauzis gabalos. Tāds bija Mokijs Kifovičs, kaut gan viņam bija lāga dvēsele. Bet tas nu vēl nav galvenais. Bet galvenais, lūk, kas: «Ap­žēlojies, lielkungs tētiņ Kifa Mokijevič, — tēvam teica paša un sveša saime, — kas tas tev ir par Mokiju Kifoviču? Nevienam nav no viņa miera, visiem pāri dara!» «Jā, ne­rātns, nerātns,» uz to parasti atbildēja tēvs, «bet ko lai dara: kauties ar viņu par vēlu, pie tam mani visi apvainos par cietsirdību; bet viņš ir godkārīgs cilvēks, pārmet vien vi­ņam viena otra klātienē, viņš aprims, bet visi taču dabūs zināt, lūk, posts! pilsētā uzzinās, nosauks viņu par īstu suni. Ko tad gan domā, vai tad man nav sāpīgi? vai tad es ne­esmu tēvs? Ka es nodarbojos ar filozofiju un ka vienu otru reizi nav laika, vai tad nu es vairs neesmu tēvs? Taču gan tā nav, tēvs, tēvs, velns viņus rāvis, tēvs! Man Mokijs Kifovičs, lūk, te, sirdī sēž!» Te Kifa Mokijevičs, ar dūri diez­gan stipri dauzīja sev pa krūtīm un nonāca pilnīgā azartā. «Ja arī viņš paliek par suni, tad lai no manis par to neuz­zina, lai es neesmu tas, kas viņu nodevis.» Ūn, parādījis tādas tēva jūtas, viņš Jāva Mokijam Kifovičam turpināt viņa spēkavīra paņēmienus, bet pats atkal pievērsās mīļo­tajam priekšmetam, pēkšņi uzdodams sev kādu šādu jau­tājumu: nu, bet ja zilonis dzimtu no olas, tad čaumala laikam gan būtu bijusi stipri bieza, ko ne ar lielgabalu nesa- šaut; vajag izdomāt kādu jaunu šaujamu ieroci.» Tā pava­dīja mūžu divi mierīga kaktiņa iedzīvotāji, kuri negaidot, gluži kā pa lodziņu paskatījās laukā mūsu poēmas beigās, paskatījās tādēļ, lai kautrīgi atbildētu uz dažu kvēlu patriotu apvainojumiem, patriotu, kuri pagaidām mierīgi no­darbojas ar kaut kādu filozofiju vai ar pelnīšanos uz maigi mīļotās tēvzemes rēķina, kuri domā ne par to, lai nedarītu slikta, bet par to, lai tikai nerunātu, ka viņi dara sliktu. Bet nē, nevis patriotisms un nevis pirmās jūtas ir par iemeslu apvainojumiem, gluži cits slēpjas aiz tām. Kāpēc jāslēpj vārds? Kas gan cits, ja ne autors teiks svēto patiesību? Jūs baidāties dziļi vērstu ska­tienu, jūs baidāties paši uz kaut ko pavērst dziļu skatienu, jūs mīlat pār visu pārslīdēt nedomājošām acīm. Jūs pat no sirds pasmiesieties par Čičikovu, varbūt pat uzlielīsiet autoru, teiksiet: «tomēr šo to viņš ir veikli novērojis, viņam jābūt jautras dabas cilvēkam!» Un pēc tādiem vārdiem ar divkāršu lepnumu pievērsīsieties sev, uz jūsu sejas parādī­sies pašapmierināts smaids, un jūs piemetināsiet: «Bet jā­piekrīt, ka dažās provincēs ir ļoti dīvaini un pārlieku smiek­līgi ļaudis, pie tam ne mazie nelieši!» Bet kas no jums, pilns kristīgas pazemības, nevis visiem dzirdot, bet klusībā, viens pats, brīžos, kad pats ar sevi vientulībā sarunājās, dziļi savā dvēselē pārdomās šo jautājumu: Bet vai arī manī ne­piemīt kāda daļiņa no Cičikova? Jā, gaidi vien! Bet, lūk, vajag tikai šajā brīdī viņam garām paiet kādam viņa pazi­ņam, kam ir ne nu pārlieku liela, ne nu pārlieku maza čina, viņš tūliņ piegrūdīs savam kaimiņam pie sāniem un teiks, gandrīz vai spurdzot no smiekliem: palūk, palūk, kur Čiči­kovs, Čičikovs aizgāja! Un tad kā bērns, aizmirsis visu pie­klājību, kādu vajadzētu ieturēt viņa gados un pie viņa amata, skries viņam pakaļ, ķircinādams un runādams: «Čičikovs! Čičikovs! Čičikovs!»